Ilgtermiņa dokumentācijas Laikmeta atspulgi filmās “Bērni no Golcovas” un “Turpinājums”

Golcovas bērni
Golcovas bērni | © absolut Medien

Gan Vinfrīda Junges „Bērni no Golcovas“, gan Ivara Selecka „Turpinājums“ dokumentē bērnu likteņus un tādējādi atspoguļo vēsturi. Kas kopīgs un kas atšķirīgs abu režisoru darbos un darba metodēs?

Latviešu dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka jaunākās filmas “Turpinājums” pirmizrāde notika Rīgā šī gada martā. 60. gados Seleckis bija viens no slavenās Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pamatlicējiem. Savās filmās viņš interesējas par ikdienas cilvēkiem un viņu dienišķajām problēmām, kas padomju gados veidoja pretstatu tā laika oficiālajai doktrīnai. Selecka filmas pieder Latvijas kino zelta fondam, visslavenākā no tām – “Šķērsiela” (1988) – ir saņēmusi arī Eiropas Kino balvu kā Labākā dokumentālā filma. Pie šīs filmas varoņiem Seleckis atgriezās vēl divreiz. Pēc desmit gadiem - filma “Jaunie laiki Šķērsielā” (1999) - un pēc divdesmit gadiem filmā “Kapitālisms Šķērsielā” (2013),  tādejādi izveidojot dokumentālu ilgtermiņa novērojumu par šo mazo Rīgas nomales  ielu. Arī “Turpinājums” ir iecerēts kā filmu cikls, šoreiz par to, kā uzaug pieci bērni dažādos Latvijas novados.

Kino vēsturē nav daudz šādu ilgtermiņa dokumentāciju. Visgarākā no tām ir “Bērni no Golcovas” filmu cikls, kuru  kino režisors Vinfrīds Junge kopā ar savu sievu Barbaru veidoja no 1961. līdz 2007. gadam. Tas dokumentēja astoņpadsmit laika posmā no 1953. līdz1955. gadam dzimušo Golcovas bērnu, vēlāk pieaugušo, dzīves ceļus. Laika gaitā izveidotas 20 filmas ar kopējo ekrāna laiku 42 stundas un 50 minūtes, tādejādi garumā krietni pārsniedzot otru redzamāko šādaveida (rakstura) veikumu – britu režisoru Pola Olmonda un Maikla Epteda (Paul Almand, Michael Apted) veidotās „Up“ sērijas, kas kopš 1964. gada dzelžainā septiņu gadu ritmā atgriežas pie saviem četrpadsmit  varoņiem. To kopējais garums gan sasniedz tikai 12 stundas 49 minūtes, taču 2018. gadā tiks veidota jauna sērija.

Divi laikmeti vienā filmā

Starp „ Bērni no Golcovas “, „Up“ filmu ciklu un Ivara Selecka „Turpinājumu“ ir viena būtiska atšķirība. Ja abās pēdējās tie ir rūpīgi atlasīti varoņi, kas atspoguļo dažādus sociālos slāņus dažādos valsts reģionos, tad Golcovas bērni ir izvēlēti pēc nejaušības principa – viņi visi vienā klasē uzsāka skolas gaitas Golcovā. Jungem būtiska bija tikai filmēšanas vieta.

Golcova ir mazs ciemats, tobrīd  Vācijas Demokrātiskajā republikā, kas atrodas pie Oderas upes, Polijas pierobežā. Te 1961. gadā tika atklāta jauna skola, kurā līdz pat 10. klasei kopā varēja mācīties visi apkārtnes bērni. VDR tādejādi demonstrēja, ka mazās lauku skolas vairs nav nepieciešamas. Filmas oficiālais mērķis bija dokumentēt, kā VDR līdz 2000. gadam uzcels  komunismu. Taču aktuālā realitāte ieplānotajai nākotnei pārvilka svītru pāri. Pateicoties Berlīnes mūra krišanai, Golcovas bērni no VDR pilsoņiem kļuva par apvienotās Vācijas Federatīvās republikas pārstāvjiem. Daļa no viņiem spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, bet daļa kļuva par zaudētajiem šajā situācijā. Berlīnes mūra krišana gan filmas veidotājiem, gan varoņiem nozīmēja arī jaunu brīvību – tagad drīkstēja bez pašcenzūras izteikt savu viedokli par VDR dzīves apstākļiem unjaunākajās filmās iekļaut kadrus, kurus agrāk ideoloģisku apsvērumu dēļ bija jāatstāj ārpus filmu rāmjiem. Golcovas bērnu cikls ar šo cilvēku likteņu starpniecību atspoguļo  to Austrumvācijas vēsturi, kas kopīgajā Vācijas vēstures naratīvā netiek pieminēta, bet kurā daudz pazīstama varēs atpazīt tie filmas skatītāji , kas dzimuši līdz 80. gadu sākumam.

Režisors vērtē

Junge savās filmās nav neitrāls režisors–vērotājs. Uzkrītoši un reizēm pat traucējoši, kā viņš savu varoņu dzīves ceļiem kaut vai netieši sniedz novērtējumu. Junge vairākās cikla filmās aizkadrā uzdod jautājumu, kas ir vainīgs pie tā, ka liktenis atsevišķiem varoņiem nav bijis vēlīgs. Bet te nav nepārvarama likeņa spēka, te ir konkrēti cilvēki – vecāki un skolotāji -, kas bērniem nav pietiekoši palīdzējuši, pietiekoši atbalstījuši, pietiekoši rūpējušies, lai viņi saņemtu tik labas atzīmes, lai varētu iet vidusskolā un vēlāk studēt, kas, kā var nojaust, režisorprāt, būtu bijis visvēlamākais varoņu attīstības ceļš. Šis vērtējošais skatiens atstāj sekas uz filmu cikla tapšanas procesu: laika gaitā vairāki varoņi vairs nelaiž kino ļaudis savās dzīvēs, neinformē par gaidāmajām kāzām vai bērnu piedzimšanu. Intervijās viņi uzsver, ka atļaus filmēt, līdz dzīve, ko izrādīt citiem, demonstrēs viņus kā veiksminiekus.   Mācība, ko likt aiz auss nākošo “Turpinājumu” veidotājiem.

No faktiem līdz to interpretācijai

Cilvēku dabiskā vēlme visā saskatīt likumsakarības, tādejādi cēloņseku ķēdē savirknējot stāstu tur, kur tāda varbūt nemaz nav, raksturo Junges pieeju saviem varoņiem. To var novērot arī attiecībā uz Berndu, kurš tiek portetēs divās cikla sērijās  „Patiesībā es gribēju kļūt par mežzini – Bernds no Golcovas”  un „Lebensläufe 1980/1981”. Bernds vēlējās kļūt par mežzini, bet tā vietā strādā par meistaru mazuta pārstrādes rūpnīcā. Šajā salīdzinājumā starp bērna vēlmēm un pieaugušā dzīves līkločiem ienāk naratīvs, kas ir arī filmas veidotāju faktu interpretācija un romantiskās idejas par mežzini Oderas ielejā pretstatījums VDR industriālas mazpilsētas pelēkumam.

Ivara Selecka „Turpinājumam” vēl trūkst šīs laika dimensijas. Šī filma līdzinās situācijas aprakstam - varoņu sociālie slāņi, filmas darbības vietu atrādīšana un darbojošos personu priekšāstādīšana. Tas vēl ir tikai ievads, kur dominē apraksts un uzskaitījums, ne naratīvs. Bet, laikam ritot un bērniem pieaugot par personībām, arī “Turpinājumā” ienāks notikumu attīstība, kuru nākošie šī cikla veidotāji pārvērtīs stāstos.

Kad pielikt punktu bezgalīgajam stāstam?

Turpretī Golcovas bērnu cikls ir nonācis stāsta nogriežņa otrā galā – kādreizējajiem bērniem nu jau ir pāri sešdesmit, un, kaut viņu dzīves vēl turpinās, stāsti ir galā. Junge intervijā uzsver, ka ir izstāstīts viss, ko viņš varēja, ņemot vērā gadu gaitā safilmēto materiālu. Kino atbalsta organizācijas arī atviegloti uzelpoja, dzirdot, ka šis kino projekts beidzot vairs “neēdīs” viņu naudu. Un, galu galā, Jungem bija sajūta, ka  skatītājus šīs filmas vairs neinteresē.

“Turpinājuma” nākošo sēriju plānots uzņemt pēc septiņiem gadiem. Visbūtiskākais vēlējums, kuru “Turpinājumā” pauž Ivars Seleckis, kurš ir dzimis 1934.gadā, un kas ieskanās vairākās Golcovas cikla filmās: galvenais, lai nebūtu kara. Tas arī ir vissvarīgākais 20. gs. cilvēku novēlējums bērniem, kas pieaugs 21. gs. ritmā.
 

Ceturtdien, 2018. gada 29. martā, Vācu kino klubs kinoteātrī „Splendid Palace“ demonstrēs filmu „Patiesībā es gribēju kļūt par mežzini – Bernds no Golcovas“, kas pieder Golcovas bērnu filmu ciklam. "Golcovas bērni" kalpoja kā iedvesmas avots arī Ivaram Seleckim, tāpēc pirms filmas piedāvājam kino zinātnieces Zanes Balčus sarunu ar Ābramu Kleckinu un Ivaru Selecki par vēstures un cilvēka dzīves samērojamību ar kino.