Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Holokausts
Galapunkts – Rīga: Vācijas ebreji nacistu okupētajā Latvijā

Ebreju transports uz Rīgu no Bilefeldes stacijas, 1941.g. 13.decembris
Ebreju transports uz Rīgu no Bilefeldes stacijas, 1941.g. 13.decembris | © Stadtarchiv Bielefeld

Pirms 80 gadiem 1941.gada 27.novembrī Berlīni atstāja pirmais ešelons ar deportējamajiem ebrejiem uz Rīgu. Līdz 1942.gada oktobrim Rīga bija galamērķis vairāk nekā 20 transportiem ar Vācijas un Austrijas ebrejiem. No 25 tūkstošiem uz šejieni pārvestajiem vairumam Rīga izrādījās pēdējā pietura, holokaustu pārdzīvot izdevās tikai tūkstotim no šeit atsūtītajiem cilvēkiem.

Dr.hist. Kaspars Zellis

Sākoties Vācijas - PSRS karam, ebreju iznīcināšana Vācijas okupētajās teritorijās kļuva mērķtiecīga un sistemātiska. Jau 1941.gada vasarā, Latvijā ienākot vācu armijas daļām, tām sekoja Drošības policijas un SD īpašās ebreju iznīcināšanai radītās vienības - einsatzkomandas, kas vadīja Latvijas ebreju iznīcināšanu provincē. Izmantojot gan pašu spēkus, gan iesaistot vietējās kolaborantu vienības līdz oktobrim okupētajā Latvijā tika iznīcināti ap 30 tūkštošiem Latvijas ebreju, savukārt izdzīvojušos koncentrēja geto. Lielākais – Rīgas geto no pārējās pilsētas pilnībā tika norobežots 1941.gada 25.oktobrī, kur ieslodzīti tika 29,5 tūkstoši Latvijas ebreju. Geto ieslodzītos bija paredzēts izmantot kā vergu darbaspēku Vācijas labā.

Vācija uzsāk ebreju deportācijas uz Austrumiem

Tomēr visai drīz plāni mainījās, ko izsauca septembrī no Vācijas sāktās ebreju deportācijas uz Austrumiem. Pirmie vācu ebreju transporti devās uz Lodzas geto okupētajā Polijas teritorijā, tomēr ļoti ātri geto tika pārpildīts un nespēja uzņemt deportētos, kā rezultātā jau oktobra vidū transporti devās arī Minskas un Kauņas geto virzienā. Decembra sākumā par deportācijas galamērķi vajadzēja kļūt arī Rīgai. Šādos apstākļos, nomainot SS un policijas vadību Ostlandē, par jauno pavēlnieku nozīmējot Frīdrihu Jekelnu, kas bija organizējis divas lielas ebreju iznīcināšanas Ukrainā - Kameņecā -Podoļskā un Babij Jarā, tika nolemts atbrīvoties arī no Rīgas geto iemītniekiem.

Divu akciju laikā 1941.gada 30. novembrī un 8. decembrī 25 tūkstoši Rīgas geto ieslodzītie tika aizdzīti uz Rumbulas mežu un nogalināti. Par pirmajiem Rumbulas akcijas upuriem kļuva
tūkstotis Berlīnes pirmā transporta ebreju, ešelons ar kuriem Šķirotavas staciju sasniedza 30.novembra rītā. Viņi tika nošauti pirmie, kamēr kolonas ar nāvei nolemtajiem ebrejiem no Rīgas geto bija tikai ceļā uz Rumbulu.
Ieslodzītā ebreja sodīšana Salaspils nometnē 1942.gada martā Ieslodzītā ebreja sodīšana Salaspils nometnē 1942.gada martā | © Vācijas Federālais arhīvs

Jumpravmuižas un Salaspils koncentrācijas nometnes

Decembra sākumā Rīgu sasniedza arī citi deportēto ebreju transporti no Nirnbergas, Štutgartes, Hamburgas un Vīnes. Gandrīz 4000 ebreji tika ievietoti izveidotajā Jumpravmuižas koncentrācijas nometnē netālu no Šķirotavas stacijas. Vecais muižas komplekss kalpoja kā bāze jaunizveidotajai nometnei, kur atvestos ebrejus izvietoja muižas staļļos un šķūņos. Nometne tika veidota ļoti sasteigtos apstākļos un tā nebija piemērota cilvēku izmitināšanai. 1941./42. gada ziemā sala, bada un apsargu nežēlīgās rīcības rezultātā nometnē bojā gāja ap 900 ieslodzītie ebreji. 1942.gada martā 1840 nometnes ieslodzīto, ko atzina par nepiemērotiem darbam, aizveda uz Biķernieku mežu un tur nošāva, daļu pārveda uz Rīgas geto. No visiem ieslodzītajiem kara beigas izdevās sagaidīt tikai 148 šīs nometnes ieslodzītajiem.

No Vācijas atvestajiem un Jumpravmuižā, kā arī Rīgas geto ieslodzītajiem atlasīja spēcīgākos vīriešus, lai tos nosūtītu Salaspils nometnes būvniecībai, kas norisinājās šajā laikā. Ap 1500 - 1800 deportēto 1941./42. gada ziemā un pavasarī piedalījās šīs nometnes celtniecībā. Salaspils nometnes būvniecības fāze pēc aptuvenām ziņām šajā laikā prasīja ap 1000 ebreju dzīvību.

Sašķeltība starp Latvijas un Vācijas ebrejiem

Tikai sestais transports ar deportētajiem ebrejiem no Ķelnes, kas Rīgā ieradās 1941.gada 10.decembrī, tika nometināts Rīgas geto. Geto tika sadalīts divās daļās - Latvijas ebreju geto, kur palika ap 4500 darbaspējīgo ebreju, kurus nenošāva Rumbulas akcijas laikā, un reiha ebreju geto, kur tika nometināti no Vācijas atvestie ebreji. Pēc asiņainās 8.decembra akcijas bija pagājušas tikai divas dienas un atvestajiem ebrejiem nācās ievākties telpās, kas bija izdemolētas, kurās vēl atradās nogalināto iemītnieku atstātās mantas. Arī attiecības starp abu geto ieslodzītajiem nebija labas. Latvijas ebreju geto iemītnieki nereti atvestajos ebrejos redzēja vaininiekus, kuru atvešana bija prasījusi viņu vecāku, sievu un bērnu dzīvības. Tāpat, kā vēlāk savās atmiņās rakstīja bijušais Rīgas geto ieslodzītais, vēlāk Ņujorkas mākslinieks Boriss Lurje, “viņi būtībā bija tie paši vācieši. Mums vācieši bija gluži vienkārši ienaidnieki”.
Eiropas ebrejiem konfiscētie koferi Mežaparka koncentrācijas nometnē Eiropas ebrejiem konfiscētie koferi Mežaparka koncentrācijas nometnē | © Latvijas Nacionālais arhīvs
Īpaši vietējo un vācu geto iemītnieku attiecības sabojāja 1942.gada oktobra beigās nacistu atklātā pretestības grupa “mazajā geto”, kuru organizēja Latvijas ebreju geto policija. Nacisti apcietināja un nošāva 40 ebreju policistus, bet vēlāk vēl 100 ebreju, par sodu tam, ka eksekūcijas laikā bija sākušies nemieri. Pretestības grupas atmaskošanā vietējie ebreji vainoja reiha ebrejus. Valdīja uzskats, ka pretestībnieku plānus esot atklājusi kāda policista mīļākā no vācu ebreju geto. Patiesībā pretestības grupu nodeva viens no izbēgušajiem krievu karagūstekņiem ar kuriem ebreji uzturēja kontaktus, tomēr tajā laikā tas nebija zināms un aizdomu ēna par Vācijas ebrejiem saglabājās un vēlāk rada izpausmi arī izdzīvojošo stāstos.

Gan vietējos, gan atvestos ebrejus nacisti izmantoja kā vergu darbaspēku dažādās jomās. 1942.gada 15. martā, lai atbrīvotos no darba nespējīgiem ieslodzītajiem, nacisti realizēja t.s. Daugavgrīvas akciju, kuras laikā vecākiem ebrejiem lika pierakstīties uz vieglāku darbu Daugavgrīvas zivju pārstrādes fabrikā. Rezultātā pierakstījušies nonāca nevis Daugavgrīvā, bet Biķernieku mežā un tika nošauti. Rīgas “vācu geto” rezultātā zaudēja ap 1900 ieslodzīto.

Pēdējie transporti no Berlīnes Rīgu sasniedza 1942.gada oktobra beigās, lielākā daļa no deportētajiem, izņemto pāris desmitus darbaspējīgos vīriešus tika iznīcināti uzreiz pēc ierašanās.

Mežaparka koncentrācijas nometnes būvniecība

1943.gada martā Rīgā tika uzsākta Mežaparka koncentrācijas nometnes būvniecība, kurai bija jākļūst par ebreju ieslodzīto centru. Nometne sāka darboties jau 1943.gada jūlijā, kad uz turieni pārvietoja pirmos Rīgas geto ieslodzītos, tiem sekoja vēl dzīvi palikušie ebreji no slēgtajiem Liepājas un Daugavpils geto. Vairāk kā 2000 Rīgas geto vecos, slimos iemītniekus un bērnus 1943.gada 2.novembrī aizveda uz Aušvici, pārējie palikušie nonāca Mežaparka nometnē vai kādā no tās daudzajām ārējām nometnēm. Mežaparka nometnē nonāca arī ebreji no Lietuvas, Ungārijas, Čehijas un citām nacistu okupētajām teritorijām, likvidējot iepriekš pastāvošo dalījumu vietējos un reiha ebrejos.

Apstākļi Mežaparka nometnē bija daudz drastiskāki kā geto – smagākas darba stundas, vēl vairāk ierobežotas iespējas iegūt pārtiku no ārpasaules, sieviešu un vīriešu nodalīšana, kā arī regulāras selekcijas, kuras neizturējušie tika iznīcināti. Jo tuvāk nāca frontes līnija, jo biežākas kļuva selekcijas. 1944.gada aprīlī t.s. “bērnu akcijas” laikā no Mežaparka koncentrācijas nometnes tika aizvesti un iznīcināti vēl dzīvi palikušie bērni, savukārt jūlijā ap 200 vecu un novājinātu ieslodzīto.

Piemiņas sveces pie Brīvības pieminekļa

Neskatoties uz šausmīgajiem apstākļiem gan geto, gan nometnēs okupētajā Latvijā, tie tomēr bija labāki nekā citās nacistu okupēto teritoriju nometnēs. Kad 1944.gada augustā un septembrī reiha ebrejus sūtīja uz citām nometnēm ap 1/3 no viņiem vēl bija dzīvi. Evakuācija uz Štuthofas, Nejengammes u.c. koncentrācijas nometnēm, jau tā mazo pārtikas devu samazināšanās, nāves marši iznīcināja arī tos, kam bija izdevies savas dzīvības saglabāt līdz šim. Rezultātā no visiem no Vācijas deportētajiem ebrejiem izdzīvoja tikai 1073 cilvēks.

No Vācijas kara laikā deportēto ebreju liktenis šodienas Latvijā ir cieši saistīts ar holokausta vēsturi uz izpratni šodienas sabiedrībā. Tā nav tikai Vācijas vai nav tikai Latvijas piemiņas kultūras sastāvdaļa, tā ir daļa no kopīgās Eiropas piemiņas kultūras, kurā jāmeklē atbildes uz to, lai nākotnē šādām traģēdijām nebūtu vietas. Arī, pieminot Rumbulā noslepkavoto piemiņu 30.novembrī, mēs atceramies, ka nacistu izrakto masu kapu Latvijas ebreji dalīja ar Vācijas ebrejiem. Arī viņu piemiņai jau vairākus gadus deg piemiņas sveces pie Brīvības pieminekļa.