Digitalizācija un pilsētvide Publiskajā telpā kā mājās

Labs noskaņojums publiskajā telpā vairs nav privāta lieta
Labs noskaņojums publiskajā telpā vairs nav privāta lieta | Foto: © Shutterstock

Kas ir privāts un kas – publisks? Digitalizācija maina mūsu attiecības ar publisko telpu. Īpaši jau pilsētās cilvēki no jauna atklāj publisko telpu un izdzīvo tajā savu vēlmi pēc kolektīvās pieredzes.

Gadu desmitiem runa bija par ”Publiskā cilvēka bojāeju” (Ričards Senets). Nīderlandiešu arhitekts Rems Kolhāss apgalvoja, ka publiskā telpa vairs netiekot izmantota nekam citam kā vien iepirkumiem. Līdzīgu stāstu par norietu savā darbā “Publiskās sfēras strukturālās izmaiņas” stāstīja arī vācu filozofs Jirgens Hābermāss. Šķita, ka cilvēki noslēdzās savā privātajā telpā un par sabiedrību vairs neko nevēlējās zināt. Interneta ietekmē vienota lielā publiskā sfēra saira daudzās apakšgrupās, jo internetā ikviens var atrast sevi interesējošo, kā arī domubiedrus. Kopums zaudē savu jēgu.
 
Taču, visām privātuma tendencēm par spīti, tieksme uz āru, uz publisko ir milzīga. Vēlākais kopš mobilā interneta parādīšanās un iespējas savu viedtālruni nēsāt līdzi bikšu kabatā tas pārvērš pilsētas un maina publiskās sfēras dalīto pieredzi. Daudzu cilvēku gatavība iesaistīties un kopā ar citiem kaut ko veidot, pieredze, ka iespējams panākt pārmaiņas, nepieciešamība izjust sevi kā aktīvu subjektu – tas viss pieder pie interaktīvā interneta kultūras. Digitālā modernisma pilsētai tam visam jāpateicas par daudziem savas augošās vitalitātes aspektiem.

Protams, tīmeklis pazīst arī pretējas kustības. Tas paver ceļu uz anonimitāti un izolēšanos; taču vienlaikus tas veicina kolektīvo domāšanu, tik daudz apspriesto “dalīšanās” fenomenu. Varētu pat apgalvot, ka šī kopības izjūta, kas izpaužas tādos pūļa finansējuma projektos kā Wikipedia, maina publiskās sfēras psiholoģiju, un tādēļ mainās arī daudzu cilvēku uzvedība fiziskajā publiskajā telpā.

Privātuma barjeras neeksistē

Daudzus cilvēkus, īpaši jau gados jaunākos, šķiet pārņēmusi klusa anarhija. Pat visneglītākās auto novietnes viņi uztver kā treniņu laukumu atlētiskiem trikiem (parkūrs), betonētas ielu apmales pārvērš nelielās puķu dobēs (partizānu dārzkopība), elektrības sadales skapjus pārveido par mākslas darbiem (ielu māksla) vai pamestas pilsētas apkaimes pasludina par jaunām ballīšu vietām (brīvdabas klubiņi). Un katalizators aizvien ir internets, Facebook un Twitter. Tie sniedz nepieciešamo informāciju un ļauj pārvarēt ilgi bijāto pilsētas anonimitāti.

Līdzīgi kā pirms teju 200 gadiem radikālas pārmaiņas pašlaik piedzīvo arī attiecības starp privāto un publisko. Tolaik veidojās buržuāziskā ģimene un buržuāziskais privātums. Izejot no mājām, mainījās uzvedības modeļi, daudzas lietas publiskajā telpā vienkārši nedarīja: neēda no papīra turziņām, ejot nedzēra, tikai retais ļautos masāžai publiskā vietā, kā tas mūsdienās ierasts dažās lielās lidostās. Citiem vārdiem, viens no iemesliem, kādēļ publiskā telpa mūsdienās kļūst aizvien iecienītāka, ir tas, ka daudzas privātuma barjeras vairs neeksistē.
 
Daži pat uzskata, ka dzīvojam “pēcprivātuma” (post privacy) laikmetā. „Ja ir kas tāds, ko Jūs nevienam negribētu atklāt, varbūt to nemaz labāk nedarīt,” iesaka ilggadējais Google ģenerāldirektors Ēriks Šmits. Jeb, runājot Facebook dibinātāja Marka Zakerberga vārdiem: „Laiki, kad darba kolēģiem par sevi varēja radīt vienu priekšstatu, bet draugiem – gluži citu, pavisam drīz būs beigušies.“ Zakerberga izpratnē privātais ir publisks, publiskais privāts un tādējādi būtībā viens un tas pats.

Taču tas nebūt nenozīmē, ka pilsētvide vairs nav vajadzīga, gluži pretēji. It visur norisinās demonstrācijas un protesti, daudzkārt pieminētais “dusmīgais pilsonis” bez ielām un laukumiem nebūtu nekas. Un īpaši jau asajās debatēs par Street View, par Facebook vai “datu izsūcējiem” kompānijā Apple redzams, ka, neraugoties uz visām pārmaiņām, joprojām pastāv apziņa par ikvienas liberālas sabiedrības fundamentu, proti, tiesībām uz pašnoteikšanos.

Urbānisms no apakšas

Tātad mums ir darīšana ar fenomenu, kam raksturīgas pretrunīgas tendences. Taču tieši šis pretrunīgums ir nozīmīgs faktors, kas veido pamatu publiskās telpas atdzīvināšanai, šim urbānismam no apakšas. Atšķirībā no interneta, kur indivīds aizvien tiecas sastapties ar zināmo, fiziskajā telpā daudzie “es” satiekas savā dažādībā. Viņi veido kolektīvu, kas gan nav stabils, taču ir ļoti vitāls. Hābermāss par politiskās publiskās sfēras pirmatnējo vietu vēl uzskatīja kafejnīcu. Mūsdienās, līdzņemamās kafijas laikmetā, arī politiskie procesi nereti notiek garāmejot, bet sabiedriskā dzīve pārceļas uz piknika vietām, uz ceļu satiksmes drošības saliņām, pie dzelzceļa stacijām. Tagad savstarpēji nepazīstami cilvēki daudz biežāk nekā agrāk satiekas, apmainās idejām un gūst pieredzi kā kopiena uz noteiktu laiku. Tie ir jaunās digitālās pasaules iemītnieki, kurus daži dēvē par nomadiem. Viņi publiskajā telpā jūtas kā mājās.