125. jubilejas gads
Ērihs Kestners un viņa varoņi – mūsu draugi uz mūžu

Vai arī jums ir bērnu grāmatu varoņi, ar kuriem esat kopā uzaudzis? Kuri tāpat kā labi draugi, jūs nepamet arī tad, kad esat jau pieaudzis? Daudzi cilvēki tādus draugus ieguvuši tieši Ēriha Kestnera grāmatās. Vairāku paaudžu lasītāji ar šiem varoņiem kļuvuši par draugiem uz mūžu.
 

Verēna Hitere (Verena Hütter)

Ēriha Kestnera jubileja tiks atzīmēta 2024. gadā. Rakstnieks dzimis Drēzdenē pirms 125 gadiem (23.02.1899.), miris pirms 50 gadiem (29.07.1974.) Minhenē. Ē. Kestners rakstīja dzejoļus, esejas, epigrammas, scenārijus, reklāmas tekstus un teātra kritiku. Tomēr mūsdienās lielākā daļa viņu pazīst kā bērnu grāmatu autoru. Darbus izlasei izvēlēties bija grūti, taču pēc Gētes institūta kolēģu veiktās aptaujas radās četru grāmatu tops: “Emīls un Berlīnes zēni”, “Punktiņa un Antons”, “Lidojošā klase” un “Divas Lotiņas”. Šajā rakstā tās tad arī aplūkosim tuvāk. Ar Ē. Kestnera darbiem cieši saistīts ir ilustrators Valters Trīrs (Walter Trier). Ar viņu jūs iepazīstinās Jūlija Jeroša (Julia Jerosch) no starptautiskās Jaunatnes bibliotēkas Minhenē. Bet vispirms pievērsīsimies autoram.

Kas bija Ērihs Kestners?

Ērihs Kestners uzaug Drēzdenē. Viņa tēvs ir seglinieks un izgatavo ādas čemodānus. Viņa māte strādā par frizieri. Ē. Kestneram ar māti ir īpaši tuvas attiecības. Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā Ē. Kestneru iesauc armijā. Tur viņš iegūst sirds slimību, un “dusmas uz armiju, bruņojumu, smago rūpniecību”, kā viņš 1969. gadā pauda Deutschlandfunk (Vācijas Radio), un tās ir viņa pavadones līdz mūža beigām. Pēc atbrīvošanas no militārā dienesta 1919. gadā viņš Leipcigā studē ģermānistiku, vēsturi, filozofiju, avīžniecību, teātra studijas un iegūst doktora grādu. Strādā kā žurnālists un rakstnieks. 1927. gadā pārceļas dzīvot uz Berlīni. Viņa grāmatas nacistiskajā Vācijā tika aizliegtas. Nacionālsociālisti aizliedz viņam rakstīt, un 1933. gadā viņa grāmatas bija starp tām, kuras meta ugunskuros, lai iznīcinātu. Ē. Kestneru vairākas reizes arestē un nopratina gestapo. Taču atšķirībā no daudziem saviem radošajiem kolēģiem, rakstniekiem un māksliniekiem, viņš nebēg no nacistiskās Vācijas un nedodas uz ārzemēm. Viņš turpina mierīgi publicēties ar pseidonīmu. Pēc kara viņš strādā kā redaktors, izdevējs un pašnodarbināts rakstnieks. 1945. gadā Ē. Kestners pārceļas dzīvot uz Minheni, kur 1974. gadā nomirst.

Emīls un Berlīnes zēni

Par ko ir grāmata? Mazais Emīls ar vilcienu brauc uz Berlīni apciemot vecmāmiņu. Ļauns krāpnieks, vārdā Grundeiss, vilcienā viņam nozog naudu, ko vajadzēja nogādāt vecmāmiņai, tāpēc Emīls uzsāk pakaļdzīšanos. Viņš vēlas naudu atgūt. Emīlam palīdz Gustavs ar autotauri un vesela Berlīnes pilsētas zēnu banda. “Emīls un Berlīnes zēni” iznāca 1929. gadā, un ir pirmā Ē. Kestnera grāmata bērniem.

Punktiņa un Antons

Lai gan Luīze, saukta par Punktiņu, ir bagātu vecāku meita, viņa vakaros izlavās no mājas un pārdod sērkociņus, lai nopelnītu naudu. Viņa vēlas palīdzēt savai auklītei izkļūt no grūtībām. Tā Punktiņa satiek Antonu. Arī viņš cenšas nopelnīt naudu Berlīnes ielās, lai palīdzētu savai slimajai mātei. Punktiņa un Antons kļūst par tuviem draugiem. Viņi dodas piedzīvojumā, kura vētrainais pavērsiens beigu beigās atrisinās abām ģimenēm par labu. “Punktiņa un Antons” iznāca 1931. gadā, un, tāpat kā daudzas Ē. Kestnera bērnu grāmatas, ir vairākkārt ekranizēts darbs, pēdējo reizi 1999. gadā, kad to uzņēma Oskara balvas ieguvēja režisore Kerolaine Linka (Caroline Link).

Lidojošā klase

Grāmatas “Lidojošā klase” darbība norisinās Bavārijas internātskolā pirms Ziemassvētku brīvdienām. Ģimnāzisti iestudē lugu ar tieši tādu pašu nosaukumu: “Lidojošā klase”. Tā ir par pazudušām diktātu burtnīcām, sīvām cīņām pret reālskolas audzēkņiem, skolotāju Justu un Nesmēķētāju, kas tā nodēvēts tāpēc, ka dzīvo pamesta vilciena nesmēķētāju vagonā. “Lidojošā klase” ir stāsts par draugiem, kuri cits citu atbalsta, neizvirzot nekādus nosacījumus, stāsts par cerību un savstarpēju cieņu. Un tas ir vēl jo aizkustinošāk, ja ņemam vērā, ka grāmata tika izdota 1933. gadā, neilgi pēc nacistu nākšanas pie varas, cilvēcības nicinājuma un terora apstākļos.

Divas Lotiņas

Grāmata “Divas Lotiņas” stāsta par dvīnēm Luīzi un Loti. Sākumā viņas viena par otru neko nezina. Viņu vecāki ir šķīrušies. Luīze ar tēvu dzīvo Vīnē, bet Lote – Minhenē ar māti. Kad abas meitenes nejauši satiekas brīvdienu nometnē, viņas pieņem drosmīgu lēmumu: apmainīties lomām. Luīze neatgriežas mājās pie tēva Vīnē, bet dodas uz Minheni. Lote dodas uz Vīni. Un sākas pārpratumi, bet ar laimīgām beigām. “Divas Lotiņas” publicēja 1949. gadā pēc Otrā pasaules kara beigām. Temats – šķīrušies vecāki, māte bērnu audzina viena – pēckara Vācijai bija pārsteigums.

Ērihs Kestners un viņa grāmatu ilustrators

Jūlija Jeroša no starptautiskās Jaunatnes bibliotēkas Minhenē skaidro, kāpēc nevienā rakstā par Ērihu Kestneru nedrīkst iztikt bez viņa ilustratora Valtera Trīra. Zem bibliotēkas jumta glabājas plaša Kestnera ilustratora zīmējumu kolekcija. “Valtera Trīra zīmētie grāmatu vāki šodien ir ikoniski,” saka J. Jeroša. “Ikviens, kurš domā par “Emīlu un Berlīnes zēniem”, redz zīmējumu uz dzeltena fona ar reklāmas stabu, aiz kura aizslēpies raugās Emīls – aina, kas grāmatā pat neparādās.” Jūlija Jeroša arī paskaidro, kāpēc bērni šodien mīl Ē. Kestneru tikpat ļoti kā pirms 50 gadiem: “Ē. Kestners izprata bērnus. Viņš nekad nerakstīja pamācoši, vienmēr skaidri minēja trūkumus. Bērni labi izjūt pasaulē notiekošo. Viņi grāmatās negaida izskaistinātu pasauli. Viņi vēlas lasīt par to, kas viņus aizkustina."