Naids internetā
„Mēs trijatā varam rīkoties tā, it kā mūsu būtu vesels simts“
Dokumentālajā reportāžā “Izdzēsies! Tik organizēta ir musināšana uz naidu internetā” jūtūberis Raiks Anderss un viņa komanda pēta, kā interneta troļļi ar naida runu veido noteiktu politisko noskaņojumu.
Petra Šēnhofere
Mediji bloķē viņu komentārus, politiķi jūtas pakļauti masīvai nomelnošanai un draudiem – naida runa internetā pēdējos gados ar pieaugošu intensitāti ietekmējusi tiešsaistes diskursu. Bundestāga priekšvēlēšanu cīņu laikā labēji ekstrēmie aktīvisti cita starpā esot mēģinājuši iebaidīt savus pretiniekus. Taču kas ir tie, kas aiz tā slēpjas? Reportāžā “Izdzēsies! Tik organizēta ir musināšana uz naidu internetā” jūtūberis Raiks Anderss un viņa komanda pētīja, kā interneta troļļi musināšanu uz naidu izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai. Mēs sarunājāmies ar dokumentālās filmas režisoru Patriku Štēgemani.
Štēgemaņa kungs, dokumentālajā reportāžā “Izdzēsies! Tik organizēta ir musināšana uz naidu internetā” Jūs gribējāt nonākt uz pēdām organizētajai naida runas izplatīšanai internetā. Kā Jūs to īstenojāt?
Vispirms mēs kopā ar Hamburgas Hansa Bredova institūtu veicām datu analīzi, lai redzētu, kur darbojas naida kurinātāji, par kādām tēmām tiek runāts. Mēs secinājām, ka naida runas izplatība internetā nav vienmērīga, tā koncentrējas noteiktās vietās. Tad mēs nolēmām paši kļūt par troļļiem un naida runas izplatītājiem. Mēs ierīkojām savus profilus Twitter, Facebook, Instagram, Youtube platformās un dažās labējo ekstrēmistu tīmekļu vietnēs un ar šiem kontiem iefiltrējāmies attiecīgajās struktūrās. Un pēkšņi mēs paši bijām daļa no šīs vides, varējām reāllaikā vērot, kas tie ir par cilvēkiem un kā viņi ir organizēti.
Un – kas tie ir par cilvēkiem?
Ja runa ir par labējiem interneta karotājiem, tādiem kā labēji ekstrēmais tīkls Reconquista Germanica, tad tā ir ļoti raiba kustība. Serverī mēs komunicējām ar daudziem cilvēkiem – pārsvarā vīriešiem; patiesībā mēs nesastapām teju nevienu sievieti. Daļa ir gados jauni vīrieši, kuriem ir daudz brīvā laika un kurus vieno zināmas ideoloģiskas vērtības, taču troļļošanu viņi uztver savā ziņā nedaudz kā spēli. Tad ir cilvēki, kurus var apzīmēt kā absolūti pārliecinātus ideologus, piemēram, partijai Alternative für Deutschland (AfD, Alternatīva Vācijai) pietuvinātas grupas vai arī šīs partijas biedri.
Vai šie cilvēki tīmeklī ir tie paši, kas iet arī ielu demonstrācijās?
Reconquista Germanica ir piedalījusies demonstrācijās, piemēram, atzīmējot kustības Pegida dzimšanas dienu. Tātad kāda šīs grupas daļa iesaistās zināmās bezsaistes aktivitātēs, savukārt citi darbojas tikai tiešsaistē.
Mēs tad jau zinājām, kā tas funkcionē – cilvēki ierīko sev viltotus kontus, savstarpēji vienojas un dodas komunikatīvā uzbrukumā. Tātad mēs zinājām, cik tas ir biedējoši vienkārši – mēs varam trijatā piesēsties pie datora un rīkoties tā, it kā mūsu ir vesels simts. Un mēs tā darījām. Kad zinājām, ka Youtube klipam sekos naida runas uzbrukums, mēs cīnījāmies pret to ar pozitīviem komentāriem un aicinājām nevis uz naidu, bet mīlestību. Taču tas izgāzās ar lielu blīkšķi, jo troļļu reakcija bija vēl jo niknāka. Persona, kurai mēs gribējām palīdzēt, beigās tika pakļauta daudz lielākam naida izvirdumam.
Vai citas iniciatīvas ir bijušas sekmīgākas? Piemēram, Facebook grupa #ichbinhier (#esesmuseit) liek akcentu uz atbildes runu, tātad lietišķu un cieņpilnu atbildes repliku.
Ir laba ikviena iniciatīva, kas iet šajā virzienā. Savu dokumentālo reportāžu “Izdzēsies” mēs publicējām ZDF raidījumā Neo Magazin Royale un tā rezultātā raidījuma moderators Jans Bēmermanis izveidoja iniciatīvu Reconquista Internet.
... kas īsteno mērķtiecīgas akcijas pret nomelnošanu un naida kurināšanu tīmeklī.
Tas ir tieši tas, kas mums nepieciešams. Un mēs kā žurnālisti varam dot savu pienesumu, iedvesmojot uz šādām aktivitātēm.
Ar kādiem likumā noteiktiem pasākumiem, Jūsuprāt, varētu efektīvi cīnīties pret naida runas izplatīšanu internetā? Varbūt noteikumu, ka ieraksta publicēšana atļauta tikai ar īsto vārdu?
Es neesmu nekāds lielais pseidonīmu aizliegšanas idejas draugs, taču tas patiešām ir sarežģīti. Tas skaidri bija redzams, stājoties spēkā likumam pret naida runu un viltus ziņām internetā, kas sociālajiem medijiem uzliek par pienākumu dzēst pretlikumīgu saturu. Galu galā tas noved pie tiesībaizsardzības privatizēšanas. Es domāju, mums jādomā daudz plašāk. No vienas puses tā ir sociālo tīklu problēma. Tie ir organizēti pēc tirgus ekonomikas likumiem, un tādā nozīmē nav nekādas atšķirības starp reklāmu, uz naidu musinošu ierakstu vai komentāru, kurā es saku, ka mīlu savu mammu. Galvenais, lai šis ieraksts ģenerē uzmanību, skatījumus, apmeklējumus un tādā veidā naudu. Taču problēma nav tikai internetā. Visa mūsu publiskā saskarsme kļūst brutālāka, neiecietīgāka, un to savās interesēs veiksmīgi izmanto labējie ekstrēmisti.
Dokumentālā reportāža saņem arī publisku kritiku. Kā Jūs to vērtējat?
Te rodas atsevišķs burbulis. Vienā brīdī es pārtraucu skaitīt, cik mūs kritizējoši un pret mums vērsti video ir izveidoti. Ir apvainojumi un karikatūras, bet ir arī viltīgs mēģinājums pavērst diskursu citā virzienā. Proti, lai vispār vairs nerunātu par to, cik lielā mērā troļļi ir pārkāpuši morālās robežas. Vai kur viņi – pat, ja to nevēlējās – piespēlēja labējo ekstrēmistu centieniem. Tā bija diskusija, ko mēs patiesībā gribējām uzsākt. Troļļi veikli pamanījās priekšplānā pēkšņi izvirzīt pavisam citas tēmas. Piemēram, pārmetot mums nevīžību izpētes darbā. Protams, arī mūsu reportāža ir punkti, ko var kritizēt, taču tādā pavērsumā diskusija vispār vairs nebija iespējama.