Vācu neatkarīgie komiksi Krāsainais vilnis

Tikko no tipogrāfijas. Mazo izdevniecību vai pašu autoru izdoto komiksu aktuālā izlase.
Tikko no tipogrāfijas. Mazo izdevniecību vai pašu autoru izdoto komiksu aktuālā izlase. | Foto: lvt

Ar internetu vien viņiem nepietiek – aizvien biežāk vācu neatkarīgie mākslinieki savus darbus profesionāli iespiestu zīnu vai grāmatu formātā publicē paši vai nelielās izdevniecībās.

Šis ceļotājs nepazīst robežu. Viņš bez piepūles pārvar arī fizikas, ģeogrāfijas un stāstījuma loģikas likumus. Darbs “Als ich mal auf hoher See verschollen war“ („Kad reiz biju pazudis selgā“) ir sirreālistisks piedzīvojumu komikss, kurā Leipcigas mākslinieks Maksimiliāns Hillerceders (hillerkiller.com) savu zīmēto alter ego sūta briesmpilnā ceļojumā. Tajā netrūkst lavu spļaujošu jūras briesmoņu, neiedomājamas pārvietošanās laikā un telpā, dzīvas būtnes no akmens un melnā humora. Šī amizantā, 60 lappušu biezā grāmatiņa iznāca neilgi pirms svarīgākā notikuma komiksu mākslas jomā – katru otro gadu notiekošā Erlangenes komiksu festivāla. Tāpat kā daudzas citas profesionāli zīmētas un augstā kvalitātē noformētas vācu mākslinieku publikācijas, kurām visām ir viena kopīga iezīme – tās izdevuši vai nu paši mākslinieki, vai viņiem tuvu stāvošas mazās izdevniecības. Drukātie vācu neatkarīgie komiksi pašlaik piedzīvo jau sen nepieredzētu uzplaukumu.

Tradicionālajās grāmatnīcās vairumu publikāciju velti meklēt

Internetā, kur publicēšana nemaksā gandrīz neko un zīmējumus var augšupielādēt dažu sekunžu laikā, līdzīga tendence bija vērojama jau ilgāku laiku. Tagad šis vilnis turpinās analogajā pasaulē. „Tas skaidrojams arī ar to, ka tīmeklī ir neiedomājami daudz talantīgu cilvēku, kuri pēdējo gadu laikā sapratuši, cik viegli savus darbus nopublicēt pašiem un darīt tos pieejamus cilvēkiem arī papīra formātā,“ saka Jergs Fasbenders, Ķelnē dzīvojošs tulkotājs un interneta komiksu veikala „Kwimbi“ īpašnieks. Viņa 2011. gadā dibinātais uzņēmums specializējies to komiksu pārdošanā, kurus dažu simtu vai tūkstošu lielā tirāžā izdod paši mākslinieki un mazās izdevniecības un kurus praktiski neatrast tradicionālajās grāmatnīcās. Šad un tad viņš uzņemas arī izdevēja lomu, kā, piemēram, Hillercedera grāmatas gadījumā.

Brīvi no redakcijas un finanšu spaidiem

Tā rezultātā mākslinieki apgūst arī jaunus, individuālus pārdošanas kanālus, piemēram, ar „Kwimbi“ starpniecību, stāsta Veronika Mišica. Māksliniece dzīvo Štutgartes reģionā un nesen publicējusi īso stāstu krājumu „querbeet“ („kas pagadās“), kurā cita starpā runā par savu grūtniecību un mātes lomu, savukārt Vācijas Pētniecības centra Helmholca biedrībai viņa zīmē zinātniskos komiksus. „Ir kļuvis daudz vieglāk publicēt pašam savu izdevumu labā kvalitātē,“ viņa saka. Līdzās izdevniecību programmām māksliniekiem ir iespēja eksperimentēt brīvi no redakcijas un finanšu spaidiem.

Pie jaunajiem sadarbības tīkliem pieskaitāma arī nesen dibinātā „Comicsolidarity“ – mākslinieku apvienība kopīgām akcijām. Tāpat arī kolektīvās publikācijas, piemēram, antoloģija „Jazam!“, kas reizi gadā laiž klajā daudzu neatkarīgo mākslinieku īsos stāstus un nesen izdevusi savu devīto sējumu. Viens no izdevējiem ir mākslinieks Adrians fom Baurs (avbaur.blogspot.de), kura pašironiskā, ar meta-līmeņiem žonglējošā interneta sērija „Hipsters versus...“ pirms neilga laika arī izdota grāmatas formātā.

„Es vēlos, lai cilvēkiem būtu iespēja ne tikai klikšķināt“

Vai arī „Mondo“, Berlīnes mākslinieka Tima Gedkes (www.doppeltim.de) izdota krājums ar augstvērtīgiem īsajiem stāstiem. Turklāt Gedke patstāvīgi publicējis vairākus prasmīgi konstruētus īsos stāstus, no kuriem viens Erlangenē apbalvots ar „Icom” balvu par labāko īso komiksu. „Šķiet, ka arvien vairāk talantīgu cilvēku pievēršas komiksam, no otras puses, tehniskā attīstība iespiedgrafikas jomā ļauj salīdzinoši lēti radīt arvien labākus produktus,“ saka Veimārā dzīvojošais mākslinieks Ulfs Zalcmanis (www.flausen.net). Viņš nesen izdotajā grāmatiņā „Pillen, Ruß & Ratten“ („Tabletes, sodrēji & žurkas”) pievērsies traumatiskiem ģimenes stāstiem. Drukāta izdevuma valdzinājumu viņš saskata galvenokārt jutekliskajos aspektos – no krāsu smaržas līdz tendencei garāku stāstu labprātāk lasīt uz papīra, nevis pie datora ekrāna. „Es vēlos, lai cilvēkiem būtu iespēja ne tikai klikšķināt, bet arī paņemt izdevumu rokā un aiznest mājās,“ saka arī Veronika Mišica. „Grāmatas uzrunā tik daudzas maņas – būtu žēl no tā atteikties.“