Mežs romantismā
Dvēseliska šalkoņa
Vācieši izjūt dziļu saikni ar mežu, un tas īpaši izpaužas romantisma mākslā. Taču no ilgotās vietas mežs jau sen ir pārvērties par pacientu ar satraucošu slimības vēsturi.
Krista Zige
Attiecību dziļums vispirms izpaužas zaudējumā, pat vēl pirms tam - kad parādās risks, ka kaut kas varētu pazust. Tad bailes pieņemas spēkā. Astoņdesmito gadu vidū to varēja novērot, kad pēkšņi daudz runāja par skābo lietu, kas īpaši smagi skāra kokus. Tas sasniedza kulmināciju 1984. gadā, kad tika sagatavots pirmais ziņojums par mežam nodarīto kaitējumu, kas kā triecienvilnis pārvēlās pāri šai nācijai. Vācijā drīz vairs nebūs mežu? Tas izklausījās gluži vai pēc pasaules gala. Lai gan “Le Waldsterben” (meža miršana), kā to nosauca franču kaimiņi, ar smalku ironiju pārņemot vācu valodas jēdzienu, iespējams, ietekmēja lielu daļu Eiropas, kā pasaules gala drāmu to galvenokārt uztvēra Vācijas Federatīvajā Republikā.
Bet kā tas nākas, ka tieši vācieši ir tik ļoti pieķērušies mežam un to apdzied savās skaistākajās dziesmās? Galu galā arī citas Eiropas valstis bagātīgi klāj meži. Par mīta sākumu labprāt uzskata ģermāņu uzvaras kauju pirms 2000 gadiem Teitoburgas mežā. It kā lielas koku masas būtu darbojušās kā sava veida spēka eliksīrs, kuru nevarēja pārspēt pat romiešu karaspēka skaitliskais pārspēks. Tas, ka leģionāri tika ievilināti slazdā, ir pazudis no redzesloka. Jebkurā gadījumā, šķiet, visu raudžu nacionālisti ir labi centušies iedzīvināt skaidrojumu, ka pirmkārt viņus aizturēja spēcīgais vācu mežs.
Patiesībā līdz pat Viduslaikiem Centrāleiropu galvenokārt klāja meži - necaurredzami, nekontrolējami, bīstami. Laupītāju bandas, laupītāju vadoņi, noziedznieki kopumā biezokni varēja lieti izmantot savā labā. No otras puses, ar visu šo koksni daudz ko varēja darīt. Un, cik vien ilgi malka bija neaizstājams galvenais kurināmais visās tautsaimniecības nozarēs, visi bez žēlastības ar to cienājās. 19. gadsimta sākumā kailcirtes sasniedza liktenīgu kulmināciju, un arvien vairāk cilvēku atcerējās Saksijas kūrfirstistes amatpersonu Hansu Karlu fon Karlovicu, kurš neilgi pēc 1700. gada pieprasīja, lai katra nocirstā koka vietā tiktu iestādīts jauns koks. Mūsdienās to sauc par ilgtspēju. Un paralēli šai atskārsmei sākās “apmežošana” mākslā.
Apmežošana mākslā
Mežs kā tēma mākslā nebija pilnīgi jauna parādība - jau kopš antīkās pasaules beigu posma tas plauka un zēla dažādos žanros. Sākot no zināšanas koka paradīzē un Jesses celma saknes līdz stiebru un lapu atveidojumiem viduslaiku kapiteļos. Miniatūristi, piemēram, brāļi Limburgi 15. gadsimta slavenākajā stundu grāmatā - “Berī hercoga bagātīgo stundu grāmatā” - gleznojuši uzkrītoši biezu mežu. Un, ja, raugoties uz Jana van Eika (Jan van Eyck) gleznoto Ģentes altāri, novēršam skatienu no pestīšanas ainas, aiz pielūgtā Dieva Jēra parādās neliels mežs, kā arī dzīvžogs un daudz cerību pilna zaļuma.
Nedaudz vēlāk, ap 1500. gadu, Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer) savos ceļojumos nemitīgi iemūžināja apkārtni un pauda uzskatu, ka māksla ir dabā. Šo sarakstu var turpināt – arī Dīrera laikabiedri no tā dēvētās Donavas skolas, piemēram, Albrehts Altdorfers (Albrecht Altdorfer), savas prasmes ielika skrupulozā lapotnes attēlojumā, vēja un saules aprautos koku milžos un izteiksmīgās mežu ainavās, kas zināmā mērā apsteidza Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich) dvēseles ainavas.
Viņš ir vislabāk zināmais starp romantisma gleznotājiem, kuriem 19. gadsimta sākumā daba un jo īpaši mežs kļuva par galveno motīvu. Frīdrihs pārnesa uz audeklu ar nevaldāmiem zariem noaugušus ozolus, vientulīgas egles sniegā, krēslaina meža ainavas. Katrā no šīm pārliecinošajām gleznām tieši koki, šķiet, atveido dziļākas patiesības, prāta stāvokļus, kā arī atskārsmi par nāvi un to, ka viss ir pārejošs. Frīdriham kremta vāciešu politiskā nespēja Napoleona karu un restaurācijas laikos. Tādā pašā veidā viņa smalki uzskicētajās gleznās nolasāma klusa dabas skaistuma un krāšņuma cildināšana ar nepārprotami panteistiskām līdzībām.
Taču ir arī tādi mākslinieki kā Ludvigs Rihters (Ludwig Richter), kuri savu publiku aizved nevainīgi jautrā meža idillē, kur civilizācijas nogurdināta dvēsele nāk atpūsties. Cilvēks un daba kļūst par vienotu veselumu Jozefa Antona Koha (Joseph Anton Koch) darbos. Šī doma caurstrāvo arī, piemēram, Jozefa fon Eihendorfa (Joseph von Eichendorf) literāros darbus – viņš pasludina mežu par ideālu, kas pastāv ārpus laika. “Tur ārā, arvien pievilta, rosīgā pasaule plosās, apmet jau atkal loku ap mani, tu, zaļā telts,” viņš raksta 1810. gadā dzejolī “Atvadas no meža”, kuru Fēlikss Mendelszons-Bartoldi (Felix Mendelssohn-Bartholdy) pēc 30 gadiem ietērpa mūzikā.
Mežā slēpjas patiesīgums, neatkarīgi no tā vai pasaku vācēji brāļi Grimmi tur palaiž staigāt negantas raganas, kurām garšo bērni, vai uz vecmāmiņām kārus vilkus. Galu galā zem egles var patverties gan no ļaunām pamātēm, gan no trakojošiem vīriem. Meža vientulības jēdziens, ko 1796. gadā “Blondajā Ekbertā” iedibināja Ludvigs Tīks (Ludwig Tieck), kā sarkans pavediens vijas cauri romantikas dzejai, un arī mūzikā šai caur un cauri divējādajai atpūtas telpai ir liela nozīme.
Vieta intensīvās terapijas nodaļā
Neilgi pirms 1850. gada Roberts Šūmanis komponēja “Meža ainas” un līdz ar to arī deviņu dažādu noskaņu skaņdarbu ciklu klavierēm: no “Mednieka slēpnī” līdz “Vientuļajai puķei”. Un vēl 30 gadus vēlāk Riharda Vāgnera muzikālās drāmas “Zigfrīds” meža balsīs dominēja romantikas tēma par mierīgu atšķirtību, kurā toni nosaka putnu dziesmas – līdz brīdim, kad Zigrīds bravūrīgā jaunības pārdrošībā pamodina pūķi, un sākas nelaime. Tad nāk beigas, Reina iziet no krastiem un aprij veco (dievu) pasauli.
Protams, šāds salīdzinājums pieklibo, bet klimata pārmaiņām varētu būt līdzīgs efekts. Lai gan skābais lietus jau bija drūms posms meža vēsturē, turpmākajos gados situācija tikai pasliktinājās. “Mūsu meži ir slimi,” norādīja federālā lauksaimniecības ministre Jūlija Kleknere, apkopojot 2020. gadā iznākušo un šobrīd jaunāko ziņojumu par mežu stāvokli. Konkrēti tas nozīmē, ka 79 procenti egļu, 80 procenti priežu un ozolu un pat 89 procenti dižskābaržu ir bojāti. Pēc vairākām sausām vasarām šis process ir strauji progresējis, un kaitēkļiem pienākušas vieglas dienas. Savukārt pacientam mežam jau sen pienākas vieta intensīvās terapijas nodaļā.
Piedevām tieši pēdējos gados mežs atkal arvien vairāk tiek atklāts kā atpūtas vieta: kā spēka avots izdegšanas apdraudētiem pilsētniekiem, daļēji pakārtots diezgan neveiklajam apzīmējumam “meža peldes”. Ar zināmām variācijām viss atkārtojas. Vienīgais jautājums ir, cik ilgi vēl.