Pilsoniskā nepakļaušanās
Protesta robežas

Protests par katru cenu? Klimata aizsardzības organizācijas, piemēram, "Pēdējā paaudze", "Extinction Rebellion" (Dumpis pret izmiršanu) un "Ende Gelände" (Izmirstošā teritorija), provocē cilvēkus visā Eiropā ar efektīvām plašsaziņas līdzekļu akcijām, kuras daļēji pārkāpj tiesisko regulējumu. Vai šāda veida aktivitātes joprojām ir leģitīma demokrātijas sastāvdaļa?

Eva-Mārija Verfīrta

Daudzas protesta aktivitāšu apvienības uzskata, ka politiķi joprojām nepietiekami nopietni izturas pret gaidāmo klimata kolapsu, un demonstrē savu neapmierinātību ielās, lai protestētu pret fosilo enerģiju. Turklāt šīs apvienības vairs nesamierinās tikai ar demonstrācijām un mītiņiem: protestētāji piestiprina sevi uz automaģistrālēm, bloķē ekskavatorus vai apgādes cauruļvadu pievadsistēmas.

Pārsvarā jaunieši saskaras ar lielu pretvēju, jo viņu pilsoniskās nepakļaušanās akcijas ir polarizējošas. Vides kustība papildus veicina sabiedrības šķelšanos. Centrālais jautājums: vai tās nolūki attaisno blokādes, sīrupa ieliešanu celtniecības tehnikas degvielas uzpildes tvertnēs, skrūvju un vārstu atskrūvēšanu ekskavatoriem, celtniecības objektu aizsargžogu apgāšanu?

Pretlikumīgi vai saskaņā ar konstitūciju?

"Jā," politikas žurnālā Panorama saka aktīvists Tadzio Millers. Tas viss notiekot "attaisnojamas ārkārtas situācijas ietvaros", ko ES Parlaments esot izsludinājis 2019. gada 28. novembrī. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa 2021. gada aprīlī esot paziņojusi, ka klimata krīze draudot iznīcināt nākamo paaudžu pilsoniskās brīvības. "Manuprāt, šīs darbības ir leģitīma piespiedu aizsardzība".

Dažas vides aizsardzības grupas atsaucas uz pretošanās tiesībām Pamatlikuma 20. panta 4. punktā, kurā ir runa par uzbrukumiem konstitūcijai, parlamentārajai demokrātijas kārtībai un tiesiskumam: „Visiem vāciešiem ir tiesības pretoties ikvienam, kas cenšas likvidēt šo kārtību, ja nav iespējams cits tiesiskās aizsardzības līdzeklis".

Citādi uz to skatās tieslietu ministrs Marko Bušmans (FDP): "Pilsoniskā nepakļaušanās Vācijas tiesībās nav ne attaisnošanās, ne atvainošanās pamatojums. Nepieteiktas demonstrācijas uz automaģistrālēm ir un paliek nelikumīgas," viņš rakstīja tviterī pēc kādas blokādes akcijas. Līdz šim tiesas lielākoties ir paudušas līdzīgu viedokli un vairumā gadījumu piespriedušas aktīvistiem naudas sodus vai brīvības atņemšanu. Tomēr tieši šis vērtējums pašlaik ir intensīvu diskusiju objekts ekspertu vidū. Arī daži tiesneši izdara atšķirīgus secinājumus: Flensburgas apgabaltiesa 2022. gada novembrī atzina "attaisnojamās ārkārtas situācijas" argumentu un attaisnoja kādu koku skvoteri, kurš tika apsūdzēts mājas miera traucēšanā.

Īsāk sakot, no juridiskā viedokļa tas joprojām ir sarežģīti.

Tas gan ir saistāms arī ar pilsoniskās nepakļaušanās būtību: tā jau pēc definīcijas ietver (nelielus) tiesību normu un likumu pārkāpumus, kurus protestētāji izdara apzināti. Vai jau tas vien nepadara šo protesta formu kā tādu nelikumīgu? Tik vienkārši tas tomēr nav.

"Nobriedušu demokrātiju lakmusa papīrs“

Pēc kādas pielīmēšanās protesta blokādes Berlīnē 2022. gada oktobrī kanclers Olafs Šolcs (SPD) vērsās pie "Pēdējās paaudzes" ar aicinājumu nekaitēt citiem ar savam aktivitātēm. Tomēr vienlaikus viņš uzsvēra, "ka mums ir jāpieņem kritiska nostāja, kritisks protests". Laikrakstā Süddeutsche Zeitung rakstniece Jagoda Mariniča par "Pilsoniskās nepakļaušanās paaudzi" raksta: "Dumpoties šodien nozīmē uztvert pasauli nopietni." Jaunieši ap Grētu Tūnbergu, jūtūberi Rezo un dziedātāju Billiju Eilišu vēloties "pamodināt vecāko paaudzi no demokrātijas komas". Apiešanās ar pilsonisko nepakļaušanos tādējādi kļūstot par demokrātijas vizītkarti: "Kamēr Ķīnā protestētājus brutāli apspiež visas pasaules acu priekšā, Rietumos Fridays for Future dibinātāja uzstājas ar savu sašutuma runu Apvienoto Nāciju Organizācijā."

Wem die heutigen Klimaaktivist*innen zu radikal sind, sei an die Aktionen früherer Tage erinnert – wie hier die Besetzung der Brent Spar Ölplattform durch Greenpeace 1995. | Foto (Detail): © picture-alliance/dpa/epa/AFP Nepaklausība kā aktīvas demokrātijas pazīme? "Apiešanās ar ar attaisnojamu pilsonisko nepakļaušanos ir nobriedušu demokrātiju lakmusa papīrs, kas jāuzskata par to politiskās kultūras nepieciešamu sastāvdaļu," raksta arī Bernvards Gezangs, Manheimas Universitātes filozofijas un uzņēmējdarbības ētikas profesors. Savā dienas laikrakstā taz publicētajā esejā profesors cita starpā apcer arī to, cik lielā mērā pilsoniskā nepakļaušanās var būt attaisnojama. "Filozofijā par to ir spriests vismaz kopš Džona Loka (1632-1704) laikiem." Pēc Loka domām, pilsoniskā nepakļaušanās bija "neaizstājama kā dzinējspēks izmaiņām tiesību jomā" un attaisnojama gadījumos, kad "nevarēja atsaukties uz likumu, lai izvairītos no netaisnības". Īsāk sakot, ja juridiskie mēģinājumi ir bijusi nesekmīgi, varot būt nepieciešama pilsoniskā nepakļaušanās. Gezangs norāda, ka daudzas sociālās pārmaiņas - no aparteīda atcelšanas ASV līdz pakāpeniskai ogļu izmantošanas pārtraukšanai Vācijā - nebūtu notikušas bez pilsoniskās nepakļaušanās.

Loka viedokli daudzi filozofi pēc viņa izteiks līdzīgi. Tomēr saskaņā ar viņu definīcijām pilsoniskā nepakļaušanās ir attaisnojama tikai visas sabiedrības mērķu, nevis individuālu mērķu sasniegšanai, piemēram, ja valsts vara neievēro cilvēktiesības vai kopējo labumu, skaidro Gezangs. Tā, piemēram, filozofs un sociologs Jirgens Hābermāss pilsonisko nepakļaušanos definē kā morāli pamatotu protestu, "kas nevar balstīties tikai uz privātiem uzskatiem vai personiskajām interesēm. Tas ir publisks akts, kas vienmēr tiek iepriekš pieteikts [...]; tas ietver atsevišķu tiesību normu apzinātu pārkāpšanu, neietekmējot paklausību tiesiskajai kārtībai kopumā; tas prasa gatavību atbildēt par normu pārkāpuma juridiskajām sekām; noteikumu pārkāpumam, kurā izpaužas pilsoniskā nepakļaušanās, ir tikai un vienīgi simbolisks raksturs - no tā jau izriet ierobežošanās līdz nevardarbīgiem protesta līdzekļiem".

Gezangs turpina: „Ja pilsoniskā nepakļaušanās, kas ietver arī likuma pārkāpšanu, nekalpo kopējam labumam, tā nav attaisnojama. Turklāt pilsoniskajai nepakļaušanās ir jābūt pēc iespējas nevardarbīgākai, un mērķis nedrīkst būt nesasniedzams.“ Tāpēc, pēc viņa domām, jautājums par to, vai klimata protesta akcijas ir pamatotas, ir atkarīgs no apsvēruma, cik liels ir nodarītais kaitējums salīdzinājumā ar panākumu iespējamību? Vai, citiem vārdiem sakot, cik liela ir nepieciešamība, un cik liela piespiešana tās dēļ var būt attaisnojama?

Tas viss jau reiz ir bijis

Tikmēr "Pēdējā paaudze" paziņoja, ka pastiprinās protestus. Tādējādi diskusijas par nepieciešamību, respektīvi, piespiešanu pāries nākamajā kārtā. Pašlaik pret šo grupējumu ir ierosināti vairāki simti krimināllietu. "Tā ir balansēšana uz naža asmens," Vācijas Otrās televīzijas ZDF zinātnes raidījumā "nano" par darbībām, kas saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, piespiešanu, īpašuma bojāšanu vai sabotāžu, saka protestu pētniece un politoloģe Anna Nora Freiere. Tām patiešām tiek pievērsta liela plašsaziņas līdzekļu uzmanība. Tomēr, ja tiek izvēlētas formas, "kas pārsniedz miermīlīga protesta robežas un ir krimināli sodāmas, iespējams, ka iedzīvotāji vairs nespēs solidarizēties".

Auch die Diskussion über zivilen Ungehorsam ist nicht neu – insbesondere an den Protesten gegen die atomaren Zwischenlager entbrannte sie immer wieder neu, wie hier in Gorleben im März 1979. | Foto (Detail): © picture-alliance/Sven Simon Starp citu, ne šāda veida klimata protesti, ne arī publiskās debates par tiem nav nekas jauns. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Greenpeace flagmaņkuģis Rainbow Warrior ar riskantām un plašsaziņas līdzekļos efektīvām protesta akcijām mobilizējās pret kodolizmēģinājumiem un roņu nogalināšanu. Miera, vides un pretkodolenerģijas kustības organizēja sēdstreikus un blokāžu protestakcijas visā Eiropā – demolēja naftas platformas, piesprādzējās pie dzelzceļa sliedēm Castor transporta (augsta līmeņa radioaktīvo atkritumu kravu nosūtīšanai) priekšā. Daudzi mūsdienu politiķi, tostarp arī Hābeks, kuram ir 53 gadi, ir pieredzējuši šīs protesta kustības, kad paši bija mūsdienu protestētāju vecumā. Arī toreiz valdīja karsti strīdi, un kopš tā laika debates ir maz mainījušās.