Jozefs Boiss
Fett, Filz und Mythen

2021. gadā Vācija svin īpašu mākslinieka jubileju: leģendārais Jozefs Boiss šī gada maijā būtu kļuvis 100 gadu vecs. Kāds bija provokatīvais stūrgalvis? 

Romija Kēniga

Kas Jozefu Boisu reiz redzējis, viņu tik ātri neaizmirst: jau Jozefa Boisa ārējais tēls – makšķernieku veste, balts krekls, džinsi un obligātā filca platmale – ir neizdzēšami iespiedies mākslas pasaules kolektīvajā atmiņā. Tāpat arī viņa ikoniskie darbi un akcijas, un – bieži paša Jozefa Boisa veicinātās – viņa personu apvijošās leģendas.  

1921. gadā Reinas tuvumā, Krēfeldē dzimušais mākslinieks guva ievērību pagājušā gadsimta vidū pirmām kārtām ar to, ka pārkāpa līdz tam laikam eksistējošās žanru robežas. Boiss bija zīmētājs un skulptors, mākslinieks konceptuālists un politisks domātājs, mākslas filozofs un gara cilvēks – viņa radošais mantojums, kā arī izteikumi un lozungi, ko citē nākamās paaudzes, liecina par universālu domāšanas veidu. „Katrs cilvēks ir mākslinieks“, apgalvoja Boiss, „viss viens, vai viņš strādā par atkritumu aizvācēju, slimnieku kopēju, ārstu, inženieri vai lauksaimnieku.“ Boiss bija pārliecināts, ka cilvēks ir mākslinieks visur, kur vien viņš ļauj uzplaukt "savām spējām" – viņš pats studēja Diseldorfas Mākslas akadēmijā un vēlāk tur strādāja par profesoru –, un savu domu viņš pabeidza provokatīvi: „Es nesaku, ka glezniecībā drīzāk rodas māksla nekā mašīnbūvē.“ 

Radikāla ideja: māksla un dzīve ir viens un tas pats  

Šis uzskats ir daļa no koncepta, ko Boiss sauca par „sociālo plastiku“ vai arī par „paplašināto mākslas jēdzienu“. Šīs idejas kodols: diskusijās par mākslu domāšana, māksla, sabiedriski un politiski jautājumi ir jāsaprot kā viena vienība, turklāt māksla un dzīve viena otru caurvij – arī tā bija radikāli jauna doma sešdesmito un septiņdesmito gadu mākslas pasaulē. Boiss gribēja mākslas objektus un izstāžu vietas atbrīvot no burvības – un atdzīvināt. Piemēram, par mākslas darbiem Jozefs Boiss esot teicis, ka tajos idejas sastingst un „beigās paliek turpat“. Patiesībā tie esot cilvēki, ar kuru palīdzību „idejas kustas uz priekšu“. Boisa ieskatā muzejam vajadzētu būt nevis dārgumu krātuvei, kā skaidro Ina Koncena no Štutgartes Valsts galerijas, „bet gan dzīvai permanentas konferences vietai“. Bādenes-Virtembergas federālās zemes galvaspilsētā 2021. gada vasarā notiks viena no daudzajām Boisa 100. dzimšanas dienai veltītajām izstādēm, kas izgaismo Boisa daiļradi; Koncena ir kuratore retrospektīvajai izstādei, kas veltīta Boisa attiecībām ar institūciju „muzejs“. „Viņš uzskatīja, ka muzejam drīzāk jābūt sabiedrisku debašu vietai.“  

Tas bija redzams arī 1972. gadā Kaselē: kad Boiss piedalījās slavenajā mūsdienu mākslas izstāžu sērijā documenta 5, viņš nevis paņēma līdzi, piemēram, skulptūras, nevis izstādīja zīmējumus, bet gan uz viņam ierādīto izstāžu telpu veikli pārcēla savu biroju, nosaukdams to „Tautas nobalsošanā panāktas tiešās demokrātijas birojs“ („Büro für direkte Demokratie durch Volksabstimmung“). Tur viņš apsēdās un gaidīja apmeklētājus, lai runātu ar viņiem par tiešās demokrātijas veidošanas jautājumiem. 

Materiāla un mītu cilvēks  

Un tomēr būtu nepareizi Jozefu Boisu, kas miris 1986. gadā Diseldorfā, dēvēt tikai par akciju mākslinieku – tā būtu viņa darbības jomas sašaurināšana. Viņš ir ieviesis arī „jaunu materiāla valodu“, skaidro Ina Koncena. Leģendārs kļuvis viņa 1963. gadā radītais „Krēsls ar taukiem“ („Stuhl mit Fett“), vēlāk, runājot par šo darbu, viņš teicis, ka tauki ejot „ceļu no haotiski izkliedētas, enerģijas nevirzītas formas uz noteiktu formu.“ Leģendārs ir arī viņa gandrīz 20 gadus briedušais „Tauku stūris“ (Fettecke) – desmit mārciņu smags sviesta klucis, nolikts uz grīdas kādā stūrī Boisa Diseldorfas ateljē. Dažus mēnešus pēc Boisa nāves 1986. gadā to no grīdas noberza pārāk centīgs nama pārvaldnieks. Telpā esot valdījusi briesmīga “skābena smirdoņa”, viņš toreiz sacījis.  

Tāpat kolektīvajā atmiņā ir iegūlis „Filca uzvalks“ („Filzanzug“), viena no Boisa zināmākajām skulptūrām, radīta 1970. gadā. Boiss ir vairākkārt norādījis, ka filcs, viņaprāt, esot izolators, ar kura palīdzību varot saglabāt siltuma enerģiju, – viņam tā bija radošuma dzinējspēks. No filca un taukiem, kam viņš arī piedēvēja lielu siltumietilpību, Boiss radīja ne vien mākslas darbus, bet arī leģendu: Otrajā Pasaules karā, kad nogāzusies viņa lidmašīna, tatāri viņu esot izārstējuši, ieziežot ar taukiem un ietinot filcā. Šodien mākslas vēsturnieki saka – tas esot mīts. 

​

Dzīvais paliek  

Pagājuši 100 gadi, kopš pasaulē parādījies Jozefa Boisa vārds. Kas palicis pēc viņa? Cita mākslas sapratne, Ina Koncena par to ir pārliecināta: kopš Boisa cilvēki uz mākslu raugoties citādi, atļaujoties domāt, kas māksla vispār ir un vai tā spēj mainīt pasauli. Tie, kas tagad brauc uz vai cauri izstāžu documenta pilsētai Kaselei, nevar nepamanīt Boisa paliekošo un dzīvo mākslas darbu, kas iekļaujas viņa „sociālās plastikas“ koncepcijā, – „7000 ozolu“ („7000 Eichen“). Tos mākslinieks lika iestādīt Ziemeļhesenes pilsētā izstādes documenta 7 sakarā, pirmo koku 1982. gadā iestādīja Boiss pats, pēdējo 1987. gadā – viņa dēls. Par to, ka šos kokus – vienu no Boisa pēdējiem mākslas darbiem – varētu piemeklēt līdzīgs liktenis kā „Tauku stūri“ – tas varētu tikt rupji iznīcināts –, nav jābaidās: 2005. gadā šiem kokiem tika piešķirts pieminekļa statuss.