Nacionālsociālisma noziegumu izvērtēšana
Kas īsti bija Frics Bauers?

Frics Bauers ar savu darbu deva būtisku ieguldījumu tajā, lai pēckara Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrība un justīcija nevarētu vienkārši apspiest atmiņas par koncentrācijas nometnēm un holokaustu. Divas jaunas vācu spēlfilmas stāsta par to, cik būtisks ieguldījums nacionālsociālisma noziegumu juridiskajā izvērtēšanā bija jauna vācu ģenerālprokurora darbībai pirmajās pēckara desmitgadēs.

Hesenes ģenerālprokurors Frics Bauers (1903 – 1968) ir viens no ievērojamākajiem Vācijas pēckara laika juristiem. Bauers, kuram bija ebreju izcelsme un kurš laiku no 1936. līdz 1949. gadam pavadīja trimdā Dānijā un Zviedrijā, bija viens no nedaudzajiem, kas tolaik par savu mērķi izvirzīja nacionālsociālisma noziegumu krimināltiesisku izvērtējumu un vispārēju sabiedrības diskusiju par šo tēmu. Bez Frica Bauera pēckara VFR sabiedrībai un justīcijai varbūt būtu izdevies apspiest atmiņas par koncentrācijas nometnēm un holokaustu. Divas jaunas vācu spēlfilmas un 2010. gadā tapusi dokumentālā filma ļoti atšķirīgos veidos cenšas atspoguļot harizmātiskā jurista personību un sniegumu.

Kollektīvās apspiešanas procesi

„Klusēšanas labirintā“ (Trailer) | © Universal Pictures Germany, via Youtube.com

Aizraujošajā, kaut arī konvencionāli inscenētajā Džulio Ričiarelli drāmā “Klusēšanas labirintā” (2014) Frics Bauers spēlē otrā plāna lomu. Aktieris Gerds Foss ģenerālprokuroru atveido kā piemēru rādošu, harizmātisku tēva tēlu, kas laikā, ko nosaka “tēvu prombūtne” (psihoanalītiķa Aleksandra Mičerliha formulējums), kļūst īpaši svarīgs. Filmas darbības centrā ir fiktīvs jauna prokurora tēls Johans Rādmanis, kurš pārstāv paaudzi, kas tajā laikā tikpat kā neko nav dzirdējusi par koncentrācijas nometnēm un holokaustu. Vācijas Federatīvā Republika 1958. gadā, Rādmanis nodarbojas ar satiksmes noteikumu pārkāpumiem, līdz kāda žurnālista pieprasījums tiesā pievērš viņa uzmanību faktam, ka bijušās Aušvicas koncentrācijas nometnes uzraugs palicis nesodīts un turpina mierīgu pilsonisku eksistenci. Pret savu priekšnieku gribu, bet ar ģenerālprokurora Bauera atbalstu, Rādmanis sāk šīs lietas izmeklēšanu.

Savos patiesības meklējumos jaunais jurists atduras pret melu, noliegšanas un emocionālas apspiešanas samudžinājumu un aizvien vairāk virzās uz sabiedrības aizmuguri. Tieši atjaunotnes un ekonomiskā brīnuma gados pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa vāciešu labprāt būtu pavilkuši svītru zem pagātnes. Tikai pateicoties Fricam Baueram, kurš savā ģenerālprokurora funkcijā 1963. gadā ierosināja kriminālprocesus pret bijušajā Aušvicas koncentrācijas nometnē strādājušajiem nacionālsociālistiem, vāciešiem tika dota iespēja kolektīvās vainas un personiskās iesaistīšanās izvērtējumam.

„Naidīgās ārzemes“

„Valsts pret Fricu Baueru“ (Trailer) | © Alamode Film via Youtube.com

Pavisam citus akcentus liek režisora Larsa Kraumes godalgotā filma „Valsts pret Fricu Baueru“ (2015), kas gan uzceļ šaubīgu pieminekli vēsturiskā jurista tēlam Burkharta Klausnera atveidojumā. Filmas darbības sarkano pavedienu veido Bauera izmeklēšanas darbība, lai sauktu pie atbildības bijušo SS oberšturmbannfīreru Ādolfu Eihmani, kurš tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem holokausta organizētājiem un līdz ar to par atbildīgo aptuveni sešu miljonu cilvēku nogalināšanā. Baueram izmeklēšana jāveic slepeni, jo ne federālā kriminālpārvalde, ne Vācijas slepenais dienests nav ieinteresēti nodot tiesai Eihmani, kura liecības varētu apsūdzēt arī vadošus Vācijas Federatīvās Republikas ierēdņus ar nacionālsociālistisku pagātni. Izmeklēšanā Bauers sastopas ar sīvu pretestību no sava resora puses, jo lielākā daļa tā laika juristu ir strādājuši jau nacionālsociālistiskā režīma laikā un baidās par savu labo slavu. Frica Bauera izteiciens “Kad izeju no sava dienesta kabineta, es nonāku naidīgās ārzemēs” ir apstiprinājies kā patiess.

Tomēr tieši Bauera patiesais dzīves darbs – holokausta izvērtēšana Vācijā ar juridiskiem līdzekļiem – Kraumes filmā kļūst par otrā plāna lietu. Tā vietā režisors līdzās Ādolfa Eihmana medībām uzmanības centrā izvirza Bauera šķietamo homoseksualitāti. Galvenokārt ar Bauera pievēršanos viņa protežētajam homoseksuālajam prokuroram Karlam Angermanim – fiktīvam tēlam – filma arī Baueram piedēvē noslieci uz viendzimuma attiecībām. Šis attiecības viņš nevar izdzīvot, jo Vācijas Krimināllikuma 175. paragrāfs līdz 1994. gadam kriminalizēja seksuālas darbības starp vīriešiem. No šī tēla iekšējā konflikta filma veido savu emocionālās spriedzes ietvaru – tādā veidā vienlaikus liekot apšaubīt savu vēsturisko ticamību.

Pietuvošanās realitātei

„Frics Bauers – normētā nāve“ (Video) | © CV Films via Youtube.com

Diferencētāk vēsturiskajam tēlam pietuvojas Ilona Zioka savā 2010. gadā tapušajā dokumentālajā filmā „Frics Bauers – normētā nāve“, izmantojot virkni interviju ar laikabiedriem un domubiedriem, kā arī foto un kino materiālus ar pašu Baueru. Šie materiāli daudzos aspektos sniedz citu Bauera personības tēlu nekā Larsa Kraumes vēstures drāma. Kļūst skaidrs, kādu spiedienu nācās izturēt Baueram, it īpaši tādēļ, ka toreiz spēkā esošās jurisdikcijas dēļ viņš nevarēja apsūdzēt savus politiski iesaistītos kolēģus par apzināti aplamu tiesību izmantošanu nacionālsociālistiskā režīma laikā.

Dokumentālā kino režisors un Ludvigsburgas Kinoakadēmijas direktors Tomass Šats kā būtisko atšķirību starp dokumentālo filmu un spēlfilmu raksturo to, ka dokumentālā filma stāsta par notikušu realitāti, savukārt spēlfilma – par iespējamu realitāti. Tomēr žēl, ka abas spēlfilmas par Fricu Baueru un viņa lomu un nozīmi Rietumvācijas pēckara realitātē stāsta ar dramaturģiska apkārtceļa palīdzību, proti, ar abiem fiktīvajiem prokuroru tēliem. Larsa Kraumes filmā, pateicoties plaši izvērstajam darbības atzaram 175. paragrāfa kontekstā, rodas iespaids, ka šis iztirzājums ir bijis daudz svarīgāks nekā Bauera gadu desmitiem ilgais darbs pret nacionālsociālisma nelikumību emocionālo apspiešanu un noklusēšanu. Un tomēr – arī mūsdienu Vācijā ir svarīgi atgādināt par šī ievērojamā jurista darbību. Un tas pilnīgi noteikti ir izdevies abās spēlfilmās.

2016. gada 24. februāri televīzijas kanāls „Das Erste“ demonstrēja Frica Bauera dzīvei veltītu televīzijas filmu „Die Akte General“. Gētes institūtiem visā pasaulē bija nodrošināta iespēja vienlaikus ar televīzijas pirmizrādi – vai nedaudz vēlāk – īpašu seansu ietvaros piedāvāt šo filmu saviem skatītājiem.
 

Redakcijas piebilde:

Sākotnēji šis raksts sniedza saīsinātu aprakstu par Frica Bauera lomu holokausta atceres saglabāšanā. Šo formulējumu raksta pirmajā teikumā mēs izmainījām.

Goethe-Institut e. V., Internet-Redaktion, 2016. gada 29. februāris