„1914. Avangards karā“
No mākslinieka darbnīcas uz kaujas lauku

Simt gadu pēc Pirmā pasaules kara sākuma šī notikuma atcere sākusies ar virkni jaunu grāmatu, izstāžu un pasākumu. Jautājums, cik radikāli 20. gadsimta „sākotnējā katastrofa” mainīja arī mākslu, pētīts apjomīgā izstādē VFR mākslas un izstāžu galerijā „Bundeskunsthalle” Bonnā.

Prezentējot 300 gleznas, skulptūras un zīmējumus, izstādes kurators un bijušais Hamburgas mākslas muzeja „Kunsthalle” direktors Uve M. Šnēde rāda, kā avangarda mākslinieki paredzēja karu, ilgojās pēc tā un baidījās no tā. Kā viņi galu galā to pieredzēja – frontē, trimdā vai lazaretē – un kā uz to reaģēja savos mākslas darbos.

Karš – avangarda piedzīvojums?

Ludvigs Meidners, „Die Abgebrannten (Heimatlose)“ („Ugunsgrēkā cietušie („Bez mājām palikušie”), 1912 Ludvigs Meidners, „Die Abgebrannten (Heimatlose)“ („Ugunsgrēkā cietušie („Bez mājām palikušie”), 1912 | © Museum Folkwang Karš un apokalipse mākslā figurēja jau ilgi pirms šāvieniem Sarajevā 1914. gada vasarā. Alfrēds Kubins jau ap gadsimtu miju radīja savas sirreālās kara fantāzijas, kopš 1910. gada Ludvigs Meidners savos darbos liesmu mēlēm ļāva aprīt lielpilsētu panorāmas un vēl pēc diviem gadiem Vasilijs Kandinskis uzgleznoja savu programmatisko gleznu Grēku plūdi I.

Georgs Gross, „Aufruhr“ („Nemieri”), 1917/18 Georgs Gross, „Aufruhr“ („Nemieri”), 1917/18 | © VG Bild Kunst Bonn 2014, foto: Berlinische Galerie - Landesmuseum für Moderne Kunst, Fotografie und Architektur Visus ekspresionisma ēras māksliniekus vienoja sajūta, ka viņi stāv uz laikmetu sliekšņa. Viņi ilgojās pēc „kupli zeļošā materiālisma” (Makss Lībermanis) beigām un jaunas „garīguma valstības” (Vasilijs Kandinskis). Šķiet, tādēļ Francs Marks kara sākšanos uzskatīja par zīmi „lielam satricinājumam”, „kura dēļ ir vērts dzīvot un mirt”. Arī Makss Bekmanis sākotnēji pauda domu, „ka mūsdienu samērā demoralizētajai kultūrai nemaz nenāktu par ļaunu, ja visi instinkti un dziņas vēlreiz būtu pievērsti vienam mērķim”. Viņš pats kļuva par sanitāru un, pildot dienesta pienākumus, – sākotnēji Austrumprūsijā, pēc tam Flandrijā – savos zīmējumos atainoja visu kaujas lauka postu: saplosītus ķermeņus, gāzes upurus, kas tver pēc gaisa, apjukušus cilvēkus. Šajos apstākļos Bekmanim šoks un iedvesma atradās bīstami tuvu līdzās viens otram. „Mana māksla te dabū izēsties,” viņš 1915. gada aprīlī rakstīja sievai Minnai.

Starptautiska mākslas vide – nacionālistiska kara eiforija

Makss Slefogts, „Pegasus im Kriegsdienst“ („Pegazs karadienestā”), litogrāfija, no krājuma „Gesichte“ („Parādības”), 1917 Makss Slefogts, „Pegasus im Kriegsdienst“ („Pegazs karadienestā”), litogrāfija, no krājuma „Gesichte“ („Parādības”), 1917 | © Landesmuseum Mainz, Graphische Sammlung / GDKE Rheinland-Pfalz Pat, ja mūsdienās ir skaidrs, ka ne visi vācieši karā devās ar sajūsmu, šķiet, tieši intelektuāļi un mākslinieki bija īpaši uzņēmīgi pret „1914. gada garu“. Oto Dikss, Ernsts Ludvigs Kirhners, Ērihs Hekels un Francs Marks karadienestā pieteicās brīvprātīgi. Ernsts Barlahs, Francs fon Štuks un Makss Lībermanis pat iesaistījās patriotiskā propagandā. Krievijā un Francijā Kazimirs Maļevičs, Vladimirs Majakovskis un Rauls Difī veidoja nacionālistiska rakstura sērijveida iespiedgrafikas, bet itāļu futūristi pat slavēja karu kā „vienīgo pasaules higiēnu”. Starptautiski mākslinieki, kas savā starpā uzturēja ciešus kontaktus un nereti pat draudzību, vienas dienas laikā pārtapa par ienaidniekiem. Nostāja pret karu izjauca draudzību un bija izturības pārbaude daudziem māksliniekiem. Ar kādām izjūtām tādi mākslinieki kā Augusts Make vai Francs Marks devās karā pret Franciju?

Ciešanas, sakāve, nāve

Alberts Veisgerbers, „David und Goliath“ („Dāvids un Goliāts”), 1914 Alberts Veisgerbers, „David und Goliath“ („Dāvids un Goliāts”), 1914 | © Stiftung Saarländischer Kulturbesitz, Saarlandmuseum, Saarbrücken Tik bieži – drīzāk jau metaforiski – ilgotais karš drīz vien izrādījās nežēlīga, industrializēta nāves mašīna, kas 17 miljoniem cilvēku atņēma dzīvību. Tostarp arī virknei jaunu mākslinieku – no kara neatgriezās Augusts Make, Francs Marks, Alberts Veisgerbers, Valdemārs Rēslers, Hermanis Štenners un daudzi citi.

Izdzīvojušie aizkustinošos zīmējumos iemūžināja postu, ievainojumus un nāvi. Ērihs Hekels, Makss Slefogts, Hanss Rihters un Oto Dikss dokumentēja redzēto un piedzīvoto. Bet vai vispār ir iespējams vizuāli atainot karalauka šausmas? Fēlikss Vallotons gleznoja ainavas, kurās nav cilvēku. Georgs Gross zīmēja dusmīgas grafiti groteskas. Vilhelms Lēmbruks sabrukuma un bezizejas pieredzi ierakstīja savas lieliskās skulptūras Nogāztais anatomijā. Savukārt Ernsts Ludvigs Kirhners portretējis sevi uniformā ar maskai līdzīgu, tukšu seju un asiņojošu rokas stumbeni – mākslinieks, kurš kara izraisītā barbarisma dēļ vairs nespēj gleznot. Vai tas nozīmē, ka karš darīja galu mākslai?

Atpakaļ mākslinieka darbnīcā

Makss Bekmanis, „Selbstbildnis als Krankenpfleger“ („Pašportrets sanitāra uniformā”), 1915 Makss Bekmanis, „Selbstbildnis als Krankenpfleger“ („Pašportrets sanitāra uniformā”), 1915 | © VG Bild Kunst Bonn 2014, foto: © Von der Heydt Museum Wuppertal Kara traumētie un trimdā aizbēgušie centās visu sākt no jauna. Makss Bekmanis 1915. gadā jau atkal ir pie molberta, vēl gan savā sanitāra uniformā. Kara apzīmogots viņš skatās no gleznas – nekas vairs nav tā, kā agrāk.

Cīrihē rodas dadaisms – antimāksla, kas izpaužas kā pilsoņu bieds, izsmej un ironizē par visu, kas reiz bijis svēts. Māksla tiek gāzta no pjedestāla – Marsels Dišāns muzejā izvieto sadzīves priekšmetus un pasludina tos par mākslas darbiem. Maļevičs uzglezno savu Melno kvadrātu, definējot glezniecības nulles līniju.

Vai pasaules karš tiešām bija mākslas katalizators? Vai tā iznīcināšanas potenciāls iedvesmoja radošo enerģiju? Šie droši vien ir nepareizie jautājumi, jo avangards savas „kaujas krāsā un akmenī” (Makss Pehšteins) bija izcīnījis jau pirms kara.
 

„1914. Avangards karā“, „Bundeskunsthalle” Bonnā, no 2013. gada 8. novembra līdz 2014. gada 23. februārim.