Bērnu literatūra Nevis mājsaimniece, bet rakstniece

Anete Mīrsva
Anete Mīrsva | Foto: Didzis Grodzs

Šogad par Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā laureāti žūrija atzina vācu rakstnieci Aneti Mīrsvu un apbalvoja grāmatas tulkotāju Ingu Karlsbergu. Eksperti lēma, ka Anetes Mīrsvas stāstā “Samsona ceļojums”, “tēlojot zēna un viņa suņa pēdējo kopīgo ceļojumu un mācīšanos pieņemt nāves realitāti, emocionāli spēcīgi un dzīvi apliecinošā noskaņā izskan atziņa par dzīves rituma dabiskumu un noslēguma nenovēršamību, kā arī patieso vērtību – draudzības, sirdsgudrības, empātijas un drosmes – apliecinājums”.
 

Anete Mīrsva ieradās uz Baltvilka balvas lasījumiem “Vai taureņi taurē un mīdijas mīdās?”, pēc kuriem arī notika mūsu saruna.

Esat strādājusi par operatora asistenti un žurnālisti. Kā izlēmāt pievērsties daiļliteratūrai?

Es vienmēr esmu daudz rakstījusi, taču neko garu. Skolā mani vienmēr slavēja tekstu dēļ, bet dzīves ceļš aizveda citā virzienā. Kad piedzima mani bērni (rakstniecei ir divi dēli. – L. K.), vairs nevarēju strādāt par operatora asistenti – tas ir pārāk bīstami, nākas pārāk daudz braukāt apkārt. Turklāt brīdī, kad precējos, vairs nebiju operatora asistente, bet vēl nebiju arī nekas cits, un, kad man dokumentos bija jāieraksta nodarbošanās, negribēju rakstīt “mājsaimniece”, tāpēc ierakstīju: “Rakstniece.” Tajā brīdī man vēl nebija iznākusi neviena grāmata, bet neatlika nekas cits kā kļūt par rakstnieci, lai piepildītu dokumentos rakstīto (smejas). Sēžot mājās ar bērniem, es pēkšņi biju atklājusi, ka man galvā ir Lola – sižets stāstam “Lola, kas dzīvo uz Zirņa” (filmu, kas bal­stīta Anetes Mīrsvas stāstā, jūlijā rādīja LTV1. – L. K.). Tā “Lola” nāca pirmā 2008. gadā, “Samsona brauciens” – gadu vēlāk. Tiesa, stāstu “Lola, kas dzīvo uz Zirņa” es jau biju uzrakstījusi kādu laiku iepriekš, taču tā diezgan ilgi neiznāca, jo ir samērā grūti atrast izdevēju, īpaši pirmajai grāmatai.

Kāpēc esat izvēlējusies tieši šo vecumu savu grāmatu varoņiem?

Es īsti nezinu. Lielākoties man stāsti vienkārši ienāk galvā, un tiem pamatā ir bērni, kuri parasti ir vecumā starp astoņiem un desmit gadiem. Tiesa, esmu uzrakstījusi arī divas jauniešu grāmatas, bet tās vēl nav atradušas izdevēju. Jauniešu grāmatās ir pilnīgi cita valoda, un ar to es nejūtos tik droša, nespēju tajā īsti iejusties. Valoda, kādā runā jaunāki bērni, man šķiet tuvāka, dabiskāka, ar to man ir lielāka saistība. Varbūt tādēļ. Man ir uzdots šis jautājums, un es īsti nevaru atbildēt.

Vai jūsu bērni arī lasījuši jūsu grāmatas, un ko viņi par tām saka?

Jā, sākumā vīrs viņiem lasīja priekšā, bērni arī paši lasīja manas grāmatas un atzina tās par labām, kaut gan zinu – paši viņi noteikti tās grāmatnīcā neizvēlētos. Pēdējās divas manas grāmatas gan viņi nav lasījuši, jo nu jau izauguši no manu varoņu vecuma…

Latvijā vēl joprojām trūkst grāmatu jūsu varoņu vecumam, arī pusaudžiem, īpaši tādu, kurās varoņi ir zēni, jo meitenes, kā atzīst bibliotekāri, grāmatas par zēniem lasa, bet otrādi ne. Turklāt nupat mums ir liela pārpilnība ar fantāzijas un fantastikas grāmatām, bet realitāte palikusi novārtā. Kā ir Vācijā?

Jā, laikam jāpiekrīt, zēniem tiešām nepieciešams, lai grāmatas protagonists būtu zēns. Nevar teikt, ka Vācijā pilnīgi trūktu bērnu grāmatu ar reālistiskiem varoņiem – ir rakstnieki, kuri raksta šādā stilā, piemēram, Pēters Hērtlings, un ir, protams, klasika kā Astrīdas Lindgrēnes grāmatas, taču arī Vācijā tiek izdots daudz fantāzijas grāmatu. Jaunieši mīl fantastiku – arī mani bērni, īpaši jaunākais dēls. No apgādiem gan esmu dzirdējusi, ka viņi labprāt vēlētos reālistiskākas bērnu grāmatas, un tas mani priecē, jo pati esmu izvēlējusies tieši šo žanru. Es piekritīšu, ka bērniem varētu būt vairāk reālistiskas mūsdienu literatūras, ar ko viņi varētu identificēties, kurā būtu atpazīstama vide un apstākļi.

Jūs skolā arī mācāt radošo rakstīšanu. Vai par to skolām ir liela interese?

Skolas mani bieži uzaicina uz lasījumiem – to pārstāvji paši var izvēlēties, vai vēlas vienkārši lasījumu vai arī radošās rakstniecības kursu, tad uzdodu skolēniem arī nelielus radošos uzdevumus. Par šo iespēju interesējas ne katra skola, pamatā tās, kuras saskaras ar kādiem sociāli asākiem punktiem – piemēram, skolas ar lielu skaitu ārzemnieku bērnu, vai arī bērniem no ģimenēm, kas nav tik ļoti nodrošinātas, kur trūkst priekšā lasīšanas tradīcijas, kur bērniem ir lasīšanas grūtības. Šajās nodarbībās var just, ka bērniem tās tiešām interesē, viņi nāk lielā skaitā un klausās ļoti uzmanīgi, viņi arī labprāt pilda rakstīšanas uzdevumus – tas ir apbrīnojami! Un esmu ievērojusi, ka bērniem nepatīk tikai priecīgās grāmatas. Manas grāmatas nemaz nav tik jautras, tomēr viņi ļoti iesaistās. Skolotāji apgalvo, ka stundās viņi nepavisam nav tik uzmanīgi, bet, šķiet, manas grāmatas stāsta par tēmām, kuras viņiem ir svarīgas. Piemēram, esmu viesojusies skolās, kur, pēc skolotāju teiktā, puse vai pat vairāk bērnu nāk no šķirtām ģimenēm. Tā ir tēma, ko aprak­stīju romānā par Lolu. Tāpat arī par mājdzīvnieka nāvi – diezgan daudziem bērniem bijuši mājdzīvnieki, kurus viņi ir mīlējuši un zaudējuši, gluži kā Matss “Samsona ceļojumā”. Tad mēs runājam par to, ka nāve ir dabiska un kā ar to sadzīvot.

Vai jums pašai bērnībā bija suns?

Jā, “Samsona ceļojums” lielā mērā balstīts manas bērnības atmiņās. Maniem vecākiem bija četri suņi. Neviens no tiem vairs nav dzīvs. Kad mans suns nomira, vecāki viņu vienkārši aizveda un man tikai pateica, ka viņš ir prom. Man bija pašai jāsaprot, kāpēc viņa vairs nav, kas īsti ir noticis.

Ko pati labprāt lasāt?

Man ir tradīcija kafejnīcā izlasīt dienas avīzi – tajā reizēm var pamanīt kādu notikumu vai tēmu, kas rosina sižetu. Kad rakstu vai gatavojos rakstīt, izpētei ļoti daudz lasu par tēmām, kam pievēršos savā grāmatā. Piemēram, šobrīd rakstu par zēnu, kura tēvs saslimis ar vēzi, un tagad lasu par to, kā runāties ar bērniem. Ceru, ka tas kļūs par romānu. Patiesībā arī pati prieka pēc labprāt lasu jauniešu grāmatas. Piemēram, nesen mani patiesi sajūsmināja Volfganga Herndorfa “Čiks” (iznākusi arī latviski. – L. K.) – tā ir ļoti interesanta, vērtīga jauniešu grāmata, arī reālistiska. Man patīk grāmatas, kuras iedvesmo. Tagad kādu laiku neesmu pārlasījusi, bet, kamēr bērni auga, es ar viņiem kopā lasīju Mihaela Endes grāmatas – “Momo” un “Bezgalīgo stāstu”. Es izlasīju arī visu “Hariju Poteru” – neiedomājami milzīgs apjoms! Es pati nevarētu uzrakstīt grāmatu ar tik daudziem varoņiem un sižeta līnijām. Starp pieaugušajiem domāto grāmatu autoriem man nav īpašu favorītu – vienkārši raugos, kas pie manis atnāk.

Angļu valodas zemēs ir ļoti grūti ielauzties ar tulkojumiem. Kāda ir situācija tulkotās literatūras jomā Vācijā?

Īpaši jauniešu literatūrā Vācijā ļoti spēcīga angļvalodīgā niša, bet arī citādi ir daudz tulkojumu, dažus autorus, kā Mihaels Ende, Astrīda Lindgrēne, jau pieminēju, taču ir arī citi. Domāju, lasītāji labprāt izvēlas tulkojumus. Vācu autori reizēm pat jūtas mazliet vīlušies, kad lielās literatūras balvas tiek piešķirtas tulkojumiem.

Vai Baltvilka balva dos jums papildu popularitātes punktus? Apgāda mājaslapā vēl neredzēju to pieminētu…

Mans apgāds bija ļoti priecīgs, viņi jau paziņoja, ka desmit dienu akcijā piedāvās stāsta “Samsona ceļojums” e-grāmatu bez maksas – arī par godu balvai. Mani ir uzrunājis vācu laikraksts, kurš specializējas bērnu un jauniešu literatūrā – kā saprotu, viņi sazinājušies ar “IBBY” un arī vēlas kaut ko uzrakstīt. Es domāju, Baltvilka balva Vācijā nav īsti pazīstama, bet ceru, ka tagad tā kļūs zināmāka. Arī mana aģente bija ļoti iepriecināta un zinātkāra, vēlējās braukt līdzi un bija ļoti ieinteresēta par Latvijas literāro dzīvi.

Esat Latvijā pirmoreiz. Kā jums patīk Rīgā?

Rīga ir burvīga pilsēta. Atbraucu kopā ar vīru un dēlu, un šeit ir tiešām brīnišķīgi, es gribētu vēl paspēt izbaudīt pilsētu kopā ar ģimeni. Arhitektūra ir ārkārtīgi skaista, ļoti neparasta, vienīgi žēl, ka tik daudzas mājas ir tik sliktā stāvoklī.

Baltvilka balvas lasījumi notika mūsu jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā…

Pašā bibliotēkā diemžēl bija sanitārā diena, tādēļ mēs redzējām tikai augšstāvu. Skats no tā bija brīnišķīgs, un, cik varēju novērtēt, arī pati celtne ir ļoti iespaidīga. Mēs ar ģimeni minējām, pēc kā tā izskatās: viļņa, kalna? Šāda veida arhitektūru vēl nebijām redzējuši; šķiet, tas ir viens no arhitektūras projektiem, kas atstāj iespaidu uz visu apkārtni. Tā ir, piemēram, ar Elbas koncertzāli Hamburgā, kur dzīvoju, – tā tapa ārkārtīgi ilgi, bija neiedomājami dārga, taču beidzot ir pabeigta.

Kā saprotu, Hamburgā šobrīd ir liels tūristu pieplūdums tieši koncertzāles dēļ?

Hamburga vienmēr ir bijusi tūrisma pilsēta, tā ir ļoti brīnišķīga, daudzveidīga, tajā arvien bijis ko redzēt, taču koncertzāles dēļ tūristu tiešām kļuvis vēl vairāk. Un – ko var ļoti ievērot – jaunās koncertzāles dēļ arvien vairāk cilvēku interesējas par klasiskās mūzikas koncertiem, turklāt arī vietējie, ne tikai iebraucēji. Tas man šķiet tiešām brīnišķīgi. Es ceru, ka arī jūsu bibliotēka piesaista vairāk lasītāju, īpaši ģimenes ar bērniem?

Dažiem, īpaši Daugavas labajā krastā dzīvojošajiem, tā šķiet par tālu…

Nopietni? Nu, Hamburgā tas nebūtu tālu, jo tā ir vēl daudz lielāka pilsēta.
 

Anete Mīrsva ir dzimusi Manheimā, strādājusi par žurnālisti un operatora asistenti, ieguvusi poēzijas un biblioterapijas grupu vadītājas izglītību. Līdz šim ir izdotas četras viņas bērnu grāmatas. Pēc stāsta “Lola uz zirņa” motīviem ir uzņemta filma, par stāstu “Samsona ceļojums” (2009) autore saņēmusi Vācijas Literatūras fonda stipendiju un starptautisko Jāņa Baltvilka balvu. Rakstniece kopā ar vīru un abiem dēliem dzīvo Hamburgā.