Mūsdienu sabiedrība
Brīvība

Mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība - ko tas tieši nozīmē tagad mūsu mūsdienu sabiedrībai kopumā? Armīns Nassehi par jēdzienu „brīvība” pasaulē, ko satricina arvien vairāk krīžu.

Armīns Nassehi

Nav viegli rakstīt par brīvību, kad esi iespaidots no Krievijas agresijas kara pret Ukrainu, tomēr varbūt tieši šajā kontekstā tas ir īpaši nepieciešams. Iespējams, visaptverošāko politiskās brīvības formulējumu ir radījis liberālais Džons Stjuarts Mills. Tā sauktais Milla arguments ir, ka „vienīgais iemesls, kas ļauj cilvēcei - individuāli vai kolektīvi - iejaukties kāda tās locekļa rīcības brīvībā, ir: sevis aizsargāšana. Vienīgais nolūks, kura labā ir piemērojama vara kādam civilizētas kopienas loceklim pretēji viņa gribai - novērst kaitējumu citiem.” Šis slavenais citāts no 1859. gadā uzrakstītās esejas „Par brīvību” precīzi formulē brīvības idejas intelektuālo izaicinājumu: katra atsevišķa indivīda brīvība attiecas uz citu indivīdu brīvību. Tas var izklausīties abstrakti, bet brīvība nav vienkārši patvaļa, nav vienkārši attiecību trūkums, bet gan sociāla forma un cerības. Ja manas brīvības robežas ir citu brīvība, tad brīvība nav tikai patvaļīgs individuālisms.

Brīvības ideja ir tādas sabiedrības izpausme, kurā ne viss notiekošais ir noteikts jau iepriekš: dzīves pavērsieni joprojām ir ļoti atkarīgi no izcelsmes, sociālās piederības, ekonomiskās varas, resursu un izglītības pieejamības, dzimuma vai sociāliem aizspriedumiem vai iekļaušanās problēmas. Tomēr mūsdienu sabiedrībai, vismaz esot plurālistiskos politiskos apstākļos, nav viennozīmīga dzīves gaitas un iespēju formulējuma. Un mūsdienu sabiedrībai kopumā brīvības pakāpes iespējas ir atkarīgas arī no politiskās, ekonomiskās, tiesiskās, mākslinieciskās, plašsaziņas līdzekļu, zinātniskās formas. Pretējā gadījumā ir liegta iespēja demokrātiskiem strīdiem, zinātniskiem pētījumiem, tiesu spriedumiem, mākslinieciskajam radošumam un pat ekonomiskajām darbībām. Jo sarežģītāka ir sabiedrība, jo lielākas plaisas sabiedrība rada attiecībā uz brīvības pakāpēm.

Mūsdienīguma tendence ir atteikšanās no pilnīgas kontroles

Tagad varētu iebilst pret šo aprakstu, sakot, ka tas ir pārāk ideālistisks, jā, pat pārāk eifēmisks un tas nespēj novērtēt pastāvīgu brīvības pakāpju un brīvas attīstības iespēju noliegšanu. Bet tas būtu pretrunā šim aprakstam. Tieši pretēji – tur, kur brīvība tiek ierobežota – politiski, tiesiski, kultūrā, sadzīvē – tiek patērēta milzīga enerģija. Ir jāīsteno nebrīvas politiskās attiecības. Diktatoriski kontrolēt sabiedrību, autoritāri uzspiest varu, kavēt daudzveidīgas un plurālistiskas sabiedrības veidošanos, apspiest minoritātes, ierobežot brīvu komunikāciju, ar varu apslāpēt kritiku – tas viss kompleksā sabiedrībā patērē daudz enerģijas. Bez varas mūsdienu sabiedrību kopumā centralizēti nevar ietekmēt. Tas, ka autoritārie režīmi visbiežāk atduras pret savas sabiedrības kontrolējamības robežu, norāda uz to, ka sociālā neatbilstība ir izrādījusies kā diezgan stabila. Var aizliegt radiostacijas, ieslodzīt cilvēkus, nepiešķirt finansējumu zinātniekiem, turēt īsā pavadā māksliniekus un vēl daudz ko citu.

Bet tas, iespējams, ir nepareizi formulēts: tas viss ir jādara, jo tikai tādā veidā var ierobežot sarežģītas sabiedrības brīvības pakāpes – un šis enerģijas patēriņš liecina par to, cik ļoti liela nepieciešamība ir pēc brīvības un tās varbūtības sociālajā struktūrā, kurai ir jāatsakās no pilnīgas kontroles pār visiem tās procesiem. To spēja izdarīt agrākās sabiedrības, kuras nekas tā nebiedēja kā neaprēķināmi notikumi – turpretim mūsdienu sabiedrība neizbēgami virzās uz atteikšanos no pilnīgas kontroles.

No tā var gandrīz dialektiski secināt: autoritārisms, populisms, antiplurālisms – tas viss notiek visā pasaulē, gandrīz tikai tas vien kopš 19. gadsimta viļņveidīgi veido mūsdienīgo sabiedrību. Tomēr, no cita skatpunkta, tas arī norāda uz to, cik spēcīgi sabiedrību veido nekontrolējami spēki. Tas ir brīvības pakāpes sociālais nosacījums – un tās apspiešana. Krievijas ārpolitiskajai militārajai agresijai pret suverēno Ukrainu galvenokārt iekšpolitiskā nozīmē ir precīzi šī apspiešana no iekšpuses. Taču arvien vairāk pazīmju liecina, ka ar šo stratēģiju var panākt pretējo – protams, par augstu cenu.

Brīvība nav tikai kaut kāda vērtība

Daži tiecas domāt par brīvību Rietumu vērtību izpratnē, par pamatu ņemot Eiropas vai Rietumu konceptu. Vienīgā patiesība ir tā, ka daudzi brīvības jēdzieni radās Eiropā – vismaz tie, kas šeit tika apspriesti. Tomēr protests pret autoritāriem režīmiem visā pasaulē un galvenokārt lielais enerģijas patēriņš, lai kontrolētu sociālo dinamiku un kultūras plurālismu, liecina, ka neviena pasaules kultūra un neviens pasaules reģions nevar izvairīties no sabiedrības kopuma nekontrolējamības pieredzes un brīvības pakāpes - no lēmumu pieņemšanas. Padomājiet par demokratizācijas procesiem visā pasaulē un par attiecīgajiem pretsitieniem.Tas vairs nav Eiropas vai Rietumu koncepts, ja domājam par 20. gadsimta totalitārajiem pretsitieniem vai arī par pašreizējām neveiksmēm Amerikas Savienotajās Valstīs, kur varēja valdīt acīmredzams nedemokrāts, vai par Austrumeiropas Eiropas Savienības dalībvalstīm un Krieviju, kuras vadība cenšas paglābties pret iekšējo plurālismu un kontroles zaudēšanu bez aplinkiem kompensē klasiski uzsākot ārvalstu ofensīvu. Jācer, ka tieši sabiedrības iekšējā nekontrolējamība var likvidēt šādus režīmus. Domāšanas dīgļus par alternatīvām un neļaut sevi ierindot vienādā struktūrā, nevar pilnībā apspiest – kaut vai tāpēc, ka ir jārunā un valoda ir lielisks veids, kā pateikt "nē".

Brīvība nav vienkārši kaut kāda vērtība – un, uzsverot šo terminu mainītā tembrā un sajūsmā, ar to vien nekas nebūs līdzēts. Optimistiskāk būs, ja mūsdienu pasaules sabiedrības kopums sevī auklēs pilnīgas kontroles zuduma aizmetni. Tas arī ir tā sauktais brīvības dīglis, kas, protams, ne vienmēr attīstās.