Literatūra kino
Pelēki mākoņi traucas pāri jūrai

Romāni tiek ekranizēti kopš pašiem kino pirmsākumiem. Īsu brīdi pirms koronavīrusa krīzes pirmizrādi svinēja trīs ļoti atšķirīgas literatūras ekranizācijas: “Vācu valodas stunda”, „Narciss und Zeltamute“ un „Kad Hilers nozaga rozā trusīti”.

Matiass Bišofs

Literatūras ekranizācijas vienmēr ir izaicinājums. Vai izdosies daudzu skatītāju iztēles ainām, kas radušās, lasot grāmatu, likt pretī citas spilgtas vizualizācijas? Pārāk bieži šo filmu autori nedara neko vairāk kā tikai kino izteiksmes līdzekļiem attēlo ārējās notikumu norises. Jo gudrāks, rafinētāks un zemtekstiem bagātāks literārais pirmavots, jo lielāks risks, ka filmas autori piedzīvos māksliniecisku neveiksmi. Spilgts piemērs ir ar plašu vērienu īstenotā Hermaņa Heses romāna “Narciss un Zeltamute” ekranizācija. 1930. gadā iznākusī grāmata teiksmainā valodā stāsta par divu viduslaiku klosterī iepazinušos draugu – īstu pretmetu – dzīvi. Narciss (Sabīns Tambrea) ir prāta cilvēks, intelektuālis, turpretī Zeltamute (Janniss Nīvēners) iemieso kūsājošo dzīvi, juteklību un emociju vadītu rīcību. Gluži saprotami, ka klosteri pēc tur kopā aizvadītajiem jaunības gadiem pamet tieši Zeltamute, kurš dodas iepazīt pasauli. Viņš kļūst par kāda tēlnieka mācekli, iesaistās neskaitāmos mīlas sakaros un pilnībā nododas pasaulīgajai dzīvei. Narciss turpretim paliek pārskatāmajā klostera pasaulē.

Jebkurš režisors, kas pēc šī romāna, kurā patiesībā vairāk ir runa par diviem principiem un mazāk par reāliem cilvēkiem, gribētu uzņemt izdomas bagātu un krāšņi veidotu viduslaiku stāstu filmas “Rozes vārds” garā, būtu spiests materiālu padarīt svaigāku, atsakoties no visa mazliet vecmodīgi neveiklā un lēnā. Tā rīkojies arī austriešu režisors Štefans Rucovickis, kas 2008. gadā par filmu “Viltotāji” (“Die Fälscher”) saņēma “Oskaru”. Protams, filmā ir krietni daudz erotikas, tomēr grāmatā iezīmētie vīriešu draudzības homoerotiskie momenti filmā tiek pieklusināti. Hermanis Hese negribēja, lai pēc viņa grāmatām uzņemtu filmas, un šī filma apliecina, ka viņa skepsei ir bijis pamats. Rucovicka krāšņie kino kadri ir pārāk skaisti, pat tur, kur tie grib būt šokējoši neglīti. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, vai filmai šo vizuālo kvalitāšu dēļ būtu izdevies pulcināt plašu publiku. Iespējams, tā pat nebūtu pamanījusi, cik tālu no romāna pirmavota atrodas filma un divu stundu garumā būtu priecājusies par aizraujošu viduslaiku noskaņu. Filmu sāka izrādīt Vācijas kinoteātros 2020. gada martā, dažas dienas pirms to slēgšanas.

Pazudis “Vācu valodas stundā”

Arī Kristiana Švohova veidotā pēckara literatūras klasikas “Vācu valodas stunda” (Zigfrīds Lencs) jaunā ekranizācija – ar augstās raudzes aktieriem Ulrihu Netenu ciema policista Jepsena un Tobiasu Moreti gleznotāja ekspresionista Nansena lomā – skaidri parāda, cik tāls mums šodien kļuvis 1968. gadā sarakstītais stāsts par pagātnes pievarēšanu. Varbūt arī tāpēc Švohovs stipri koncentrējies uz tēva un dēla konfliktu un mazāk uz jautājumu, ciktāl pienākumu pildīšanā drīkst iet tādā netaisnīguma režīmā, kāds bija nacionālsociālisms. Švohovs lielu akcentu liek uz askētiskās Ziemeļfrīzlandes piekrastes iespaidīgajām ainavām. Filmā visu laiku valda ziemīga noskaņa, pāri Vatu jūrai vējš triec pelēkus mākoņus, cilvēki izskatās pilnīgi pazuduši plašajā ainavā. Šajā pasaulē Otrais pasaules karš šķiet esam kaut kur ļoti tālu, tas parādās vien kā piķējoša bumbvedēja uzbrukums un Zigija Jepsena (Levi Eizenbleters) dezertējušais brālis. Romāna interpretācija Švohova ekranizācijas labākajos mirkļos ir kādas ģimenes stāsts, divu vīriešu cīņa par viena zēna dvēseli un lojalitāti. Bet tas ir arī nomācoši bezcerīgs brutāla, autoritāra tēva rakstura pētījums, kas salīdzināms ar Mihaela Hānekes “Balto lenti”.

Aiz pastkartes noskaņas paslēptas šausmas

Pavisam atšķirīga ir Karolīnes Linkas viegli gaisīgā bērnu literatūras klasikas darba “Kad Hitlers nozaga rozā trusīti” ekranizācija. Arī Judītes Keras 1971. gadā izdotā pasaules panākumus guvusī bērnu grāmata runā par visdrūmāko posmu Vācijas vēsturē. Taču šausmas lasītājam tiek aiztaupītas, tās ir vienīgi ieskicētas. Protams, autobiogrāfiskais darbs vēsta par bēgšanu un emigrāciju, par nacionālsociālistu nāves draudiem prominentajai ebreju ģimenei. Grāmata un filma stāsta par ģimenes bēgšanu uz Šveici, tad uz Parīzi un beigās uz Londonu. Karolīnei Linkai izdodas parādīt teju vai neskartu pasauli kā no pastkartēm un reizē likt skatītājam saprast, ka tā nav realitāte. Viņas attēlotā Šveice ir brīnišķīga zeme ar zilām debesīm, Parīze – romantiski izsmalcināta pilsēta, kur Eifeļa torņa lampas iespīd pat ģimenes nabadzīgajā mansarda dzīvoklī. Tā ir pasaule, kur kopā ar vecāko brāli drošībā mīt meitene, ko no ļaunākā paglābusi vecāku mīlestība un tālredzība. Karolīne Linka Annas lomu uzticējusi jaunajai berlīnietei Rīvai Krimalovskai, kas iet tajā pašā pamatskolā, kur pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mācījās Judīte Kera. Jaunā aktrise, kurai piemīt svaigs, dzīvespriecīgs dabiskums, ir liela filmas veiksme, un īpaši bērni viņu uztver kā autentisku tēlu, ar ko viegli identificēties. Saglabājot uzticību pirmavotam – bērnu grāmatai, Karolīne Linka šausmas drīkst arī nerādīt, taču tās visu laiku ir sajūtamas, un visi labi zina, kā beidzās dzīve tiem, kam aizbēgt neizdevās.