Amēlija Kāla
Francim piemita stila izjūta

Kas kopīgs Kafkam un modei? Mūžīga sajūta, ka esi ko nokavējis. Mēs aizelsušies skrienam modei pakaļ un tikai visai nosacīti varam no tās izvairīties. Savā veidā mēs esam tai pakļauti: lai arī kā mēs ģērbtos vai neģērbtos, no mūsu čaulas vienmēr kaut kas ir nolasāms.
 

Amēlija Kāla

Pirmās atmiņas par to, kā manī modās interese par apģērbu, man ir no tiem laikiem, kad māte ar modernu sintētisku šķiedru palīdzību mēģināja mani aizvilināt uz bērnudārzu. Tolaik es atteicos to apmeklēt. Uzskatīju bērnudārzā pavadīto laiku par pilnīgi bezjēdzīgu, par laika nosišanu, tas man atņēma vērošanas prieku, jo nemitīgi tiku aicināta piedalīties kaut kādās aktivitātēs. Nepārtraukti kaut kas bija jādara, un ja kaut kas bērnudārzā galīgi nav iespējams, tad tā ir atteikšanās piedalīties.

Tāpēc māte mēģināja mani iekārdināt ar caurspīdīgu kreklu, uz kura bija uzdrukātas zilas rozes, tas bija izdaiļots ar dekoratīvām šuvēm un viļņainu apmali. Kā žagata, kas atradusi dimantu, es piekāpos. Solījumu, ka, dabūjusi kreklu, turpmāk iešu uz bērnudārzu, es turēju, turklāt biju kļuvusi par vienu kreklu bagātāka. No šī brīža es pati izvēlējos, ko vilkšu mugurā, ejot uz bērnudārzu. Krekls ir simbols. Ar šo kreklu saistītas manas pirmās atmiņas par to, kā pirmoreiz pati noteicu savu izpausmi modē. Tas ir izšķiršanās simbols, biju izlēmusi, kā sevi parādīšu uz ārpusi visu atlikušo mūžu. Tērpu izvēle ir daļa no cilvēka identitātes, šī izvēle var likt cilvēkam uzplaukt un var arī viņu iznīcināt, taču no tās izvairīties cilvēks nespēj.
 

Kad domāju par jēdzienu “kafkisks”, tas man pirmām kārtām saistās ar birokrātiju. Ar nespēju izkļūt no sistēmas, kuras priekšā cilvēks spiests padoties. Piemēram, Franca Kafkas romāna “Process” galvenais varonis Jozefs K. pieņem savu nāves spriedumu, neapzinādamies, ka būtu noziedzies pret likumu. Vārds “kafkisks” attēlo bezspēcību augstākas varas priekšā, kurai cilvēks pakļauts. Augstākā vara tiek uzlūkota kā jau eksistējoša, netiek uzdoti nekādi jautājumi, no kurienes tā cēlusies, tā tiek akceptēta kā dzīves daļa. Mēdz sacīt, ka Kafka ir svarīgs arī šodien tāpēc, ka šī bezizeja ir spēkā daudzās dzīves jomās arī mūsdienās – ne tikai birokrātijā. Arī sevis izteikšanā (izpaušanā) modē izpaužas groteska bezizeja. To Francs Kafka sapratis jau ap 1910. gadu, kad viņš uzrakstījis savus vērojumus modē. Francim piemita stila izjūta; viņš pats ne vien bija uzkrītoši labi ģērbies, bet savu prieku par apģērbu pastāvīgi arī aprakstīja
 
Kafka šajos nedaudzajos atlasītajos dienasgrāmatas ierakstos, fragmentos no vēstules un romāna cita starpā apraksta savus modes vērojumus. Kā redzams no šiem tekstu fragmentiem, mode viņu mazāk interesē kā modes attīstības tendence, daudz vairāk – kā identitātes izpausme. Tā kā Kafkam piemita stila izjūta, viņš jau tolaik zināja, ka sekošana modes attīstības tendencēm nav tas pats, kas laba gaume. Piemēram, 1912. gada 22. maija dienasgrāmatas ierakstā Kafka pierakstījis savu novērojumu, kā mētelis pieguļ kādas dāmas augumam, taču neapraksta mēteli kā modernu apģērba gabalu. Viņa acīs mētelis ir nepazīstama cilvēka šablons. Ne tikai pats mētelis vērotājam kaut ko pasaka par tā valkātāju, bet arī veids, kā tas tiek nēsāts un kādā stāvoklī tas ir.
Cilvēka izpaušanos apģērbā katrs vērtē pēc saviem ieskatiem. Es pati to vērtēju atkarībā no garastāvokļa. Reizēm es šo izpaušanos ienīstu, parasti dienās, kad tajā nesaskatu iespēju, bet redzu tikai obligātus nosacījumus, kuriem man jāpakļaujas. Lai arī kā es ģērbtos vai neģērbtos, no manas čaulas vienmēr kaut kas būs nolasāms. Kāds ir mēteļa kritums uz mana auguma, vai mētelis ir izgludināts vai arī ne, no kāda auduma tas pašūts, vai tas ir moderns vai arī nav. Es nevaru neapģērbties. Protams, izņemot gadījumu, kad es neapģērbjos burtiski un kaila izeju ārā uz ielas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ir nolasāms. Es nevaru izkāpt no sava kailuma. Es nevaru noģērbt sevi kā mēteli. Izpaušanās apģērbā kā kafkiska pakļaušanās reizēm mani nomoka, tāpat kā atziņa sliktās dienās: varbūt ir iespējams izvairīties no modes, taču nav iespējams izvairīties no izpausmes apģērbā.

 
Mode ir tāds kā uzdevums, kas jāizpilda, vispār nezinot, kā šis uzdevums skan. Mode ir kā aicinājums uz tiesu romānā “Process”, kad Jozefs K. nemaz nezina laiku, kad jāierodas. Mode ir mūžīga sajūta, ka esi ieradies par vēlu. Tiklīdz šķiet, ka esi modi sapratis, tā jau atkal ir novecojusi. Īpaši mūsdienās, jo tendenču cikls tik ātri atkārtojas, ka tas panāk pats sevi. Tendences pārklājas. Taču modes attīstības tendences jau patiesībā ir iepriekš noteikts kurss, pamatlīnijas, pie kurām mēs cieši turamies bailēs, ka tik kaut ko neizdarām nepareizi. Lai justos kā kādas sabiedrības daļa, lai atdarinātu kāda izskatu un izturēšanos, lai piederētu pie kādas noteiktas sociālas vides vai grupas. Skaidrs attīstības tendenču virziens atvieglo dzīvi tiem, kurus nomāc sarežģītais padomu krājums, kā labi un pareizi uzvesties modes pasaulē. Tomēr, jo vairāk uz kādu noteiktu nišu attiecināmi kļūst modes cikli un tendenču virzieni, jo necaurredzamāki un grūtāk saprotami tie ir.

Viss un nekas ir galvenais attīstības virziens. Tas, kurš šo modes likumu ir galvā apsvēris, noteikti ir liels Kafkas apjūsmotājs. Izklausās pēc lielas brīvības, tomēr patiesībā tas ir kafkiski. Ja šķietami nekas vairs nav modes attīstības tendence, tas nenozīmē, ka modē neko vairs nav iespējams izdarīt nepareizi. Gluži pretēji: ja vairs nekas nav moderns jeb nav galvenās attīstības tendences, neveiksmi cieš jau mēģinājums izskatīties moderni. Tas, kurš mēģina, jau ir zaudētājs. Tam, kurš grib izskatīties moderns, jāspēj paciest pastāvīga zaudēšana un jāsastopas ar nebeidzamām vairākkārtējām neveiksmēm un vilšanās reizēm. Neviens nevar būt uzvarētājs, valdot postmodernajam attīstības tendenču likumam „Viss un nekas ir galvenais attīstības virziens“. Prognoze izklausās kā Kafkas klasisko darbu, piemēram, “Pils”, “Process” un “Pārvērtība” analīze vācu valodas stundā.
 
Līdz pat divtūkstošo gadu sākumam pietika izšķirstīt kādu modes katalogu, lai izšķirtos, kā vēlies izskatīties, vai arī apmeklēt kādu lielu iepirkšanās centru, lai būtu drošs, ka velc mugurā to, ko sabiedrība akceptējusi un kas ir šķietami pareizi. Modes katalogi un modes nami bija pamācība, kā saģērbt maskarādei savu identitāti. Modes koncepts šodien gan nav mainījies, taču modes rokasgrāmata ir kļuvusi daudz sarežģītāka.

Vajadzība pēc identitātes un sevis attīstīšanas ir kļuvusi lielāka un līdz ar to garāka kļuvusi arī pamācība, kā sevi izteikt ar modes palīdzību. Kas es gribu būt, kādu, pēc manām vēlmēm, lai mani uztver citi? Uz šiem jautājumiem postmodernajā sabiedrībā vairs nevar tik viegli atbildēt. Mēs dzīvojam nevienādo laikā: standartizācija un konformitāte, un modes normas vidusslāņa sabiedrībā vairs nav mērķis. To nomainījusi individualitāte, kuras atšifrēšanā piedzīvo neveiksmi visi, kuri par to bezjēdzīgi lauzījuši galvu.

Mode, mums mēģinot izpausties, šķietami labprāt nāk mums pretim. Tomēr beigās tā ir tikai spēcīga informācijas plūsma par attīstības tendencēm, kuras, jau sākot ar brīdi, kad tās tiek nosauktas vārdā, vairs nemaz tādas nav. Identitāti, stilu un sevis izpausmi nav iespējams atrast attīstības tendencēs. To jau zināja arī Francis, kuram piemita stila izjūta. Tā viņam noteikti piemistu arī šodien, pēc 100 gadiem. Ja es tagad rakstītu dienasgrāmatu, kurā aprakstītu jauno Franci sēžam uz soliņa man pretim kādā Berlīnes parkā, tas izskatītos apmēram tā: