Vācu kriminālliteratūra
Tumšās naktis. Vācu kriminālromāni

Labi, ka sen pagājuši tie laiki, kad vācu (un vācu valodā sarakstītos) kriminālromānus vajadzēja aizstāvēt – lielākoties ar neko neizsakošo neveiklo frāzi “labāks nekā tā slava”.

Tomēr tajā bija arī savs grams patiesības. Pēc nacisma laika kultūrpolitiskās kailcirtes vācu valodā rakstītā kriminālliteratūra tikai ar grūtībām spraucās ārā no starta bedrītēm. Vispirms tādēļ, ka ilgu laiku bija bloķēta starptautisko standartu recepcija; blokāde, kas ilga līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem, jo amatos vēl aizvien bija vecie kultūras sargi. Tikai 60. gadu beigās un 70. gados – līdz ar Martina Beka desmit romāniem kā Majas Šēvalas un Pēra Valē vācu variantu – sāka attīstīties vācu kriminālliteratūras kultūra, ko toreiz dēvēja par “socioloģisko kriminālromānu”, kuras vienlaicīgums ar televīzijas seriāla “Tatort” (Nozieguma vieta) un tā VDR ekvivalenta “Polizeiruf 110” (Policijas numurs – 110) rašanos nav nejaušs. Protams, bija savrupnieki, kas rakstīja citā tradīcijā, piemēram, Jērgs Fauzers un Ulfs Mīe. Taču bija jāpaiet laikam līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem, līdz vācu kriminālliteratūrai tika pievērsta starptautiska uzmanība, kaut arī vispirms tikai autoriem, ko tajā laikā pieskaitīja kriminālliteratūras avangardam – kā Pīke Bīrmane un Jakobs Aržuni. Tā pa īstam grāmatu tirgus vācu kriminālliteratūru atklāja tikai no jaunās tūkstošgades sākuma. Ilgu laiku viens no argumentiem bija iespēja iztikt ar zemākām izmaksām – nebija jārēķinās ar tulkošanas izmaksām, un avansi autoriem, vismaz sākumā, bija salīdzinoši mēreni. Turklāt pakāpeniski veidojās tā saukto “reģionālo kriminālromānu” bums, kas kriminālliteratūras laukā ļāva izvirzīties jauniem spēlētājiem. Nostiprinājās tādi jauni izdevēji kā Emons un Gmeiner. Tradīcijām bagātas izdevniecības kā Rowohlt un Ullstein atteicās no savām konceptuālajām sērijām un kriminālromānus integrēja vispārējās (kabatas formāta izdevumu) sērijās. Ļaunas mēles jau runāja par “pārprodukciju”, taču kad pēc kaislību norimšanas un amerikāņu autores Donnas Leones un zviedra Heninga Mankella starptautiskajiem tirgus panākumiem kriminālromāns bija kļuvis par laikmeta gaumes lietu, izveidojās pietiekami solīds fundaments pieaugošai žanra diferenciācijai.

Patiesi, šodien vācu kriminālliteratūras segments ir pilnībā izvērsts. Spektrā no vairāk vai mazāk pretencioziem bestselleriem ar slepkavības motīvu līdz pat avangardistiskiem tekstiem ir aptverti teju visi subžanri, kuros pārstāvēti visi literārie līmeņi no vienkārša līdz vissarežģītākajam. Kā jau katrā tirgus segmentā, arī vācvalodīgajā kriminālliteratūrā atspoguļojas tendences un tendencītes, viļņi un viļņošanās; šādā veidā radusies daudzveidība ļauj tikai ar grūtībām atbildēt uz slaveno jautājumu “Quo vadis?”. “Vācu kriminālliteratūra” ir iekavas, kuru ieskautos elementus vieno tikai kopīgā valoda. Tā pat nav kopīga darbības norises vieta vai specifiskas “vācu” tēmas.

Reģionalitāte

Kaut arī pirmajā mirklī reģionalitāte liekas spēlējam izšķirošo lomu, mārketinga apzīmējumā “reģionālā kriminālliteratūra” labprāt tiek iekļauti arī ievērojami atšķirīgi darbi, notušējot robežas starp drīzāk vientiesīgiem produktiem un nopietniem darbiem. Pirmie, tūrisma aprēķina (“Kur cilvēki pavada atvaļinājumu?”) vadīti, izvēlas noteiktu vidi Vācijas un arvien biežāk arī ārvalstu provincēs un bieži iepin tajos komiskus elementus, piemēram, Ritas Falkas vai autoru dueta Folkera Klipfela un Mihaela Kobra uzjautrinošie bavāriešu kriminālromāni, kā arī Klausa Pētera Volfa Austrumfrīzlandes kriminālromānu sērija. Jērgam Bongam, viņš arī Jean-Luc Bannalec, šo principu izdevies veiksmīgi pārcelt uz Bretaņu, tikmēr citi autori pamazām apgūst pārējos iespējamos vācu atvaļinājumu galamērķus. Taču reģionalitāte var nozīmēt arī to, ka ar specifiskās darbības norises vietas palīdzību tiek iztirzāta kāda nopietna tēma – kā to nupat lieliski nodemonstrēja Olivers Botini ar romānu „Der Tod in den stillen Winkeln des Lebens“ (Nāve klusajos dzīves nostūros). Industriālās lauksaimniecības brutalitāte ir aizraujoša trillera sižets, kas kontekstuāli tiek izspēlēts Banatas reģionā Rumānijā un Mēklenburgā-Priekšpomerānijā. Tieši tāpat kā notikumi Frankijas provincē 20. gadsimta 70. gados spēlē konstituīvu lomu nežēlīgajā ļaunprātīgās izmantošanas stāstā Utes Kohenas romānā „Satans Spielfeld“ (Sātana spēles laukums). Tātad reģionāls ne vienmēr ir triviāls, tāpēc tā vietā, lai mestu visu pār vienu kārti, aicinu vērtēt katru darbu atsevišķi.

Vēsture

Tas attiecas arī uz vēsturisko kriminālromānu vilni. Folkera Kučera izmantotais modelis, ko jau pirms gadu desmitiem aizsāka Filips Kerrs, Rihards Birkefelds un Gērans Hahmeisters, arī šeit apstiprina veco labo principu „Success gives birth to the formula“. Tā nu Kučera romānu sērijā ar Gereonu Rātu savijušies daudzi ar 20. gadsimta pirmās puses notikumiem saistīti stāsti. To, ka kriminālromāns ir ļoti piemērots medijs vēstures iztirzājumam ārpus oficiālajām interpretācijām, izstumtā un aizmirstā artikulēšanai, mēs varējām mācīties jau no franču un latīņamerikāņu autoriem. Šai ziņā nopietnie vēsturiskie trilleri kā Roberta Braka romāns par Hamburgu Veimāras Republikā un Andreasa Kollendera romāns “Kolbe” (Kolba) par klusu pretošanās kustības varoni nacistiskās Vācijas laikā ir nozīmīgi elementi “nacionālās pašapliecināšanās” diskursā.

Antiutopija

Veroties no laika ass tikai nedaudz uz priekšu, piefiksējama vismaz viena antiutopisku scenāriju tendence. To priekšā cēluši Martins Burkharts ar romānu „Score“ un Toms Hillenbrands ar „Drohnenland“ (Dronu zeme); Makss Annass nepatiku pret aktuālo politisko klimatu artikulējis savā jaunākajā romānā “Finsterwalde” (Finstervalde), kas atspoguļo Vāciju, kurā uzvarējis rasisms, savukārt Cojes Bekas romāns „Lieferantin“ (Piegādātāja) ieskicē Angliju pēc “Brexit”, ko tricina šķiru cīņas un politikas un organizētās noziedzības savienība.

Kriminālromāns ir politisks

Vācu kriminālliteratūra vispār kļūst soli pa solim politiskāka, visos tās līmeņos. Izdevniecība Ariadne ar autorēm kā Monika Geiere, Kristīne Lēmane un Merle Krēgere specializējas “feministiskajā” kriminālliteratūrā, apgāds Polar-Verlag savukārt aizsāk jaunu segmentu “Deutscher Polar”, kas attīstās franču melnās politikas tradīcijā. Un teju visām vācu izdevniecībām ir grāmatas, kas tiešā veidā pievēršas aktuālajām lielajām politiskajām tēmām. Apgādā carl´s books šai sakarā būtu jāmin Kristians fon Ditfurts, izdevniecībā :transit – Ulrihs Effenhauzers, Norberts Horsts izdevniecībā Goldmann, Jasins Mušarbašs apgādā KiWi un Leonhards F. Zeidls izdevniecībā Nautilus.

Savrupnieki

Protams, mēs nedrīkstam aizmirst arī savrupniekus, kuri sniedz būtisku ieguldījumu augsta līmeņa vācu kriminālliteratūras daudzveidībā: kreatīvais melanholiķis Frīdrihs Ani, starptautiska topu līmeņa spriedzes romānu autors Andreass Pflīgers, apcerīgais Matiass Vitekinds, lēnā, klusā un nāvējoši precīzā Regīne Neslere, kā arī vairāk eksperimentālās autores Anne Kūlmeiere un Uta-Marija Heima.
Fakts, ko apliecina visi šie vārdi, parāda, ka teju visi nozīmīgie vācu valodā rakstītās literatūras izdevēji ieinteresēti kopj vācu kriminālliteratūras žanru. Tas attiecināms kā uz apgādiem Suhrkamp, Klett-Cotta, Galiani un Hanser/Zsolnay, tā vienlīdz lielā mērā arī uz tradicionālajiem Random House Group izdevumiem, uz izdevniecību koncerniem Ullstein, Piper un Rowohlt, tāpat kā uz mazākajām specializētajām izdevniecībām Pendragon, KBV un Grafit. Tāpat jāmin ir arī apgādi kā Steidl, Culturbooks un Konkursbuch, kas kriminālliteratūru izdod retāk, toties publicētie romāni vienmēr ir bijuši gaidīšanas vērti. Kā redzams, sameklēt no kriminālliteratūras absolūti brīvu zonu varētu būt visai sarežģīti.

Infrastruktūra

Turklāt to visu papildina šobrīd ļoti labi izvērsts kriminālliteratūras infrastruktūras tīkls – neskaitāmie televīzijas kriminālseriāli un specializētie raidlugu cikli kā “Radio-Tatort” nodrošina multimediālu piekļuvi krimināldrāmas žanram auditorijai un maizes pelnīšanu autoriem. Ir specializētas grāmatnīcas ar augsta līmeņa konsultantiem kā “Hammett” Berlīnē un “Wendeltreppe” Frankfurtē. Kaut arī ne pārāk reprezentatīva, pastāv vācu valodā rakstošo kriminālliteratūras autoru asociācija „Das Syndikat“. Eksistē daudzas kriminālliteratūras balvas ar dažādu vērtību, raidorganizācija Deutschlandfunk un izdevums “Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung” publicē nozīmīgāko kriminālromānu bestselleru sarakstus. Daudzos raidītājos, gandrīz visos nozīmīgajos drukātajos medijos tiek piedāvāts kompetents kriminālliteratūras iztirzājums, to papildina vesela virkne pasākumu gan plašai publikai kā “Münchner Krimifest” (Minhenes kriminālfestivāls), gan arī tādas formas pasākumi kā nozares kongress “Krimis machen” (Radīt kriminālromānus) visiem tiem, kas ar kriminālliteratūras žanru saistīti profesionāli. Interneta žurnāls CulturMag / CrimeMag ir platforma starptautiskai viedokļu apmaiņai par kriminālliteratūru, un daudzi nozīmīgi žanra kritiķi uztur paši savus blogus.

Viss ir labi

Citiem vārdiem sakot – vācu kriminālromāns jau sen vairs nav nekāds otršķirīgs pasākums, tas ir nonācis vācu literatūras un izdevēju uzmanības centrā. Runājot žanra apskatnieku vārdiem – bauda publikas un kritikas atzinību.