Kens Krimsteins
Cildināt domāšanu – un dzīvi

Grafiskais romāns par Hannu Ārenti, iespējams, pašu dižāko 20. gadsimta filozofi un politisko domātāju – vai tas sader kopā? Un kā vēl sader! Kens Krimsteins to pierāda.

Marita Borherdinga

Parasti Kens Krimsteins zīmē karikatūras žurnālam “The New Yorker” un citiem amerikāņu žurnāliem. Ar darbu “Die drei Leben der Hannah Arendt” (Die drei Leben der Hannah Arendt) viņš iespaidīgi paplašinājis savu darbības lauku. Grafiskais romāns, kur kopā darbojas attēli un vārdi, droši vien ir vislabākais veids, kā parādīt, cik ļoti Hannas Ārentes domāšanu noteicis viņas neparastais dzīvesstāsts, savas grāmatas pēcvārdā raksta Krimsteins – un grāmata pārliecina, ka viņam taisnība.

Saprast pasauli

Viss sākas ar bērnību Kēnigsbergā, pilsētā, kur dzimis Imanuels Kants, kura darbus Hanna, melnbaltajā tonī ieturētajā grāmatā vienmēr atpazīstama pēc zaļajiem tērpiem, jau agrā vecumā aprij citu pēc cita, meklējot galīgās atbildes uz jautājumiem. Viņa ieelpo domas, un drīz vien ieelpo arī nikotīnu – Hannas kvēlojošo cigarešu biezie dūmi vijas cauri grāmatas lappusēm, tāpat kā viņas nebeidzamie prāta vingrinājumi, mēģinot labāk izprast pasauli. Jau bērnībā viņa piedzīvo noķengāšanu un izstumšanu, jo viņa ir ebrejiete. Māte Marta dod meitai padomu, ko viņa ņems vērā visu savu mūžu: „Ja tev uzbrūk kā ebrejietei, tev arī jāaizstāvas kā ebrejietei. Un nu ej pildi mājasdarbus!”
 
Drīz ļoti apdāvinātā meitene pārceļas uz Marburgu un tur sastop filozofijas superzvaigzni – profesoru Martinu Heidegeru. Septiņpadsmit gadus vecās studentes un trīsdesmit piecus gadus vecā precētā skolotāja starpā sākas ļoti dziļas un sarežģītas mīlestības attiecības – Krimsteina zīmulis viena grāmatas varoņa kontūrām liek pāriet otra varoņa kontūrās. Kā zināms, Heidegers vēlāk iestājās Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā un propagandēja tās uzskatu kopumu. Hanna Ārente, protams, distancējās, tomēr kontakti abu starpā saglabājās.

Viss brūk

Tuvojas pirmā bēgšana – angļu oriģinālā grāmata saucas "The three escapes of Hannah Arendt" –tomēr pirms tās Krimsteins savu varoni aizved uz “Romāņu kafejnīcu” Berlīnē, uz “mūsdienu pasaules dzimšanas vietu”. Te satikās visi, patiešām visi metropoles dižgari: mākslinieki, dzīves mākslinieki, teorētiķi. Taču nacionālsociālistu valdīšanas laikā šī spožā pasaule pakāpeniski sagrūst, drīz deg reihstāgs. Un Krimsteins intelektuāļiem kafejnīcā liek uzdot nelāgas nojautas pilnu sarkastisku jautājumu: „Pagaidi, kā ir ar ebrejiem – komunistiem? Tie varēja būt viņi!”
 
Hanna Ārente un viņas māte tiek apcietinātas, tomēr viņām izdodas aizbēgt uz Prāgu. No turienes viņas dodas tālāk uz Parīzi – otrā bēgšana. Parīzē Hanna satiek savu otro vīru Heinrihu Bliheru un ciešāk sadraudzējas ar filozofu Valteru Benjaminu. Viņas dzīve sastāv no trīsvienības: mīlestība, domāšana, rīkošanās –, un Krimšteins dod savai Hannai trīs rokas katrā auguma pusē, vienā no sešām rokām neiztrūkstošā cigarete.
 
Rīkoties nozīmē arī izmantot rīcības brīvību, kur vien rodas izdevība, – Hannai Ārentei izdodas izbēgt no internēto nometnes Dienvidfrancijā un beigās aizbēgt uz ASV. Uz drauga Valtera Benjamina nāvi Hanna un Heinrihs reaģē, lasīdami viens otram priekšā vietas no Benjamina pēdējā manuskripta: „Vēstures eņģelis ir pievērsis vaigu pagājībai. ... Bet vētra ... neapturami dzen viņu pretī nākotnei...“   
 
Nonākusi Ņujorkā, Hanna Ārente velta sevi cīņai par garā stipru, pretoties spējīgu ebreju kopumu. Lasot ziņojumus par vācu nāves nometnēm, kurās tikuši noslepkavoti miljoni ebreju, viņa redz sev priekšā paveramies bīstamu bezdibeni: „Pasaulē notiek kaut kas tāds, kas liek cilvēkiem mežonīgi aprīt savu brīvību, un, to darīdami, viņi citus cilvēkus pārvērš atkritumu izgāztuvē. Kā tas darbojas? Un kāpēc?“

Bez norobežojošām margām

Lai noskaidrotu atbildi uz šiem un vēl citiem jautājumiem, ir nepieciešama „Domāšana bez margām“ – Hannas trešā bēgšana aizved viņu prom no Heidegera filozofijas ietekmes pie politikas teorijas un pie meklējumiem, kā atrast izeju no totalitārām sistēmām. Brīvība viņai ir „miljards patiesību, kas tiek publiski pārstāvētas, ikkatru mirkli. Cits caur citu? Un kas par to? Tad paskaties uz alternatīvām.“ Un ko domā Augustīns, vēlīnā antīkā laikmeta kristīgais skolotājs, par ko Hanna Ārente aizstāvējusi disertāciju? „Man tas patīk,“ uzzīmēts tērzējam parkā uz soliņa atzīst filozofs – un izmango viņai cigareti.  
 
Pēcvārdā Kens Krimsteins cer, ka viņam izdosies piesaistīt jauna lasītāju loka interesi par Hannas Ārentes trauksmaino dzīvi un ka viņa grāmata aicinās pievērsties filozofes domu pasaulei. Tik meistarīgi veidots, skaidrs un lietpratīgs ielūgums ieiet arī vēl šodien satraucošā domas celtnē tiek saņemts reti.