Latvijas kino vēsture Pasaules kino rieksta čaumalā

„Es karā aiziedams”, 1920.g., režisors: Vilis Segliņš
„Es karā aiziedams”, 1920.g., režisors: Vilis Segliņš | © Rīgas Kino muzejs

Latvijas kinomākslas kvantitatīvie rādītāji var šķist gluži vai smieklīgi uz lielo valstu fona – kopumā uzņemto pilnmetrāžas aktierfilmu skaits nesasniedz pat trīs simtus. Un tomēr – kaut arī nevaram lepoties ar filmām, kas būtiski ietekmējušas pasaules kino attīstību, nelielajā Latvijas filmu kopumā kā ūdenslāsē atspoguļojas pasaules kino attīstības posmi, stilistiskie virzieni, saturiskie meklējumi.

Mēmā kino posms

Neilgu laiku pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 18. novembrī neliela entuziastu grupiņa Rīgā uzņēma filmu „Es karā aiziedams” (1920). Kaut arī ne filmas režisoram Vilim Segliņam, ne filmas tēlotājiem – pazīstamiem latviešu teātra aktieriem – nebija nopietnas kino pieredzes, viņu ambīcijas bijušas lielas. Filma pieteica dramatisku cilvēku likteņstāstu uz neseno vēsturisko notikumu fona – Pirmais pasaules karš, brīvības cīņas, Latvijas Valsts tapšana. Faktiski „Es karā aiziedams” kļuva par aktierfilmu modeli divdesmit neatkarības gadiem – vairums no perioda filmām bija vēsturiskas melodrāmas ar spilgti izteiktiem nacionāliem motīviem, etnogrāfiskajā kultūrā sakņotu vidi un raksturiem.
 
Aleksandrs Rusteiķis: „Lāčplēsis”, 1930 (Screenshot)
Aleksandrs Rusteiķis: „Lāčplēsis”, 1930 (fragments)

Līdz mūsdienām gandrīz pilnībā saglabājusies perioda kulminācijas filma „Lāčplēsis” (Aleksandrs Rusteiķis, 1930). „Lāčplēsis” ir episks vēstījums par latvju tautas ceļu uz savu valsti, sākot no teiksmainas senatnes, kurā darbojas mītiski tēli – tautas varonis Lāčplēsis, valsts un brīvības simbols Laimdota, svešzemju iebrucējs Melnais bruņinieks, nodevējs Kangars. Valsts tapšanai izšķirošajos 20. gadsimta notikumos, konkrētā vēsturiskā vidē mīta varoņi iegūst cilvēciskas modifikācijas. Filmas stilu noteica reālisma un simbolisma savijums, vizuālā estētika lielā mērā iespaidojusies no vācu ekspresionisma.

Latvijas kino un autoritārisms (1934 -1940)

Latvijas t.s. demokrātijas laikā nekāda nopietna un sistemātiska valsts atbalsta aktierfilmu uzņemšanai nebija, tāpēc entuziastu vēlme veidot izteikti patriotiskas filmas ir pat paradoksāla. Pēc Saeimas atlaišanas 1934. gadā, Latvijā sākās autoritārisma laiks, kurā, līdzīgi kā daudzviet tā laika Eiropā, valstiskās struktūras centās kontrolēt māksliniecisko kultūru, mudinot māksliniekus veidot nacionālpatriotiskus, oficiālo ideoloģiju slavinošus darbus. 1937. gadā Latvijā tika izveidota Sabiedrisko lietu ministrija, tās ietvaros Filmu nozarē darbojās ar trīs no valsts budžeta pilnībā apmaksātiem režisoriem. Viņu uzdevums bija veidot valsts ideju propagandai nepieciešamās kultūrfilmas, kā arī uzņemt lielfilmas plašai auditorijai.

Par Sabiedrisko lietu ministrijas visveiksmīgāko darbu, arī – vienu no visu laiku populārākajām latviešu filmām – kļuva „Zvejnieka dēls” (1940). Režisors Vilis Lapenieks filmā panāca ideālu proporciju starp klasisku mērķtiecīgu varoni un pazīstamas, latviskas vides tēlojumu. Pēc režisora ieceres zvejnieka dēls Oskars bija varoņa Lāčplēša versija 30. gadu Latvijā. Filmas popularitāti lielā mērā noteica tas, ka patētika un sentiments tika līdzsvaroti ar komiskiem elementiem, un galvenajiem varoņiem tika veidots fona personāžs – interesantu, savdabīgu raksturu plejāde, filmā arī meistarīgi tika izmantotas dziesmas.

Latvijas klasiskā kino periods (1946-1990)

Voldemārs Pūce: „Kaugurer”, 1941 „Kaugurieši”, 1941.g., režisors: Voldemārs Pūce; © Rīgas Kino muzejs

Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, kino ražošana tika pakļauta centralizētai Maskavas uzraudzībai. Tika nodibināta Rīgas mākslas filmu studija, kā arī Hronikāli dokumentālo filmu studija (1948. gadā abas studijas tika apvienotas, bet 1958. gadā apvienotais uzņēmums ieguva nosaukumu Rīgas kinostudija – tā bija galvenā filmu ražošanas bāze padomju Latvijā). Tomēr pirmajā okupācijas gadā tika pabeigta tikai viena pilnmetrāžas aktierfilma, kas sākta vēl neatkarīgajā Latvijā – režisora Voldemāra Pūces vēsturiskais darbs „Kaugurieši”.

Pēc vācu okupācijas Rīga kļuva par Reiha izveidotās struktūras Ostland Film G.m.b.H. centru, taču pilnmetrāžas aktierfilmas kara gados uzņemtas netika.

Pēckara gados Latvijas kino attīstībā saskatāmi vairāki posmi, kas visi lielā mērā saistīti ar ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem PSRS. Kopumā šo periodu var saukt par Latvijas klasiskā kino posmu, kuru veido centralizēta filmu ražošanas, izplatīšanas un izrādīšanas sistēma un pamatprincipos vienots mākslinieciskais stils.

No 1945. gada līdz 1953. gadam bija t.s. mazfilmu periods, kad PSRS tika uzņemti tikai pāris desmit filmu. Šai laikā Rīgas kinostudija nodarbojās galvenokārt ar padomju filmu dublāžām latviešu valodā. 1949. gadā tapa filma „Rainis” (Jūlijs Raizmans), kas saņēma Staļina prēmiju – latviešu dzejnieka biogrāfija un daiļrade tika pakļauta padomju ideoloģijas prasībām un atklāta ar PSRS vienīgo pareizo – sociālistiskā reālisma metodi.

Atkušņa laiks un kino atjaunotne

Ar 1955. gadu sākas Latvijas kino atjaunotnes posms, kas raksturīgs gan ar profesionāli izglītotu vietējo jauniešu ienākšanu kinomākslā, gan arī ar nacionālajā kultūrā vairāk sakņotām filmām. Apliecinājums mākslinieciskam briedumam bija filma „Salna pavasarī” (1955, Leonīds Leimanis, Pāvels Armands) – vizuāli izteiksmīgs un emocionāli satricinošs stāsts par sievietes likteni. Zemnieku meitene Madara nodrošinātas dzīves dēļ atsakās no mīlestības, bet vēlāk, cerot mīlestību atgūt, atsakās no bērna. Filmas labākajās epizodēs izdevies no arhetipiskiem latviskās kultūras tēliem izaudzēt universālu simbolu piesātinātu traģēdiju.

Rolands Kalniņš: „Ich erinnere mich an alles Richard”, 1966; Foto J.Dzenis „Es visu atceros Ričard!”, 1966.g., režisors: Rolands Kalniņš; foto J.Dzenis © Rīgas Kino muzejs

60. gadi pazīstami kā sociālistiskā režīma atkušņa laiks gan PSRS, gan visā Austrumeiropā. Līdzās ar modernismu saistītiem meklējumiem, kas Latvijā vairāk izpaudās dokumentālajā kino, ļoti būtiska kļuva neseno vēstures notikumu izpēte. Latvijā šīs tendences spilgtākā izpausme ir Rolanda Kalniņa filma „Es visu atceros Ričard!” (1966), kuras ceļš līdz skatītājam bija ilgs un sarežģīts: filmas sagatavošana sākās 1957. gadā, uz ekrāna tā iznāca desmit gadus vēlāk, bet režisora iecerētā versija ar nosaukumu „Akmens un šķembas” bez cenzūras grozījumiem tika atjaunota 1991. gadā. Filma bija pirmais mēģinājums uz ekrāna atklāt tautas traģēdiju Otrā pasaules kara laikā, kad latvieši tika mobilizēti un viens pret otru cīnījās divu okupācijas armiju sastāvā. Autori uzskatīja, ka ir svarīgi parādīt latviešu leģionārus nevis kā Vācijas bruņotajos spēkos labprātīgi iestājušos nacistus, bet kā vēsturisku apstākļu, arī – naivuma un nezināšanas upurus. „Es visu atceros Ričard!” Latvijas kino kontekstā bija novatoriska arī uzbūvē – balstīta varoņu atmiņās, kas mijas ar 60. gadu īstenības ainām.

Latvijas kino industriālais posms

Kopš 60. gadu beigām varam runāt par vārda pilnā nozīmē industriālu posmu Latvijas kinomākslā, kad katru gadu tika uzņemtas 7-10 pilnmetrāžas aktierfilmas, un Rīgas kinostudija kļūst par vienu no labāk organizētajām filmu ražošanas bāzēm visā PSRS. 70. gados padomju kino arvien vairāk virzījās pretī peļņu nesošiem izklaides žanriem. Par Rīgas specialitāti kļuva kriminālfilmas, kuras īpaši meistarīgi veidoja Aloizs Brenčs. Detektīvi, dažkārt arī melodrāmas, bija žanri, kur intelektuāli aizraujošu un emocionāli iesaistošu naratīvu aizsegā varēja runāt par padomju sistēmas ekonomiskajām un sociālajām problēmām.

Stagnācijas gados būtiska nozīme tautas etniskās pašapziņas uzturēšanā bija folklorai – tā izpaudās ne tikai zinātniskā interesē, bet arī praksē – folkloras kopu veidošanā, tautisku elementu izmantošanā no arhitektūras līdz apģērbam u.tml. Par savdabīgu mēģinājumu caur etnogrāfiju piekļūt tautas dvēselei, kļuva filma „Pūt, vējiņi!” (1973, Gunārs Piesis), kuras daļēji reālistiskās, daļēji simboliskās norises tika izspēlētas Latvijai tipiskā lauku viensētā.

Septiņdesmitajos gados savdabīgu režijas rokrakstu attīstīja režisors Jānis Streičs, iespējams, kļūstot par nozīmīgāko figūru Latvijas kino mākslā 20. gadsimta nogalē. Vairums režisora filmu ir šķietami vienkārši un asprātīgi, tāpēc visplašākās auditorijas ļoti mīlēti stāsti, aiz kuriem tomēr saskatāmi sistemātiski tautas likteņa pētījumi. Par īstu tautas filmu, vasaras saulgriežu rituāla daļu, kuras teksti jau folklorizējušies, kļuvusi Jāņa Streiča komēdija „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Filma fiksē nācijas mentālo situāciju brīdī, kad padomju sistēma ir nostabilizējusies, pieņēmusi salīdzinoši maigas izpausmes saskarsmē ar indivīdu, tādējādi nemanāmi mainot viņa dvēseles fundamentu.
 
Jānis Streičs: „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, 1981 (Screenshot)
Jānis Streičs: „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, 1981 (fragments)

Pagrieziena punkts Latvijas kino estētikā

Filma „Dzīvīte” (1989, Aivars Freimanis) - stāsts par latviešu tautas dziesmu vācēju Krišjāni Baronu - iezīmē pagrieziena punktu Latvijas kino estētikā. Līdz 80. gadu otrajai pusei visi mēģinājumi atteikties no reālistiska, cēloņu – seku ķēdē sakārtota stāstījuma Rīgas kinostudijā tika apkaroti kā neatbilstoši sociālistiskajam reālismam. Pārbūves periodā Aivaram Freimanim izdevās veidot „Dzīvīti” kā brīvi plūstošu eseju, kurā laiks vairs nav hronoloģisks un telpa – determinēta, bet idejas atklāsmei izmantoti visdažādākie mākslinieciskie paņēmieni: inscenējums mijas ar dokumentiem, animāciju, visu papildina aizkadra komentārs.

Jāņa Streiča „Cilvēka bērns” (1991) kļuva par savdabīgu punktu klasiskā kino laikam – filma tika sākta, vēl eksistējot padomju varai, pabeigta neatkarīgajā Latvijā. Stāsts par lauku puiku Boņuku 20. gadsimta 30. gados, tāpat kā visas režisora filmas, ir ārēji ļoti vienkārša, taču tās struktūra patiesībā ir sarežģīta un subjektīva – lielākoties visas norises mēs redzam galvenā varoņa acīm, viņa interpretācijā. Filmas centrā ir mājas – ideālā vieta, kurā cilvēks var atgriezties un atpūsties pēc vistālākā ceļa, tipisks latviešu kultūras arhetips.

Latvijas kino pēc neatkarības atgūšanas

Aigars Grauba: „Rīgas sargi”, 2007 (Screenshot)
Aigars Grauba: „Rīgas sargi”, 2007 (Trailer)

Sairstot centralizētajai padomju kino sistēmai, Latvijas filmu veidotāji nonāk līdzīgā situācijā kā viņu kolēģi Latvijas Republikas pirmajā desmitgadē – kino atkal kļūst par entuziasmā balstītu nodarbošanos, kuras finansēšanai valstij nav līdzekļu un nav arī īstas intereses. Patriotiskas filmas gan ir retums, pie pozitīva nācijas mīta veidošanas faktiski strādā tikai viens režisors – Aigars Grauba. Viņa darbi, īpaši filma „Rīgas sargi” (2007) – stāsts par brīvības cīņām 1919. gada novembrī – sasaucas ar 20. gadu darbiem, jo ir veidota kā vēsturiska melodrāma ar spēcīgu vīriešu kārtas varoni centrā.

Par postpadomju laika mākslinieciski spilgtāko, arī pasaulē pamanītāko mūsdienu Latvijas filmu režisori kļuvusi Laila Pakalniņa.Viņas no filmas filmā attīstītais un tomēr pamatvērtībās nemainīgais režisores rokraksts, ļauj runāt par Pakalniņas paradigmu latviešu kino – izteikti individuālu konceptuālu sistēmu. Pakalniņas filmās nav klasiski organizētu stāstu, tās drīzāk ir inscenētu vai reālu situāciju vērojumi, kur galvenais ir attēla kompozīcija, asprātīgas vizuālas un skaniskas detaļas, mikrodramaturģija. Šķiet, Lailas Pakalniņas izcilākais meistardarbs ir Latvijas/ Vācijas kopražojuma filma „Kurpe” (1998) – eleganta melnbalta 1950. gadu nogales padomju dzīves stilizācija. Filmas darbība notiek režisores dzimtajā pilsētā Liepājā, kas bija viens no PSRS rūpīgi sargātiem robežpunktiem, kur katru nakti uzara pludmali, lai varētu pamanīt iespējamos robežpārkāpējus. Kādu rītu tiek atrasta sievietes kurpe – notikums kļūst par ironisku parafrāzi pasakai par Pelnrušķīti. Militārā vara, kuru pārstāv karavīri, kam jāatrod kurpes īpašniece, un pilsētnieki savās ikdienišķajās nodarbēs, rādīti kā divas paralēlas pasaules, kuras gandrīz nesaskaras. Filmas vienkāršais plūdums tomēr piesātināts ar laikmeta un kultūras reminiscencēm, netieši atsedz okupācijas radītās traumas nācijas mentalitātē.