Tulkojumi
Ceļojums kultūrā – vācu literatūras tulkojumi Latvijā līdz 1990

Vācu valodas un kultūras ietekme un vieta mūsu – latviešu – kultūrtelpā pētīta visnotaļ plaši, tiesa, lielākoties ar atskatu senākā pagātnē. Te noteikti jāpiemin 2005. gadā publicētais apjomīgais autoru kolektīva monogrāfiskais pētījums “Vācu literatūra un Latvija, 1890–1945”. Mūsdienu vācu un latviešu kultūrkontaktu – tieši tulkojumu jomā – laikmetīgie procesi arī, domājams, tiek analizēti, tomēr šī izpēte vēl nav rezultējusies pietiekami plašās publikācijās.

Sigita Kušnere

Vācu valodas zināšanas augstā līmenī

Ja runājam par to, kā dažādu tautu literatūras mijiedarbojas, jāpiemin, ka 19. gadsimta izskaņā latviešu lasītprasme bija augstākā visā Krievijas impērijā. Arī svešo valodu – vācu un krievu – zināšanas bija visnotaļ augstā līmenī, jo, piemēram, lai kura 19.–20. gadsimta mijas latviešu rakstnieka vai dzejnieka biogrāfiju skatītu, atradīsim ziņas gan par pašizglītošanos, lasot vācu un krievu literatūru oriģinālā, gan par tulkošanu no šīm un arī citām Eiropas valodām, kas, nenoliedzami, ietekmēja arī latviešu autoru literāro rokrakstu. Vācu literatūra tika lasīta oriģinālā, tika publicēti arī tulkojumi – nereti periodikā. Vācu valoda šajā laikā diezgan bieži kalpoja arī par starpniekvalodu, piemēram, Henrika Ibsena luga “Nora” (“Leļļu nams”, latv. 1900, Et dukkehjem, 1879) pie latviešu lasītājiem nonāk Edvarda Treimaņa-Zvārguļa tulkojumā no vācu kā starpniekvalodas.

Latviešu un vācbaltiešu kultūru ciešā līdzāspastāvēšana gadsimtu laikā bija radījusi situāciju, ka vācu valodas zināšanas kā obligāts izglītota latvieša darbarīks 19. gadsimta nogalē bija pašsaprotama prasība, kas būtiski mainījās vien pēc rusifikācijas pastiprināšanās un izglītības reformas 19. gadsimta 80. gados, kad notika pāreja uz krievu mācību valodu, latviešu valodai skolā atvēlot vietu vien ticības mācības un dziedāšanas stundās, bet vācu valodu saglabājot lielākoties privātskolu mācību programmās.

Skatiens pavēršas Krievijas virzienā

20. gadsimta sākumā notiek latviešu literātu skatienu pavēršana arvien vairāk Krievijas virzienā, un līdz ar to arī koncentrēšanās uz Rietumeiropas kultūrpocesu apguvi lielā mērā tieši caur to recepciju Krievijā. Laikā pirms Pirmā pasaules kara Krievijas impērijā pastiprinās propaganda, kas vērsta pret visu vācisko. Latviešu atsaukšanās šiem valsts varas aicinājumiem, iespējams, saistīta arī ar audzināšanu vai kultūrtradīciju ģimenē. Mākslinieks Uga Skulme atmiņu piezīmēs rakstījis: “Mēs jau visi bijām audzināti tā, ka vācietis mūsu asinsienaidnieks, bet krievs – brālis, draugs un drošs patvērums.”^[1] Tomēr ļoti iespējams, ka šis ienaids veidojies tieši pirmskara informatīvā kara iespaidā. Latviešu virsnieks un rakstnieks Aleksandrs Plensners, atminoties par Pirmā pasaules kara sākumu, norāda: “Attiecības pret karu arī Krievijā tagad [..] bija citādas nekā Krievijas un Japānas karā. Arī Krievijā tagad karš bija sācies ar patriotiskām demonstrācijām un runām. “Dievs, sargi ķeizaru” laikam nekad nebija dziedāts tik īsti kā tagad. Nīda ne vien vācu ķeizaru kā ļaunuma cēloni, bet arī visu vācisko. Vācieši Krievijā vairs nedrīkstēja sarunāties savā valodā. Apšaubīja to karavīru uzticību Krievijai, kam bija vāciski uzvārdi.”^[2]

Šādā gaisotnē dibināti, vairs nešķiet pārsteidzoši neilgi pēc Pirmā pasaules kara rakstītie dzejnieka Edvarta Virzas izteikumi par vācisko, piemēram: “[..] visi vācieši, kuri domā tālāki par nacionālo un stāv sakarā ar vispār cilvēcisko, ienīst vācu kultūru. Gētem var pievienot Šopenhaueru un Nīči – cilvēkus ar lielu garīgu pārākumu, kuri ar visu spēku saņemšanu pūlas tikt vaļā no visa vāciskā. Līdz ar Gētes laikmetu aizveras pēdējais gaišais vācu kultūras logs, un mēs redzam, ka pamazām mūsu acu priekšā izaug milzīga un apvienota Vācijas tumšā ēka, aiz kuras aizrestotiem logiem tiek darīti visi, bet tikai ne lielas un apgarotas kultūras darbi.”^[3] Un tomēr, par spīti tik asiem izteikumiem un sabiedrībā eksistējošiem viedokļiem, arī 20. gadsimta pirmajā pusē vācu literatūra Latvijā joprojām tiek lasīta – oriģinālā un tulkojumos.

Nesteidz publicēt vācu literatūru latviešu valodā

Iespējams, pieņemot, ka izglītotie latvieši brīvi pārvalda un lasa vācu literatūru oriģinālā, 20. gadsimta sākuma izdevēji nesteidz publicēt augstas raudzes tā laika vācu literatūru latviešu valodā. Tolaik joprojām ir gana daudz no vācu valodas tulkotu izklaides vai praktiskās literatūras darbu, kam nereti pat nav norādīts ne oriģināla autors, ne valoda, no kādas darbs tulkots. Vien tulkojuma valodas konstrukcijas, tēma vai daiļdarbā tēloto personu vārdi liek domāt, ka oriģinālam ir kāds sakars ar vācu valodā runājošajām zemēm.

Viens no kultūrvēsturiski nozīmīgiem vācu literatūras izdevumiem latviešu valodā 20. gadsimta sākuma ir 1913. gadā publicētais Viļa Plūdoņa atdzejojumu krājums “Modernā vācu lirika”, kurš aizpilda to balto laukumu, kas izveidojies latviešu lasītāja zināšanās par tā laika aktuālo vācu valodā rakstītajā dzejā.
Vēlākajos gados latviski tiek tulkoti Rainera Marijas Rilkes, Franca Verfela, Ēriha Kestnera u. c. nozīmīgu autoru darbi. Arī pirmās brīvvalsts laikā tiek turpināta agrāko gadu tradīcija – vācu valoda joprojām kalpo par starpniekvalodu, piemēram, tulkojumā no starpniekvalodas tiek izdota Marka Tvena ceļojumu apraksta grāmata “Ceļojums” (latv. 1939, The Innocents Abroad, 1867) un vairāki citi šā autora darbi. Arī Luisa Kerola “Alise Brīnumzemē” (latv. 1937, Alice’s adventures in Wonderland, 1865) pie latviešu lasītājā sākotnēji nonāk tulkojumā nevis no oriģināla, bet no vācu starpniekvalodas.

20. gadsimta pirmajā pusē latviski tiek izdoti arī vācbaltiešu autoru darbi, piemēram, Oskara Grosberga stāstu krājums “Zemgales stāsti” (latv. 1938, Semgallische Erzählungen) un romāns “Mežvalde” (Meschwalden. Ein altlivländischer Gutshof im Kreislaufe des Jahres, 1922), kas latviski pieredz pat trīs izdevumus (1928, 1942, 1943) un ceturto publicējumu jau 21. gadsimtā – 2005. gadā.

Vispirms Krievijā tiek izvērtēta grāmatas “pieļaujamība”

Latvijas brīvvalsts posmam sekojušās okupācijas 1940. (padomju), 1941. (nacistiskās Vācijas), 1945. gadā (padomju) laupa iespēju brīvi izvēlēties, ko un kādēļ tulkot un izdot. Saasinās cenzūras situācija, ideoloģiskais diktāts. Padomju okupācijas laikā kā ideoloģiski “pareizi” vai pietiekami neitrāli un tādēļ tulkojami un izdodami ir Kestnera, Remarka, Hesses, Feihtvangera un dažu citu autoru darbi. Padomju laiku tradīcija – vispirms Krievijā tiek izvērtēta grāmatas “pieļaujamība”, un tikai tad arī citās PSRS republikās var domāt par šīs grāmatas tulkošanu un izdošanu. Liela daļa padomju laiku izdevumu patiesībā ir jāuzskata par pirātiskiem, jo “kapitālistisko valstu” autoriem autoratlīdzība par tulkojumiem netiek maksāta. Iespējams, ka līdzīgi kā latviešu literatūras izdevumos un cittautu literatūras tulkojumos ir veikti cenzūras labojumi un īsinājumiem vācu valodas oriģināltekstā. Šis jautājums vēl būtu jāizpēta.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kopkatalogā kā no vācu valodas tulkotas laikposmā no 1945. līdz 1990. gadam uzrādītas 258 grāmatas. Pēc Otrā pasaules kara ideoloģisku apsvērumu dēļ mazinās vācu valodas apguves intensitāte, ilgstoši nav iespēju doties uz Rietumeiropu, tostarp arī vācu valodas kultūrtelpu – Vāciju, Austriju, Šveici. Tomēr vācu literatūras izdošanas un lasīšanas tradīcijas, lai arī ierobežotā apjomā, turpinās arī padomju okupācijas laikā.