Berlinale Vācu kino Rīgas Starptautiskajā kino festivālā

Filmu Tranzīts, 3 dienas Kiberonā, Pacēlāju valsis fragmenti
Filmu Tranzīts, 3 dienas Kiberonā, Pacēlāju valsis fragmenti | © Christian Schulz/ Schramm Film, Peter Hartwig/ Rohfilm Factory, Sommerhaus Filmproduktion

Gētes institūts šogad  Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) ietvaros piedāvā filmu skati BERLINALE 2018 RIGA, ko var vērtēt kā gandrīz visa pēdējā laikā veidotā labākā vācu kino izlasi, bet tas šobrīd ir ļoti labā formā! Vienlaicīgi šī programma sasaucas ar citām Riga IFF tēmām, demonstrējot, ka vācu kino nav vientuļa sala.
 

Šajā programmā ir iekļautas astoņas filmas: Emīlijas Atefas režisētā 3 dienas Kiberonā, Valeskas Grīzebahas Vesterns, Kristiana Pecolda Tranzīts, Volfganga Fišera Stiksa, Olivera Kīnles trilleris Spēle četrrocīgi, Tomasa Štubera melodrāma Pacēlāju valstis, Hansa Veingartnera romantiskā drāma 303, kā arī dokumentālā filma Aizveries un spēlē klavieres! par mūziķi Chilly Gonzales. Te jāpiemin arī In Kino Veritas skatē iekļauto Barbaras Albersas drāmu Gaisma, jo, tā kā tā ir viena no šī gada redzamākajām filmām, tad bez tās pārskats par aktuālo vācu kino stāvokli nebūtu pilnīgs.

Sievietes kino industrijā

Programmas salikums uzskatāmi demonstrē vissvarīgāko jautājumu, kas ir nevien Vācijas, bet visas starptautiskās kino industrijas fokusā: dzimumu līdztiesība. To neignorē arī Rīgas starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), jo sievietes kino vēsturē ir arī viena no šā gada festivāla virstēmām.

Vācu programma Riga IFF šajā ziņā, kur no deviņām demonstrētajām filmām trīs filmu režisores ir sievietes, uzrāda pozitīvāku ainu nekā tas ir īstenībā. Jo 2017. gada pētījums Gender und Film secināja, ka, izvērtējot no 2011. līdz 2016. gadam Vācijā uzņemtās filmas, 67% no tām režisori bija vīrieši, 22% sievietes, 5% vīriešu tandēmi, bet 5% jauktas darba grupas. Taču tik pozitīva statistika BERLINALE 2018 RIGA programmai ir iespējama tikai tāpēc, ka liela daļa filmu, kas izpelnījušās vissvarīgākās vācu kino industrijas balvas, ir režisējušas sievietes.

Te vispirms būtu jāmin septiņas Vācu kino balvas ieguvusī  3 dienas Kiberonā, kas ataino Eiropas kino superzgvaigznes Romijas Šneideres (1938 – 1982) pēdējās sniegtas intervijas tapšanas apstākļus gadu pirms aktrises nāves. Nākdama no ievērojamas austriešu aktieru dinastijas, viņa jau sešpadsmit gadu vecumā kļuva pasaulsslavena, nospēlējot Sisiju – Austrijas ķeizerieni –  TV filmu triloģijā. Taču, meklējot nopietnākas lomas un sekojot līdzi savai mīlestībai  Alēnam Delonam, viņa uzsāka otru karjeru Francijā, kur viņai bija iespēja atveidot psiholoģiski sarežģītus tēlus un strādāt kopā ar tādiem režisoriem kā Lukīno Viskotni, Orsonu Velsu, Klodu Sotē. Bet tas viss paliek aiz kadra, kad 1981. gada pavasarī Šneidere žurnālistiem stādās priekšā kā nelaimīga, 42 gadus veca sieviete.


Režisore vīriešu teritorijā

Valeskas Grīzebahas (Valeska Griesebach) Vesterna daudzo balvu skaitā ir arī Vācijas Kritiķu apvienības apbalvojums kā gada labākajai filmai un Vācu kino balva bronzā. Filma, kas ir uzņemta ar neprofesionāliem aktieriem, vēsta par vācu celtnieku vienību, kam dziļos Bulgārijas laukos ir jāceļ elektrostacija. Bet patiesībā tā ir Grīzebahas interpretācija par vesterna pamatvērtībām – vientuļu vīrieti ar zirgu svešā teritorijā. Filma ir piemērs, kā režisore ar minimāliem ļoti precīzi atrod attēlus un situācijas, kas precīzi atspoguļo vēstījuma attīstībai nepieciešamo atmosfēru vai emociju. Tā Vesterns reflektē par ikkatra vesterna žanra filmas pamattēmu – kā tiek veidota sabiedrība.

Bēgļu tematika

Savukārt gan Kristiana Pecolda jaunākā filma Tranzīts, gan Volfganga Fišera kamerdrāma Stiksa ir divi ārkārtīgi atšķirīgi mēģinājumi pietuvoties bēgļu problemātikai. Pecolda filma ir slavena Annas Zēgeres romāna ekranizācija. Rakstniece tajā ir iestrādājusi savu pieredzi, kad viņa kā ebrejiete Otrā pasaules kara sākumā uzturējās Marseļā, lai organizētu savas ģimenes bēgšanu no fašistiem pāri Atlantijas okeānam. Pecolds šo bēgšanas stāstu neveido kā kostīmfilmu, bet gan ir ievietojis to mūsdienu Marseļā. Kas var šķist vienkārši mākslinieciska piruete, patiesībā ir filmas veiksmes atslēga. Jo tādejādi šī eksistenciālā situācija aktualizējas mūsdienu kontekstā, kad bēgļu tēma ziņās ir visu laiku klātesoša. Tā stāsts par mēģinājumu glābt savu dzīvību kļūst universāls. Filmas galvenajam varonim Georgam, kuru atveido Francs Rogovskis (viena no šobrīd redzamākajām vācu kino sejām), tas nozīmē garu gaidīšanu un neziņu. Taču bailes par nākotni apvienojas ar bailēm, ka viņa Marseļā iepazītā un iemīļotā sieviete Marija (Paula Bēra, pazīstama no tādām filmām kā Fransuā Ozona Francs) varētu atklāt, ka Georgs, lai iegūtu izceļošanai nepieciešamos tranzītus, citu cilvēku priekšā uzdodas par Marijas vīru, slavenu rakstnieku, kurš patiesībā jau sen Parīzē ir izdarījis pašnāvību. Tā abas Tranzīta vēstījuma līnijas – gan stāstu par izdzīvošanu, gan mīlestību – dominē spriedze. Taču tā līdzinās zemūdens straumei, jo tas, ko mēs redzam uz ekrāna, ir vien nebeidzama gaidīšana un meklēšana.

Ne mazāka intensitāte strāvo no otras bēgļu tematikai veltītās filmas, kamerdrāmas Stiksa. Tās lielāko daļu mēs redzam tikai ārsti Riki, kura viena ar jahtu ceļo pa okeānu. Viņai ceļā trāpās avarējis bēgļu kuģis un Rikei ir jāpieņem lēmums, kuru un vai vispār glābt kādu no viņiem. Morālā dilemma, kuras priekšā Rike ir nostādīta, ir arī  Riga IFF atklāšanas filmas Tēvs Nakts (rež. Dāvis Sīmanis, Latvija) tēma. Tās titulvaronim Žanim Lipkem arī ir jāpieņem lēmums – vai uzdrošināties un glābt, tikai šoreiz ebrejus Otrā pasaules kara laika Rīgā. Tādejādi jautājums, kādu ētisko lēmumu pieņemšana tevi padara par cilvēku, izvirzās priekšplānā gan aktuālajā vācu, gan latviešu kino.

Nedaudz nomaļus no šīm filmām stāv Tomasa Štubera Pacēlāju valsis, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet vien kārtējais stāsts par to, kā zēns satiek meiteni. Franča Rogovska, kas bija galvenajā lomā filmā Tranzīts, atveidotais Kristians, kas ir pieņemts darbā lielveikalā/ tirdzniecības bāzē, iemīlas Marionā no saldumu nodaļas. Viņas lomā ir redzama Sandra Hillere, kas starptautisko slavu ieguva, atveidojot galveno sieviešu lomu Mārenas Ādes komēdijā Tonijs Erdmans. Precīzā darbības vides inscinējuma, tēlu zīmējuma un iejūtīgo aktierdarbu dēļ es aicinu skatītājus novērtēt šo filmu (Geheimtipp.)