Tulkojumi
Ceļojums kultūrā – vācu literatūras tulkojumi Latvijā mūsdienās

Pēc Latvija Valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā vācu valodas apmācība skolās negarantēja pietiekami augstu valodas prasmi, savā ziņā šādi pakļaujoties vispārējiem globalizācijas procesiem un angļu valodas kā starpkultūru saziņas valodas dominancei. Turklāt pirmajos neatkarības gados joprojām būtiska bija krievu valodas loma arī tulkojumos, tostarp kā starpniekvalodas. Tomēr atjaunotās neatkarības laika sākumposmā bija gan vecākās, gan jaunās paaudzes tulkotāji, kuri ar prieku uzsāka  okupācijas laikā noklusētās vācu literatūras tulkošanu. Arī grāmatu apgādu vadība vācu literatūras izdošanā saskatīja pietiekami augstu komerciālo potenciālu.
 

Sigita Kušnere

Freida un citu klasiķu darbi latviešu valodā

Kopš 1937. gada latviski nebija izdota neviena Zigmunda Freida grāmata, toties 20. gadsimta 90. gados cita citai seko: “Psihoanalīzes nozīme un vēsture” (tulk. Igors Šuvajevs, 1994, atk. izd. 1997), “Totems un tabu” (tulk. Silvija Brice, 1995), “Kādas ilūzijas nākotne” (tulk. Igors Šuvajevs, 1996). Līdzās nozīmīgiem filozofijas un daiļliteratūras klasikas darbu tulkojumiem par latviešu lasītājiem iemīļotiem kļūst tieši bērniem un jauniešiem domātās grāmatas – gan Mihaela Endes “Bezgalīgais stāsts” (latv. 1993, 2010), gan, piemēram, vācu pusaudžu romāni, tostarp piecpadsmit latviski tulkotie Brigites Blobelas romāni meitenēm – “Skolotājā iemīlēties nedrīkst”, “Vienkārši mīlestība”, “Neskaries man klāt!” u. c.

Jaunā gadsimta sākumā bieži ir reliģiska satura darbu tulkojumi no vācu valodas, tostarp, piemēram, arī bērniem domātie Bībeles stāstu tulkojumi. Salīdzinoši plašs ir praktiskās literatūras klāsts – ļoti iecienīti ir vācu pavārgrāmatu tulkojumi. Nozīmīgi ir, piemēram, pedagoģijas, dažādi psiholoģijas, medicīnas, arī uzziņu izdevumi.

Izdevējdarbības stastika

Detalizētāk aplūkojot pēdējo 5–10 gadu bibliotēku un izdevējdarbības statistiku, var uzzināt, ka Latvijā darbojas apmēram 450 izdevēju, no kuriem lielākā daļa gada laikā izdod tikai vienu vai divas grāmatas. Par vidējiem (vairāki desmit nosaukumu gadā) vai lieliem izdevējiem (vairāki simti nosaukumu gadā) Latvijā var uzskatīt vien apmēram 30 apgādus. Kopumā ik gadu tiek publicēti apmēram 2200 jauni izdevumi, no kuriem latviešu valodā – apmēram 1800 izdevumu – ar proporciju 65% oriģinālliteratūra, 35% tulkotā literatūra.

2017. gadā izdoti 75 no vācu valodas tulkoti darbi, no kuriem trīs atkārtoti izdevumi – Hermaņa Heses “Stepes vilks” (tulk. Ģirts Bļodnieks un Alīda Bļodniece, latv. 1991, 2005, 2017, Der Steppenwolf, 1927) un brāļu Grimmu pasakas “Ansītis un Grietiņa” un “Trīs sivēntiņi”, kam atkārtoti izdevumi skaitāmi vairākos desmitos, turklāt ar atrunu, ka šī pasaka latviski izdota gan dažādos tulkojumos, gan pārstāstos.

2018. gadā publicēti 74 tulkojumi no vācu valodas, starp kuriem divi atkārtoti izdevumi. No vācu valodas pagājušajā gadā tulkotas un izdotas:
 

grāmatas bērniem un jauniešiem	26
daiļliteratūra un memuārliteratūra	18
populārzinātniskā literatūra	9
reliģiskā literatūra	7
uzziņu un praktiskās literatūras grāmatas	12
zinātniskās literatūras izdevumi	2

LNB piedāvātais apkopojums par Latvijas izdevējdarbību kopš 1995. gada atklāj ļoti interesantu ainu, proti, kopumā šajā laikposmā latviešu valodā izdoti 2047 no vācu valodas tulkoti darbi. Salīdzinājumam – no zviedru valodas tulkotu izdevu skaits ir vien 379, turpretim no angļu – 9004.

Dominē bērniem un jauniešiem domātā daiļliteratūra

No vācu valodas tulkoto tekstu kopumā dominē bērniem un jauniešiem domātā daiļliteratūra, populārzinātniskā un reliģiskā literatūra – 471 grāmata. Pieaugušajiem paredzētā daiļliteratūra – 511 grāmatas, no kurām 24 gadu laikā izdotas vien 14 dzejas grāmatas, starp tām ir trīs Rainera Marijas Rilkes darbu izdevumi, toties Rilkes laikabiedru – vācu un austriešu dzejnieku Stefana Georges un Hugo fon Hofmanstāla – darbi grāmatā latviešu valodā nav izdoti vispār ne reizi, latviski pieejami vien reti atdzejojumi, kas publicēti periodikā.
 
Vācu dzejas atdzejošanai ļoti maz uzmanības pievērsuši jaunākās paaudzes atdzejotāji, kā izņēmums minama Jana Vērdiņa, kura savulaik izdarīja teju neiespējamo – atdzejoja vācu dadistu dzejas izlasi “Annai Blūmai” (1997). Īpašu cieņu un ievērību, nenoliedzami, pelnījis Valda Bisenieka mūža darbs, atdzejojot Johana Volfganga fon Gētes “Faustu” (latv. 1999), kā arī veidojot citus atdzejojumus, kas publicēti gan grāmatās, gan palikuši periodikas lappusēs.

Lielākā pateicība – tulkotājiem

Lielākā pateicība par to, ka latviešiem ir iespēja iepazīt vācu valodā rakstīto dažādu zemju literatūru, pienākas tulkotājiem. Uzmanību koncentrējot uz divām iepriekšējām desmitgadēm, noteikti jāpiemin Amanda Aizpuriete, Austra Aumale, Aija Jakoviča, Helma Lapiņa, Inga Karlsberga, Ingus Liniņš, Irēna Gransberga, Iveta Galēja, Sinda Krastiņa, Silvija Ģībiete, Valdis Bisenieks un vēl daudzi citi.
                       
Savukārt Silvijas Brices veikums jau jāatzīmē kā īstens kultūrfenomens – LNB Izdevējdarbības datu masīvs no 1995. līdz 2018. gadam uzrāda 62 Silvijas Brices veiktus tulkojumus no vācu valodas (tiem vēl pieskaitāmi 104 tulkojumi no angļu valodas). Lielākoties šie tulkojumi ir pamatīga apjoma un augstākās sarežģītības pakāpes izcilo vācu valodā rakstošo autoru darbi – gan Hermaņa Heses un Franca Kafkas, gan, protams, Gintera Grasa teksti, kas latviešu lasītājus uzrunā Silvijas Brices valodas spožumā. Interesanti, kā Grasa darbu pieminējumi iekļaujas latviskajā populārās kultūras laukā, – precīza alūzija ar Gintera Grasa grāmatas (“Skārda bungas” (Die Blechtrommel, 1959) tulk. Silvija Brice, “Atēna”, 2001 un 2003) nosaukumu izmantota latviešu nu jau pa kulta grupu dēvētās “Prāta vētras” jaunākā mūzikas albuma nosaukumā “Par to zēnu, kas sit skārda bungas”.

Darbs, kāda nav citā valodā

Latvijas grāmatizdevēji uztur ciešus kontaktus ar Vācijas, Austrijas un Šveices izdevējiem, ik gadu piedaloties gan Leipcigas, gan Frankfurtes starptautiskajās grāmatu mesēs, kur mūsu apgādu redaktori meklē grāmatas, ko būtu vērts tulkot latviski. Viens no būtiskiem faktoriem, lai izvēlētos tulkot grāmatu tieši no vācu valodas, – tam ir jābūt darbam, kāda nav nevienā citā valodā, proti, tā būs augsta līmeņa vācu daiļliteratūra un literatūra bērniem, tie būs uzziņu izdevumi, arī praktiskās literatūras grāmatas, piemēram, latviešu lasītāju mentalitāte un gaume visnotaļ precīzi saskan gan ar vācu pavārmākslas, gan dārzkopības speciālistu ieteikumiem.
 
Tulkojumu tapšanas un izdošanas procesā nozīmīgs ir “Gētes institūts Rīgā” sniegtais finansiālais un informatīvais atbalsts vairāku desmitu vērtīgu grāmatu tulkojumu tapšanai, tostarp fundamentālu zinātnisko darbu – Aleidas Assmanes “Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās” (tulk. Igors Šuvajevs, 2018) un Valtera Benjamina “Iluminācijas” (tulk. Ivars Ijabs, 2005) – kuru izdošana bez šāda atbalsta, iespējams, nemaz nebūtu notikusi.
           
Domājot par to, kas no vācu valodā rakstītās literatūras vēl nav izdots latviski, kā pirmais prātā nāk Nobela prēmijas laureāts Pēters Handke, kura darbi, izrādās, nav tulkoti. Bez tam ļoti gribētu ieraudzīt arī jaunu vācu tautas pasaku izdevumu latviski – kā atsauci uz bērnībā lasīto.
 
Pēdējos gados arvien aktīvāks kļūst arī pretējais process – latviešu literatūras tulkojumi vācu valodā. Knuta Skujenieka un Arvja Vigula dzeja, Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” un Noras Ikstenas darbs “Mātes piens” un vēl vairāki citi darbi tagad ir lasāmi arī vācu valodā. Viens no bērnu literatūras tulkojumiem – Māra Putniņa romāns bērniem “Mežonīgie pīrāgi”, ko tulkojis Matiass Knols, – pat izpelnījās godu un Vācijā izdoto bērnu grāmatu plašajā klāstā tika pamanīts un 2013. gadā nominēts Vācijas jauniešu literatūras prēmijai (Deutscher Jugendliteraturpreis). Jau pavisam drīz Vācijā tiks izdots arī viens no latviešu literatūras kanoniskajiem tekstiem – Edvarta Virzas “Straumēni” Bertolda Forsmana tulkojumā.