EIROPIEŠU EIROPA: Eiropas kultūru meklējot

Igors Šuvajevs

Igors Šuvajevs

Igors Šuvajevs

Cik precīzi jautājumi, tik precīzas iespējamas arī atbildes. Diemžēl jautājumi vairāk ir vērsti uz privāto emocionālo inteliģenci, turklāt Latvija bieži vien nav specificēta. Tāpēc varu vien piedāvāt viedokli par izteiktajiem viedokļiem, jo, šķiet, dažas tendences tomēr iezīmējas.

293 respondenti no Latvijas. Izlases kopa ir niecīga, turklāt nav zināms tās sadalījums. Tomēr zīmīgi, ka uz jautājumu par nacionālo piederību neatbild tikai daži. Taču kopumā rādītājs nepavisam neliecina par kaut kādu nacionālismu, gluži pretēji. Izpratne par Eiropu ir ļoti atšķirīga, tāpēc arī atbilžu izkliede ir tik liela, turklāt Latvija šajā gadījumā nav specificēta. Eiropa tiešām ir daudzveidīga. Taču tas liek arī aizdomāties par tiešām kopīgo Eiropā. Nav brīnums, ka latvieši ir visai skeptiski par Eiropas nākotni un savā eiropeiskuma izjūtā. Var pieļaut, ka skeptiskums saistās ar Eiropas aizstāšanu ar ES. Izkļūšana no impērijas (PSRS) liek būt piesardzīgam pret jauniem varas institucionalizējumiem. Vienlaikus latvietis un eiropietis nav nekāds pretstats, galu galā ģeogrāfiski Latvija atrodas gandrīz Eiropas centrā un visu okupācijas laiku tika uzturēts spēkā priekšstats par Latvijas eiropeiskumu. Taču der atgādināt, ka jau 18. gadsimtā tiek sadomāta Austrumeiropa un priekškars, kas 20. gadsimtā kļūst par dzelzs priekškaru. Un tas nav iespējams bez (sadomātajiem) rietumeiropiešiem. Var tikai atgādināt, ka Rīga un Atēnas atrodas uz aptuveni viena garuma grāda. Taču iedomās atklājas cita aina.

Latvieši laikam iedomājas sevi visai labsirdīgus, vismaz tā vedina domāt Vinnija Pūka izraudzīšanās par literāro figūru (savukārt atbildēs figurējošais Šekspīrs vai Gēte laikam liecina par jautājuma neizpratni). Latviešiem atraktīvākā pilsēta ir Parīze un Rīga; laikam jau viņi ir gatavi paciemoties un paši uzņemt ciemiņus. Vienlaikus tas liek atgādināt, ka latvieši nekaunas par savu nacionālo piederību. Turklāt tas ir atgādinājums, ka (nacionālās) valsts nozīme joprojām nav mazinājusies; pat vairāk — valstij būtu jāatgūstas no politiskās anoreksijas noteiktā valsts slaikuma, tās atkāpšanās. Bet Eifeļa torņa pieminēšana liek domāt, vai daudziem tas nav tikai vēlmju tēls; nevar aizmirst literāro motīvu — ieraudzīt Parīzi un nomirt.

Tas, ka valsts nākotni iemieso Vācija, nav nekas brīnumains. Arī tas, ka latvieši par svarīgāko politiķi min Merkeli, nav nekas brīnumains. Latviešiem tomēr ir cieša saistība ar vācu kultūru un labvēlīga attieksme pret sievieti (un ne tikai politikā). Tomēr minēto politiķu plejādē trūkst divu slepkavniecisku politiķu, proti, Ļeņina un Staļina. Katrā ziņā 20. gadsimtā (un arī patlaban) viņu klātbūtne ir noteicoša.

Eiropas devums pasaules kultūra? Dīvaini, ka netiek minēta iekarošana, ko politkorekti var dēvēt par eiropeizāciju. Savukārt ievērojamākais atradums — grāmatu iespiešana — ir Ķīnas atradums, ko eiropieši iemanījušies kā savu ieviest arī citviet. Tas ir stereotips, gluži tāpat kā ievērojamāko mākslinieku minēšana. Kāpēc lai šis māksliniek nebūtu Rablē? Taču viņš acīmredzot netiek iestrādāts šādos stereotipos patērētājsabiedrībā. Jautājumi par ievērojamākajiem sportistiem, filmām u.tml. principā tikai liecina par orientēšanos uz patērēšanu. Un ar to gan nevajadzētu lepoties. Savukārt labākās virtuves uzrādīšana tikai liecina, ka eiropiešiem ir gaumes un garšas izjūta.

Igors Šuvajevs, prof., Dr. phil., LZA kor.loc.

    Digueu-nos la vostra opinió i escriviu aquí un comentari!