Guntera Demniga projekts “Klupšanas akmeņi”
Uzturēt piemiņu dzīvu

Iestrādāti ietvē – mākslinieka Guntera Demniga “klupšanas akmeņi”.
Iestrādāti ietvē – mākslinieka Guntera Demniga “klupšanas akmeņi”. | Foto (fragments): Karin Richert

Mākslinieks Gunters Demnigs uzstāda piemiņas akmeņus nacistu režīma deportētajiem un nogalinātajiem cilvēkiem – nevis upuru grupām, bet gan indivīdiem. Tie ir nelieli, personiski “klupšanas akmeņi” (vāciski – “Stolpersteine”), kas tiek iestrādāti ietvēs, lai gājēji pārnestā nozīmē pār tiem pakluptu.

Nacistiskā režīma laikā Vācijā un Eiropā tika nogalināti ap sešiem miljoniem ebreju, tāpat arī romi, homoseksuāļi, politiskie un reliģiskie oponenti, kā arī cilvēki ar invaliditāti. Ķelnē dzīvojošais tēlnieks Gunters Demnigs izpēta vajāto personu dzīves datus un viņu pēdējo brīvi izvēlēto dzīvesvietu. Attiecīgās mājas priekšā viņš iestrādā desmit reiz desmit centimetru lielu betona kvadru, kura virspusē atrodas misiņa plāksne ar personas vārdu, dzimšanas gadu un norādi par deportāciju. Piemēram, Berlīnē Kreicbergas rajonā: “Šeit dzīvoja Jūliuss Laufers, dz. 1878. g., deportēts. Galamērķis??? Liktenis???“ Kaimiņos dzīvoja šuvēja Hedviga Hermane, dzimusi 1886. gadā. Tagad kļuvis zināms, ka abi 1942. gadā deportēti uz Rīgu.

Demniga piemiņas akmeņi aizkustina, jo atgādina par to cilvēku klātbūtni, kas savulaik dzīvojuši attiecīgajā kvartālā vai pat mājā. Tie aizkustina, jo atgādina, ka šiem cilvēkiem ir vārdi. “Aušvica bija mērķis un galapunkts, taču dzīvokļi un mājas bija tās vietas, kur sākās neaptveramie notikumi un šausmas,” skaidro mākslinieks.

Diskusijas ir vēlamas

Tas, kurš, ejot pa ielu, uzkāpj kādai no misiņa plāksnēm, uztur piemiņu dzīvu, jo tādējādi apsūbējušais metāls atkal tiek nospodrināts. Pat, ja nelielo plāksnīti varbūt nepamana. Tātad uzkāpt plāksnītei ir visnotaļ vēlams. Tāpat kā diskusijas par holokaustu, kas šad un tad raisās starp gājējiem, kamēr Demnigs iestrādā akmeņus. Lai izlasītu iegravēto, ir jāpieliecas, – ko var interpretēt kā paklanīšanos noslepkavoto priekšā un viņu godināšanu.

Mākslinieks Gunters Demnigs iestrādā trīs “klupšanas akmeņus”. Mākslinieks Gunters Demnigs iestrādā trīs “klupšanas akmeņus”. | Foto (fragments): Karin Richert Ideja par klupšanas akmeņiem māksliniekam dzima 1993. gadā, kad viņš Ķelnē pieminēja noslepkavotos romus. 1994. gadā Demnigs kādā baznīcā izstādīja fotogrāfijas un pirmos klupšanas akmeņus, pēc gada viņš Ķelnē izmēģinājuma kārtā iestrādāja pirmos akmeņus. Kā projekta “Künstler forschen nach Auschwitz“ (“Mākslinieki pēta Aušvicu”) dalībnieks Demnigs 1996. gadā Berlīnē iestrādāja 55 akmeņus. Pēc četriem gadiem viņš drīkstēja izvietot 600 akmeņus Ķelnē, kur atļaujas iegūšana bija nākusi ar grūtībām. Par savu darbu mākslinieks apbalvots ar Vācijas Federatīvās Republikas Nopelnu krustu un German Jewish History Award (apbalvojumu vāciešiem, kas veicinājuši ebreju vēstures un kultūras saglabāšanu).

Iesaistās skolēni un biedrības

Iedzīvotāji holokausta piemiņas projektā iesaistās ar lielu aizrautību. Daudzi pilsētnieki apvienojas biedrībās, lai aktīvi līdzdarbotos klupšanas akmeņu izvietošanā, skolu klases un biedrības pēta personu dzīves datus, akmeņu sponsori un ziedotāji nodrošina finansējumu. Pašlaik viena akmens izgatavošana un iestrādāšana izmaksā 120 eiro, par sponsoru var kļūt ikviens. Pašvaldībām izmaksas nerodas, taču pilsētas vai pašvaldības vadība lemj, vai akmeņus drīkst iestrādāt. Dažkārt tie tiek izvietoti arī privātīpašumos, ja īpašnieki tam piekrīt. Projekts aizrauj dažādu pasaules uzskatu cilvēkus. Iesaistās gan baznīcu draudzes, gan humānistu apvienības, gan tradicionālā mantojuma saglabāšanas biedrības un vēstures skolotāji. Piemiņas pasākumos piedalās arī noslepkavoto piederīgie, kas uz akmeņu iestrādi ierodas no ASV, Izraēlas, Anglijas vai Francijas. Daži uzņemas šefību, lai saglabātu savu tuvinieku piemiņu.

Eiropas mēroga projekts

Līdz 2016. gada jūlijam Demnigs bija izvietojis gandrīz 60000 akmeņu divdesmit Eiropas valstīs. Interese tiek izrādīta nepārtraukti. Tādējādi nacionālsociālisma upuri tiek pieminēti ne tikai lielpilsētās kā Berlīne, Hamburga, Ķelne, Frankfurte, Štutgarte un Dortmunde, bet arī nelielākās pašvaldībās kā Atendorna, Libene, Hazelinne, Pfullendorfa vai Bādcvestene. Kopš 2007. gada aprīļa Demnigs vairāk nekā 80 klupšanas akmeņu izvietojis Budapeštā. Austrijā, Grācā, augusta vidū tika iestrādāts pirmais klupšanas akmens Braila rakstā. Tas veltīts literātes Irēnes Ransburgas piemiņai, kura sešpadsmit gadu vecumā acu slimības dēļ zaudēja redzi.

Iebildumi Minhenē

Taču ir arī pašvaldības, kas savos trotuāros nevēlas redzēt klupšanas akmeņus. Piemēram, Minhenes pilsēta. 2004. gadā pilsētas dome projektu noraidīja. Pret to iebilda gan pilsētas mērs Kristians Ude, gan ebreju kopienas prezidente Šarlote Knobloha. Knobloha izdevumam “Süddeutschen Zeitung” skaidroja, ka izprot projekta labos nodomus, taču, viņasprāt, šādā veidā upuru piemiņa tiekot aptraipīta. Klupšanas akmeņu atbalstītāji iesaistījās strīdā līdz pat 2015. gadam. Biedrība “Initiative Stolpersteine für München” bija uzsākusi akciju, kurā tiešsaistes petīciju parakstīja gandrīz 100000 cilvēku. 2015. gada jūlijā pilsētas dome un mērs Dīters Reiters atkārtoti noraidīja iespēju izvietot klupšanas akmeņus. Viņuprāt, atbalstāmi ir pieminekļi vai piemiņas plāksnes pie namu sienām kā cienīga piemiņas forma.

Arī daži namu īpašnieki ir pret piemiņas akmeņiem. Viņu skatījumā tā būtu iejaukšanās viņu privātīpašumā un apgrūtinātu ēkas pārdošanu. Tirgotāji Brīlē pie Ķelnes uzskata, ka mazās plāksnītes kaitē biznesam.

Neaptveramo notikumu karte

Dažu kaimiņu nepatiku, iespējams, raisa tas, ka akmeņi robežojas ar viņu privāto telpu vai privātīpašumu. Tie arī pieskaras ebreju īpašumu atsavināšanas tematam. Turklāt tie norāda uz vardarbīgo procesu, kas noticis paša namā vai pat, iespējams, paša dzīvoklī. Centralizētus pieminekļus kā Memoriālu noslepkavotajiem Eiropas ebrejiem ir vieglāk apiet – vārda tiešā nozīmē. Tieši tādēļ Demnigs izšķīrās par labu decentralizētam piemineklim namdurvju priekšā.

Taču kopumā izteikti dominē pozitīvā reakcija. Demnigs, protams, nevar iestrādāt sešus miljonus piemiņas akmeņu, taču tas viņam arī nav būtiskākais. Viņš uzsver, ka katrs atsevišķais akmens vienlaikus simbolizē arī visu upuru kopumu. Kopā šīs vietas veido neaptveramo notikumu karti. Labi zināmās vietas, par kurām vēlākais tagad apjaušam, ka tur tikuši deportēti līdzcilvēki. Vienlaikus šīs vietas veido karti, kas atklāj, kur cilvēki vēlas pieminēt nacionālsociālisma upurus un ziedo tam savu laiku un naudu, uzņemas šefību un iesaistās. Vietas, kuru iedzīvotāji apzinās savu vēsturi.
 
Kirsten Serup-Bilfeldt: Stolpersteine. Vergessene Namen, verwehte Spuren. Wegweiser zu Kölner Schicksalen in der NS-Zeit, Kiepenheuer & Witsch 2003, 160 S., 8,90 €; ISBN 3462035355

Gabriele Lindinger/Karlheinz Schmid (Hrsg.): Größenwahn – Kunstprojekte für Europa, Lindinger & Schmid Verlag 1993; 227 S., 25 €, ISBN 3-929970 - 03 – 1