Jānoss Veiss iesaka 1968. gada kustības melnie plankumi

Wolfgang Kraushaar - Die blinden Flecken der 68er-Bewegung © Klett-Cotta Uz piecdesmito 1968. gada kustības jubileju ir izdota vesela grāmatu virkne, kuru starpā šī grāmata īpaši izceļas. Volfgangs Krauzhārs pats bija šīs kustības dalībnieks tās vēlīnajā fāzē, mūsdienās viņš ir viens no nozīmīgākajiem šo notikumu hronistiem. Viņa trīs sējumos, atzīmējot kustības četrdesmito jubileju, izdotā grāmata par Frankfurtes skolas un studentu kustības saikni ir izpelnījusies lielu ievērību. Jau šiem sējumiem Krauzhārs interesantā veidā deva apakšvirsrakstu “No pudeļu pasta līdz Molotova kokteilim”.

Šī grāmata darbojas pārī ar pirms gada izdoto sējumu “Sarkanās armijas frakcijas melnie plankumi”. Šajā sējumā “melnie plankumi” attiecas uz Sarkanās armijas frakcijas mīklaino izcelšanos, ko atklāj jau pirmās nodaļas nosaukums “1968. gads un kreisā spārna terorisma aizsākumi”. Kādā vietā Krauzhārs ziņo, ka pārejā no 1968. gada kustības uz bruņotu cīņu bija divas galvenās figūras, proti, Rūdi Dučke un Dīters Kuncelmanis, kuri pieder pie antiautoritārās kustības vissvarīgākajām personām. Šī pāreja aktīvi satrauc un nodarbina autora prātu.
 
Jaunajā grāmatā par 1968. gada kustību jēdziens “melnais plankums” tiek skaidrots jau nedaudz tuvāk: šeit tas vairs nenozīmē mīklainu sakarību, bet gan aspektus, kas literatūrā par šo kustību vēl nebija parādījušies vai arī kuri vēl nav pienācīgi tikuši izsvērti. Šis sējums pievēršas kustības “romantikai”, izklaides mūzikas lomai, antisemītisma kritikas metamorfozēm un Valtera Benjamina jaunatklāšanai. Bez šaubām ikviena no šīm tēmām būtu pelnījusi sev vien veltītu grāmatu. Un tad vienmēr pastāv arī vardarbības jautājums, kas dažu brīdi nomaļus turas fonā, citu brīdi izlaužas priekšplānā. Kustības dalībnieki jau daudzkārt ir diskutējuši par šo jautājumu: vai sacelšanās var norisināties arī bez vardarbības, vai ir atšķirība starp aktīvu un reaktīvu vardarbību? Krauzhārs runā par pakāpenisko vardarbības eskalāciju, kuru, viņaprāt, ietekmējuši visdažādākie faktori, piemēram, studentu grupu aktivitāte, jā, tiek pieminēts pat fragments no Herberta Markūzes raksta “Represīvā tolerance”. Kustības dalībnieki, kā arī daudzas vēsturnieces un vēsturnieki paskaidro, ka studentu kustība absolūti neesot bijusi viendabīga, bet gan drīzāk esot apvienojusies no vairākām, savā starpā būtiski atšķirīgām vidēm. Un vardarbība esot tikusi manifestēta tikai vienā vidē, un arī tajā ­­­– “tikai” tās perifērijā.
 

Wolfgang Kraushaar
Die blinden Flecken der 68er-Bewegung
Klett-Cotta, Stuttgart, 2018
ISBN: 978-3-608-98141-4
521 Lappuses