Svešvalodu apguve nākotnē Viss digitāli?

Individuālajai valodu apguvei paveras dažādas iespējas – atkarībā no vajadzības.
Individuālajai valodu apguvei paveras dažādas iespējas – atkarībā no vajadzības. | Foto: Wavebreak © plainpicture

Kā pēc piecdesmit vai simt gadiem mācīsimies svešvalodas? Kāda loma svešvalodu apmācībā nākotnē būs digitālajiem medijiem? Un vai uz šo jautājumu mūsdienās vispār iespējams sniegt saprātīgu atbildi?

Mēģinājumi prognozēt, kā svešvalodu apguve izskatīsies tālā nākotnē, mazliet līdzinās zīlēšanai kafijas biezumos. Balstoties aktuālajos pētījumos, nav iespējams izteikt pamatotus apgalvojumus par laiku pēc piecdesmit vai simt gadiem. Tādēļ labi zināmais “Horizon-Report” ziņojums par digitālo mediju izmantošanu skolā un augstskolā aptver ne vairāk kā piecus gadus ilgu laika posmu.

Par spīti šiem apsvērumiem, esmu piekritusi izteikt nākotnes prognozi, bet ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, es izteikšu nevis vienu, bet trīs prognozes, un, otrkārt, es uzsveru, ka manas prognozes atspoguļo tīri subjektīvu skatījumu uz svešvalodu apguves nākotni. Zinātniski pierādāma nav neviena no tām.

Skepse attiecībā uz fundamentālām pārmaiņām

Jebkāda veida “jauno” mediju izmantošana nerada nekādas fundamentālas pārmaiņas svešvalodu apmācībā un apguvē. Šādas pārmaiņas notiek tikai tad, ja attīstās jaunas metodiskās pieejas (piemēram, komunikatīvā pieeja 20. gs. septiņdesmitajos gados) vai jau esošās metodes tiek izmantotas savādāk jeb tiek panākta to vispārēja (plašāka un konsekventāka) izmatošana. Svešvalodu apmācības attīstība nu jau kādu laiku stagnē. Manuprāt, tas saistīts ar to, ka cita citu bloķē atšķirīgas prasības. Piemēram, no vienas puses, prasības pēc standartizācijas un izmērāmu kompetenču apguves un, no otras puses, prasības pēc mācībām, kas vērstas uz izglītojamo, kas ir aktivizējošas un/vai diferencējošas. Nedomāju, ka tuvākajā nākotnē šī konflikta sakarā kaut kas mainīsies. Valdošais metožu eklektisms – ikviens izvēlas sev tīkamāko – ļauj institūcijām, skolotājiem un mācību grāmatu izdevniecībām sadzīvot ar patiesībā neapmierinošo situāciju. Ja tas tā paliks, svešvalodu apmācība arī pēc piecdesmit gadiem līdzināsies mūsdienām.

Tikai pārvarot mentālās barjeras, iespējams iedibināt jaunu praksi. Tikai pārvarot mentālās barjeras, iespējams iedibināt jaunu praksi. | Foto: © jungeblodt.com To nemainīs arī svešvalodu apmācības digitalizācija, jo digitalizācija nav (jauna) metodiskā pieeja – tā var tikai sekmēt didaktiskās makro un mikro metodes un eventuāli pavērt iespējas jaunām vai citāda veida aktivitātēm, ar kuru palīdzību savādāk un varbūt labāk īstenojami noteikti kādas metodes principi. Manuprāt, ir kontraproduktīvi likt pārlieku lielas cerības uz to, ka tehnoloģijas fundamentāli mainīs mācību realitāti, – ja mainām tikai izmantotos medijus jeb tehnoloģijas, bet cits nekas nemainās, īsta attīstība nemaz nenotiek. Turklāt ar pilnīgi atšķirīgiem digitālajiem medijiem iespējams papildināt visus svešvalodu apmācības principus un metodes – tātad digitalizāciju var izmantot gan noteiktu principu izvēršanai, gan aktuālā metožu eklektisma turpināšanai.

Svešvalodu apmācības transformācija var notikt un notiks tikai tad, kad plašas pārmaiņas piedzīvos mācīšanas un mācīšanās paradumi, kad notiks iesakņojušos uzvedības modeļu pārveide vai atteikšanās no tiem un kad tiks iedibināta jauna prakse. Šādā pārmaiņu procesā aktīvi jāiesaistās visiem spēlētājiem; tikai tā būtu iespējams panākt, ka nākotnē svešvalodu apmācība patiešām izskatās citādi.

Pozitīvs skats uz pakāpeniskām pārmaiņām

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kādi no attīstības procesiem ir nenovēršami. Neskaidrāks ir jautājums par to sekām. Pakāpeniskas pārmaiņas katrā ziņā notiks, jo īpaši attiecībā uz mācību organizāciju un tādu mācību mediju attīstību, ko iespējams izmantot individuālam mācību procesam – stundās vai ārpus tām.
  • Digitālie rīki turpinās attīstīt (un galu galā atvieglos) mācīšanas un mācīšanās organizāciju. Nākotnē digitālie klases žurnāli, programmatūra eksāmenu sagatavošanai un norises organizēšanai, programmatūras sistēmas visu administratīvo procesu pārvaldībai mācību iestādēs, mācību platformas mācību materiālu izvietošanai un mācību procesa atbalstam būs izplatītas daudz plašāk, ja ne gluži it visur.
  • Šīs attīstības rezultātā būs iespējams apkopot daudz vairāk datu par izglītojamajiem un viņu mācīšanās procesu (atslēgas vārds – learning analytics), un svešvalodu apmācības un apguves pētniecībai pavērsies iespēja izmantot savādāku datu kopumu. Noteiktās jomās tas vedīs pie jaunām atziņām.
  • Šādas atziņas tiks izmantotas adaptīvāku mācību materiālu izstrādei, kas darīs iespējamu individuālu mācīšanos.
  • Piekļuve materiāliem un virtuālām komunikācijas iespējām mērķvalodā kļūs vēl vienkāršāka; mediju multimodalitāte turpinās palielināties un dažādoties.
  • Turpinās palielināties arī bez maksas pieejamo mācību materiālu klāsts (turklāt es šeit apzināti nerunāju par šo materiālu kvalitāti).
Pēdējās trīs attīstības tendences teorētiski pavērs plašākas iespējas paša vadītam mācīšanās procesam.

Tabula rasa – nākotne kā (vēl) neaprakstīta lapa. Tabula rasa – nākotne kā (vēl) neaprakstīta lapa. | Foto: © Colourbox

Drosmīgs skats – cerība mirst pēdējā

Taču es redzu arī citu nākotnes vīziju. Tā sniedzas pāri pakāpenisku pārmaiņu robežām un tādēļ ātri vien no skeptiķu puses tiek sagrozīta, taču eksistē par spīti tam. Tā drīzāk ir saistīta ar svešvalodu apmācības metodisko uzbūvi kopumā, nevis ar digitālo mediju izmantošanu. Šo pārmaiņu motivāciju vada nevis tehnoloģijas, bet gan vēlme konsekventāk īstenot uz izglītojamo vērstu apmācību, kas tādējādi veicina arī izglītojamo pašvadību.

Manā vīzijā par svešvalodu apmācību konsekventi tiek sasaistītas neformālās un formālās, vairāk un mazāk virzītās, kā arī brīvās mācīšanās fāzes. Mācību centrālā ass jau no paša sākuma ir īsta (autentiska) komunikācija ar mērķvalodas runātājiem – bieži vien virtuālā formā, bet arī fiziskā formā citās mācību vietās (skat. Krommer, 2018). Skolotāju loma mainās – viņi nekādā gadījumā nekļūst lieki tikai tādēļ, ka izglītojamie plašāk izmanto digitālās komunikācijas iespējas ar mērķvalodas runātājiem un lieto internetā pieejamos mērķvalodas materiālus un vingrinājumus. Gluži pretēji – skolotāji kā valodas apguves konsultanti un atbalsta sniedzēji kļūst vēl nozīmīgāki, jo tikai skolotāji var veicināt izglītojamo pašvadību, tādējādi ļaujot viņiem saprātīgi izmanot iepriekš minētās iespējas, kā arī sniedzot konkrētu palīdzību visa veida saturisko un jo īpaši ar formu saistīto problēmu risināšanā (Rösler, 2013, 162 lpp.). Svešvalodu apguve vairs nenotiek tikai specifiskā (klases) telpā, bet gan ļoti dažādās mācību vietās. Tai raksturīga virkne dažādu darba un saskarsmes formu. Turklāt mācību nodarbība ar skolotāja fizisku klātbūtni ir tikai viena no formām, patstāvīga mācīšanās (piemēram, mājās) – vēl viena; līdzās tām eksistē daudz citu mācību formu, kuras var izmantot atkarībā no (skolotāja ierosināta vai paša izglītojamā izvēlēta) mācību mērķa. Svešvalodu apmācības un apguves ikdienu nosaka jauktā tipa mācību jeb “blended learning” scenāriji, kuros dažādos līmeņos tiek sasaistītas dažādas metodiskās pieejas un didaktiskie lēmumi (skat. Würffel, 2018).

Neizklausās gana eksotiski? Tiesa kas tiesa, šie priekšlikumi nav jauni. Taču to konsekventa īstenošana, manuprāt, joprojām ir tālā nākotnē.
 

literatur

New Media Consortium (NMC) (2017): Horizon Report. Higher Education Edition. (10.02.2018).

Krommer, Axel (2018): Authentische Kommunikation in digitalen Medien. Schluss mit Simulationen. In: Magazin Sprache.

Rösler, Dietmar (2013): Sprachnotstandsgebiet A – Herausforderungen an die Fremdsprachenforschung. In: Zeitschrift für Fremdsprachenforschung 24 Jg., H. 2, S. 151-168. 

Würffel, Nicola (2018): Hausaufgaben im DaF/DaZ-Unterricht. Ein altes Thema (digital) neu denken. In: Info DaF 45. Jg., H. 1.