Demokrātija
Apdraudēto sugu sarakstā
Mihails Ignatjevs (Michael Ignatieff)
„Pēc kara visi gudri“? Ko mūsdienās varam mācīties no Veimāras Republikas sabrukuma.
Tuvojoties 20. gadsimta Eiropas vēsturē visvairāk pētītā demokrātijas sabrukuma 90. gadadienai, pienākas izteikt pateicību vēstures zinātnei. Šodien mēs spējam labāk izprast, kādēļ demokrātijas var nomirt.
Veimāras Republikas sabrukums nebija neizbēgams. Pētījumi nav apstiprinājuši priekšstatu, ka demokrātija padevās tam, ko Jesaja Berlins savulaik nosauca par "milzīgiem bezpersoniskiem spēkiem" (vast impersonal forces) - vācu raksturam, vācu konfrontācijai ar modernismu, kapitālisma krīzei, pat vācu vīrišķībai. Ne jau liktenis noteica eksperimenta „Veimāra” neveiksmi.
Jā, Veimāras dibināšana bija saistīta ar 1918. gada novembra sakāves šoku. Jau no paša sākuma kreisi orientēto partiju komunisti, labēji radikālie konservatīvie un centriski liberālā iedzīvotāju daļa ienīda šķeltnieciskās parlamentārās ķildas, kas bija tik raksturīgas Veimārai. Viņiem nepatika demokrātija, jo tā bija tāda, kāda tā būs vienmēr: nemitīga cīņa par varu, ko vada politiķi, kuri reti iedveš uzticību un paļāvību. Tā kā tas ir endēmisks nobriedušas demokrātijas stāvoklis, nav brīnums, ka konstitucionālajai iekārtai, kas tikko sāka veidoties, pēc autokrātijas, kara un sakāves nācās cīnīties, lai iegūtu konstitūcijai lojālu elektorātu.
Tomēr ap 1928. gadu, pēc pieciem zelta gadiem Gustava Štrēzemana vadībā, kad vācu sabiedrība piedzīvoja strauju ekonomisko, radošo, kultūras un sociālo izaugsmi, tā bija nostabilizējusies ap jaunajām institūcijām. Tādējādi sekojošais demokrātijas sabrukums bija neraksturīgs, gadījumu sakritību izraisīts politisks notikums, un tā rezultāti, kā vienmēr, bija atkarīgi no atsevišķiem valdniekiem, viņu lēmumiem, personībām, stiprajām un vājajām pusēm. Pat tad, kad uz skatuves bija uznākuši visi aktieri un runāja savu tekstu, nekas nenoteica lugas iznākumu: ne viņu muļķības, ne 1929. gada ekonomiskais sabrukums, ne Versaļa, ne reparācijas maksājumi, ne konservatīvo vienošanās ar Hitleru, - pat ne pats Hitlers, lai cik nesamierināms, radikāli nežēlīgs un ģeniāls viņš bija. Viņš un Gēbelss bija tikpat pārsteigti kā visi pārējie, kad viņam piešķīra kanclera amatu. Viss varēja izvērsties arī pavisam citādi.
"Kas būtu, ja būtu…?" Šis jautājums tiek uzdots atkal un atkal. Ja Hindenburgs nebūtu... Ja Pāpens nebūtu... Ja visi būtu sapratuši, ka Hitlers savā „Mana cīņa“ (Mein Kampf) katru vārdu bija domājis nopietni... Ja vācu kreisie būtu bijuši spēcīgāki... Ja vācu labējie nebūtu bijuši tik sašķelti... Jā, tad vēsture droši vien būtu izvērtusies citādi. 1932. gada vēlā rudenī Hitlers un Gēbelss zināja, ka viņu partija ir sasniegusi savu mobilizācijas spēju robežas. Ja būtu bijis kāds cits partijas līderis ar līdzvērtīgu balsu un vietu skaitu Reihstāgā, kurš būtu varējis pretendēt uz kanclera amatu, Hindenburgs, kurš Hitleru nemīlēja un viņam neuzticējās, iespējams, būtu nominējis kādu citu. Atkārtota norāde: viss būtu varējis izvērsties arī citādi.
Tādēļ, šodien atskatoties uz mūsu pasaules demokrātiju nedrošo situāciju, Veimāras vēstījums ir skaidrs: ja vēlamies izvairīties no ļaunākā un glābt demokrātiju, mums šodien, tāpat kā toreiz, ir vajadzīga mērķtiecība, atbildības sajūta, raksturs un pilsoniskā drosme.
Politika ir svarīga. Rezultātus nosaka tas, ko darām mēs visi – kā pilsoņi, žurnālisti, politiķi. Šajā lugā mēs neesam pasīvi skatītāji, bet gan aktieri, kuriem ir teksts, kas jārunā, un loma, kas jāspēlē. Politikas zinātne var mums pastāstīt, kā demokrātijas mirst, bet tikai mēs varam cīnīties, lai tās saglabātu dzīvas. Nav tāda likteņa, kas noteiktu, vai nākotne piederēs autoritāristiem ārzemēs vai populistiskiem krāpniekiem pašu mājās. Vēsture nav Putina vai Sji Dzjiņpina pusē. Tā nav labvēlīga nevienam - ne mums, ne viņiem. Demokrātijas nākotne nav garantēta, tā ir mūsu pašu rokās. Tā ir trausla pašpārvaldes forma, kas ir atkarīga no daudzām vienlaicīgi veiksmīgām norisēm. Un tiem, kas vēlas to aizstāvēt, ir jāzina, kad ir pienācis brīdis novilkt robežu un sākt cīņu.
Amerikas Savienotajās Valstīs šī robeža tika pārkāpta 2021. gada 6. janvārī, kad notika Kapitolija šturmēšana. Arī Ukrainā tika novilkta robežlīnija - lai arī cik nepilnīga demokrātija tur būtu, tā tomēr pastāv, un Putins ir nolēmis to iznīcināt. Ukraiņi ir gatavi cīnīties par savu demokrātiju, un mums, pārējiem demokrātiem, ir pamatots iemesls viņiem palīdzēt. Mēs zinām, ko mums ir maksājusi citu nodevība pret demokrātiju. Veimārai sekoja Minhene.
Sabiedrībās ar senām demokrātijas tradīcijām Veimāras sabrukuma (1933. gada 30. janvāris) gadadiena dod cilvēkiem iespēju saprast, ko viņi ir parādā sistēmai, kas nodrošina viņu brīvību. Demokrātija nav tikai lēmumu pieņemšanas process: tas ir dzīvesveids, kura pamatā ir epistemoloģiska paļāvība uz faktiem, uz tolerances socioloģiju pret atšķirībām, aktīvu un iniciatīvu izrādošu pilsoņu kultūru, regulētu tirgus ekonomiku un kardinālu aizliegumu politikā izmantot spēku vai iebiedēšanu. Tas ir diezgan plašs pasākumu kopums, un jebkurā brīdī jebkurai demokrātijai var trūkt dažu no šīm svarīgajām īpašībām. Krīzes laikā mūsu sabiedrība var būt mazāk atvērta faktiem, mazāk iecietīga, mazāk apmierināta ar tirgus ekonomiku vai vairāk sliekties strīdus risināt ar dūrēm un ieročiem, nekā mums tas patiktu. Demokrātija ir nestabils līdzsvars, kas var viegli nonākt ārpus kontroles. Veimāras vēlīnajā periodā tas nonāca ārpus kontroles, un diez vai mēs varam atļauties domāt, ka tas nenotiks arī pie mums. Izpratne par Veimāru var palīdzēt mums saglabāt vai atjaunot līdzsvaru - pirms to zaudējam.
Veimāras Republikas vēsture liecina, ka demokrātiskā kārtība, kas tiek pakļauta spiedienam, ir atkarīga no konstitūcijas atbalstītājiem abās politiskās nometnes pusēs. Sašķeltas sabiedrības — un lielākajā daļā demokrātisko sabiedrību notiek strīdi — var šķelšanos ierobežot, ja uz to iedarbojas plašas politiskās grupas visā to spektrā, vienlaikus gan šķeļot, gan ierobežojot. Demokrātiju nogalina nevis pati šķelšanās — neatkarīgi no tā, vai tā notiek šķiras, etnisku, izcelsmes vai reliģisku cēloņu dēļ —, bet gan politisko grupu neprasme šo šķelšanos reprezentēt un ierobežot, neapmierinātību novirzot, nomierinot vai likvidējot.
Demokrātijas kaprači bieži runā demokrātijas valodā.
Nacionālsociālisti bija ne tikai vardarbīgākie un niknākie no visiem pretendentiem uz varu – viņi bija arī izdomas bagātākie politiskie uzņēmēji, kuri labāk par saviem konkurentiem saprata, kā organizēt urbānu masu partiju un izmantot propagandu. Tieši tādēļ viņu partija guva vislielāko jauniešu atbalstu. Hitlers nav iedomājams bez vispārējām vēlēšanām un Veimāras konstitūcijas, ko viņš ienīda. Tāpēc fašisms ir 20. gadsimta demokrātijas auglis, un fašisti savas iespējas saprata labāk nekā šīs demokrātijas aizstāvji. Viņi izmantoja demokrātisko mantru, ka vara nāk no tautas, lai mobilizētu tautas atbalstu cīņai pret nežēlastībā kritušo un korumpēto eliti, kas bija novedusi valsti pie sakāves Pirmajā pasaules karā. Ticis pie varas, Hitlers par katru diktatūras soli rīkoja referendumus, lai pamatotu savu tirāniju ar tautas gribu. Demokrātijas kaprači bieži runā demokrātijas valodā.
Bet, kad demokrātijai ir nepieciešamas spēcīgas partijas visā tās spektrā, tad mums būtu jāsatraucas. Politisko partiju vājums demokrātiskajā pasaulē ir jūtams: samazinās partiju biedru skaits, tās ir ļoti atkarīgas no valsts finansējuma vai lielajiem ziedotājiem, politiskie līderi tās instrumentalizē. Veimāras vēsture parāda, kāpēc partijas ir svarīgas.
Spēcīgu politisko partiju svarīgākā funkcija ir to spēja kopā ar policiju, armiju un slepenajiem dienestiem īstenot valsts spēka pielietošanas monopolu, kas ir demokrātiski leģitimētas politikas sastāvdaļa. Demokrātiskā politika izslēdz spēka pielietošanu, tā ir vienīgā dzīvotspējīgā alternatīva spēka pielietošanai. Tāpēc demokrātiskā politika ir nevis kara turpinājums ar citiem līdzekļiem, bet gan kara alternatīva. Tādējādi politisko konkurenci demokrātijā vislabāk var raksturot kā cīņu nevis starp ienaidniekiem, bet gan starp pretiniekiem.
Pretinieks spēlē pēc tādiem pašiem noteikumiem un jau rīt var kļūt par sabiedroto. Ienaidnieks ir kāds, kurš cīnās pēc saviem noteikumiem un grib iznīcināt sev pretī stāvošo spēku. Demokrātiskai sistēmai, kurā politiskās spēles noteikumus nosaka ideja, ka konkurenti ir ienaidnieki, būs grūti kontrolēt spēka pielietošanu. 1949. gadā Rietumvācijas federālo zemju ratificētajā Pamatlikumā bija ņemta vērā Veimāras mācība. Šī pēckara konstitūcija ar tās apņemšanos ievērot cilvēktiesības un cilvēka cieņu palīdzēja no demokrātiskās konkurences izdzēst Veimāras laikā izveidojušos citu spēlētāju demonizēšanu. Pamatlikuma pamatideja paredz, ka demokrātiskajā mājā nav ienaidnieku, bet ir tikai oponenti, tik ilgi, kamēr viņi ievēro konstitūciju. Protams, ir svētīgi, ka 1949. gada Pamatlikums deva politikai šos morālos aizsargmehānismus, taču garantiju to noturībai nav. "Demokrātija ir briesmās" - vienmēr ir sauklis, lai atbalstītu autoritāru atkāpšanos no tiesiskas valsts.
Organizēta, uniformēta vardarbība abās pusēs, bet jo īpaši labējā blokā, Veimāras politiku nevis iznīcināja, bet gan radikalizēja ekstrēmos viedokļus pārstāvošos. Daudzi kreisie cīnījās ielās, lai viņu ieskatā glābtu demokrātiju no fašistiem, savukārt labējie tai pašā laikā pielietoja spēku, lai vājinātu demokrātisko pretošanos autoritārajai varas pārņemšanai. Hitleram bija nepieciešama spēka pielietošana, lai izveidotu politisko spēku, taču beigās viņam nebija nepieciešams pielietot spēku, lai sagrābtu varu. Viņam to nodeva prezidents, kuram bija beigušās alternatīvas. Attiecīgi mūsdienu mācība par spēka pielietošanu ir: pat tad, ja vardarbība tiek reducēta sistēmas tālākajās nomalēs, tā rada iebiedēšanas atmosfēru, kas aizvien vairāk apgrūtina brīvu viedokļu apmaiņu. Tas no sistēmas atsvešina arī piesardzīgos centristus un var novest pie tā, ka viņi dod priekšroku autoritārai kārtībai, nevis demokrātiskam haosam, kā tas notika Veimārā.
Mēs domājām, ka Veimāras Republikas mācība ir apgūta, ka muļķība vairs neatkārtosies un ka varam atskatīties uz demokrātijas nostiprināšanos pēckara Vācijā un Itālijā ticot, ka murgs ir beidzies. Diemžēl 2023. gadā šī ticība ir zudusi. Mēs atskatāmies 90 gadus atpakaļ jautājot, vai mēs atkal varētu zaudēt demokrātisko brīvību, kā to 1933. gadā izdarīja vācieši.
Ielās nav brūnkreklu, nav lāpu gājienu, bet mēs no tā gūstam viltus mierinājumu, jo vēsture neatkārtojas - ir daudz veidu, kā mirst demokrātija. Dažreiz nāve piezogas pavisam nemanot. Mēs to nepamanām, pat Eiropā, līdz tā jau apsēdusies līdzās premjerministriem Eiropas Padomē.
Demokrātiju Eiropā vairāk nekā desmit gadu garumā lēni un apzināti ir grāvis autoritārs populists. Viktors Orbāns ir guvis piecas uzvaras vēlēšanās: tas piešķīra demokrātisku leģitimitāti sistemātiskai visu to institūciju demontāžai, kurām bija jānovērš plebiscīta vairākuma varas pārvēršanās par tirāniju. Amerikāņu labējie populisti traucas uz Budapeštu, lai mācītos no “meistara”. Un, kad Amerika apgalvo, ka tā ir vecākā un veiksmīgākā demokrātija pasaulē, tāda, kur pakļaušanās autoritārisma kārdinājumam nav iespējama, 2021. gada 6. janvārim vajadzētu likt mums aizdomāties. Nekas nav neizbēgams. Nav liktenīgu notikumu. Taču tieši tāpēc, ka vēsture ir neparedzama, atkarīga no personībām, nejaušības, tikumiskuma un pilsoniskās drosmes vai to trūkuma, mēs nevaram izslēgt ļaunu neparedzamību.
Kamēr mēs atļaujamies ticēt, ka Veimāras mācība ir apgūta, mēs neesam sapratuši mācību, kurai vajadzētu mūs padarīt pazemīgus. Ex post, zinātniski retrospektīvā atskatā Veimāras sagrāve ir izprotama. Ante factum, kamēr notikumi risinājās, nekas nebija skaidrs ne galvenajiem varoņiem, ne arī vēlākajiem uzvarētājiem. Mūsu ex post zināšanas var maldinoši izraisīt pārākuma apziņu: tā kā mēs zinām, kā notika sliktākais, gan jau mēs arī zināsim, kā turpmāk no šā sliktākā izvairīties. Taču vissatraucošākā mācība Veimāras vēsturē ir lēmējvaras dalībnieku nelabojamais aklums.
Filozofs Jesaja Berlins reiz uzrakstīja brīnišķīgu eseju "Realitātes izjūta" (The Sense of Reality ) par izcilu politiķu realitātes izjūtu kā vienu no augstākajām cilvēka inteliģences izpausmēm. Šī realitātes izjūta, piemēram, Bismarkam ļāva izprast visus iespējamos gājienus uz varas politikas šaha laukuma, taču kontekstā tā intuitīvi arī ļāva izprast, kas konkrētajā politiskajā situācijā ir iespējams un kas - ne. Veimāras pēdējās krīzes laikā nevienam, varbūt izņemot pašu Hitleru, nepiemita šāda realitātes izjūta. Un pat Hitlers bija pārsteigts, ka viņa bezkompromisa spēle bija veiksmīga. Gandrīz visi pārējie, it īpaši Vācijas labējā politiskā spektra pārstāvji, bija akli. Viņu “klapes uz acīm” bija ilūzija, ka autoritārisms ir izeja no demokrātijas krīzes, un no tās atvasinātā ilūzija, ka, atbalstot autoritāristu, var kontrolēt viņa rīcību. Tikai tad, kad 1934. gadā Hitlers sāka nogalināt vai ieslodzīt cietumā daudzus savus labējos kolaborantus, viņi saprata, cik akli viņi bija bijuši, bet tad jau bija par vēlu. Šī ilūzija - ka autoritārisms atrisinās demokrātijas krīzi, nenonākot līdz atklātam fašismam - ir dzīva un aktuāla arī šodien. Veimāra mums sniedz daudzas mācības. Mūsu pašu aklums ir vissatraucošākā un būtiskākā mācība.
Raksta pirmā publikācija: Spiegel 48/2022. Publicēts ar autora atļauju.