Nozieguma vietas fascinācija
Pa pēdām sērijveida noziedzniekiem

Katru svētdienu aptuveni desmit miljoni cilvēku visā Vācijā skatās seriālu “Tatort” (Nozieguma vieta), un arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir tik pieprasīti kā vēl nekad līdz šim. Kas ir tas, kas cilvēkus tik ļoti valdzina kriminālfilmās un kriminālromānos?
Ir nakts, un mēs atrodamies tumšā mežā. Viss, kas ir dzirdams, ir upura krampjainā elpošana, tam skrienot un klūpot pameža brikšņos. Viņš arvien no jauna pagriežas, steidzīgi un baiļpilni lūkojas vajātāja virzienā. Līdz galu galā pēkšņi apstājas, dzīves pēdējā mirklī atpazīstot savu slepkavu…
Kaut arī jau neskaitāmas reizes redzējis šāda veida ainas, kriminālfilmu cienītājs aiztur elpu un, omulīgu baismu pārņemts ērti iekārtojies dīvānā, steidzīgi pārliek prātā aizdomīgos. Seriāls “Tatort” svētdienu vakaros pulksten 20.15 kriminālfilmu draugiem Vācijā ir pienākums. Deviņu Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas ARD filiāļu, Šveices televīzijas (SRF) un Austrijas televīzijas un radio (ORF) kopprodukcija jau gadu desmitiem bauda stabilu popularitāti. Kopš 1970. gada seriāls “Tatort” daudziem vāciešiem ir svētdienas vakara rituāls un daudzām raidorganizācijām kvotu garants, kas uzticami nodrošina desmit miljonu skatītāju auditoriju. Tādi publikas mīluļi kā Minsteres galvenais komisārs Tīls un viņa untumainais partneris profesors Bērne un stūrgalvīgā izmeklētāja Lēna Odentāla no Ludvigshāfenes vēl krietni papildina skatītāju skaitu.
Labsajūtas faktor
Kāpēc kriminālsižeti ir tik iecienīti? Izskaidrojumi ir dažādi. Kriminālliteratūras gadījumā pat tiek runāts par labsajūtas literatūru, jo grāmata, sniedzot iespēju no droša attāluma piedalīties šausmās, ļauj lasītājam izjust drošības sajūtu. Turklāt jāņem vērā arī gandarījums, kad skatītājs vai lasītājs slepkavības mīklu atminējis vēl pirms sižeta atrisinājuma.
Reģionālais kriminālromāns – “To nozieguma vietu es zinu!”
Vācija piedzīvo īstu reģionālās kriminālliteratūras bumu. Slepkavas tiek vajāti ne tikai vietējā Algavā, Eifelā un Austrumfrīzlandē – rakstnieki un scenāriju autori neapstājas tikai pie iecienītiem atvaļinājumu galamērķiem Vācijā, kad priekšā nāk kas tāds kā “Nāve Maļorkā”, “Asiņainā Bretaņa” vai “Nozieguma vieta Toskāna”. Šie trīs izdomātie grāmatu nosaukumi ļauj nojaust šo kriminmālromānu bieži vien klišejisko, daļēji lēto saturu. Tā kā sižetam jāpaliek pārskatāmam, par darbības norises vietu lielākoties tiek izvēlēta nevis bezpersoniskā, savstarpēji aizstājamā un pelēkā lielpilsēta, bet gan lauku idille. Neliela ciemata mikrokosmoss ļauj labāk iejusties sabiedrības struktūrās
Baidīšanās prieks un realitāte
Turklāt fikcija ievērojami kontrastē ar realitāti – 2017. gadā Vācijas tirgū nonāca nepilni 3500 kriminālromāni drukātā formā, tiem klāt vēl jāpieskaita nepārtraukti veidotās televīzijas produkcijas. Reālu slepkavību upuru skaits Vācijā tajā pašā gadā ir 405.
Ja uzticamies kanādiešu eksperimentālās psiholoģijas pārstāvja un lingvista Stīvena Pinkera vardarbības analīzei, mūsu ikdienā ir daudz mazāk vardarbības nekā iepriekšējos laikmetos. Kāda te kopsakarība ar lielo interesi par kriminālsižetiem? Pinkers, kurš cita starpā ir arī psiholoģijas pasniedzējs Hārvarda Universitātē, savā 1200 lappušu biezajā darbā "The Better Angels of Our Nature: Why Violence Has Declined" izvirza tēzi, ka vardarbība cilvēces attīstības gaitā ir ievērojami mazinājusies un mēs svinam vardarbību, jo mums tās pietrūkst reālajā dzīvē. Ja viduslaikos publiska nāvessoda izpildīšana vēl norisinājās kā izrāde, tad šodien mēs pievēršamies fiktīvai līķu apskatei.
Starp citu, arī seriālā “Tatort” upuru skaits 2017. gadā samazinājās gandrīz par 50 procentiem – no 162 līdz vairs tikai 85 līķiem.