Lucs Zeilers
Literatūras vēlpienācējs

Klusais uzvarētāja tips – Lucs Zeilers, Vācijas Grāmatu balvas 2014 ieguvējs.
Klusais uzvarētāja tips – Lucs Zeilers, Vācijas Grāmatu balvas 2014 ieguvējs. | © Claus Setzer

Viņš strādāja par mūrnieku un namdari, līdz atklāja un sajūsmināja literatūras pasauli. Par savu debijas romānu “Kruso” (“Krūzo”) Lucs Zeilers saņēma Vācijas Grāmatu balvu 2014.

Lucs Zeilers ir atturīgs vīrs, kuram viss skaļais ir svešs. Un tomēr viņš ir uzvarētāja tips, literatūras uzvarētāja tips. Kad 2007. gadā viņš saņem Austrijas pilsētas Klāgenfurtes Ingeborgas Bahmanes balvu, literāro aprindu pazinēji nav īpaši pārsteigti. Līdzīgs scenārijs atkārtojās 2014. gadā. Neilgi pēc Vācijas Grāmatu balvas nominantu īsā saraksta paziņošanas Lucs Zeilers nekavējoties kļūst par favorītu ar ievērojamu pārsvaru. Un viņš atkal triumfē. Taču triumfs nav īstais vārds attiecībā uz Lucu Zeileru. Kad tiek nosaukts viņa vārds, kamera nevar notvert viņa seju, viņš ir pazudis savas sievas apskāvienā. Vēlāk uz skatuves viņam jāapvalda asaras. Viņa aizkustinājums izskatās patiess.

Tomēr Lucs Zeilers nav kautrīgs cilvēks, viņš labprāt atbild ikvienam intervētājam, ir runīgs, izsakās pārdomātos teikumos un atklāti raugās jautātāja acīs un kamerā. Un oponē, ja nepieciešams. Kad viņam atkārtotu reizi jādzird, ka “Krūzo” – viņa ar Vācijas Grāmatu balvu 2014 apbalvotais debijas romāns – esot pārmaiņu laika romāns, grāmata par Vācijas atkalapvienošanos, tad autors tomēr noteikti iebilst. Tas nav pārmaiņu laika romāns, viņš atbild, tas drīzāk ir romāns par vīriešu draudzību.

Literatūra ilgi nespēlēja nekādu lomu

Lucs Zeilers piedzimst 1963. gadā Tīringenes pilsētā Gērā. Viņš uzaug ģimenē, kur literatūra nespēlē nekādu lomu. Pēc kalnrūpniecības specialitātes apguves viņš vispirms kļūst par mūrnieku un namdari. Pat būdams jaunietis, viņš vēl aizvien nav nekāds grāmatu draugs. „Tikai 21 gada vecumā, militārā dienesta laikā, es sāku lasīt. Vienlaicīgi sāku arī rakstīt. Kāpēc tieši tā, to nespēju izskaidrot līdz pat šai dienai. Literatūra mani neinteresēja,” kādā esejā raksta Lucs Zeilers. Būdams VDR Nacionālajā tautas armijā, viņš atrod grāmatas, tostarp arī kādu Pētera Huhela dzejas krājumu. Kaut kur tur ir viņa iniciācijas piedzīvojums. Viņš sāk studēt ģermānistiku, Hallē un Berlīnē. Vispirms viņš sev atklāj liriku un teju acumirklī gūst panākumus. Iznāk daži viņa pirmie dzejas krājumi: “berührtgeführt” (“aizkustinātsvadīts”) 1995. gadā, “Pech und Schwefel” (“Piķis un sērs”) 2000. gadā un “Vierzig Kilometer Nacht” (“Četrdesmit kilometri nakts”) 2003. gadā. Lucs Zeilers kļūst par izdevniecības “Suhrkamp” autoru. Feļetoni apber viņu ar uzslavām. Tāpat dažādas žūrijas apber viņu ar balvām: Darmštates Vācu literatūras fonda Krānihšteinas Literatūras balvu, Annas Zēgersas balvu, Brēmenes Literatūras balvu.

“Es nolienu rakstīšanas alā”

Šobrīd Lucs Zeilers savu dzīves situāciju jau sen pielāgojis rakstnieka profesijai. Kopš 1997. gada viņš dzīvo Pētera Huhela mājā Vilhelmshorstā pie Berlīnes. Huhela atraitne viņam uzticējusi pārvaldījuma tiesības uz teiksmainā paskata ēku ar krāšņo dārzu. Tas viss atstāj harmonisku iespaidu, arī vientuļnieka gaitām līdzīgā dzīve, ko viņš tur vada. Jo Lucam Zeileram nepieciešama noslēgtība, viņa rakstīšana ir maksimālas koncentrēšanās izpausme. Viņa otrajā dzīves vietā – sievas dzimtenē Stokholmā – ir tieši tāpat. „Arī Stokholmā es uzvedos kā ciemā, es nekur daudz neizeju, nolienu savā rakstīšanas alā,” stāsta Zeilers vienā no intervijām īsi pirms Vācijas Grāmatu balvas pasniegšanas. Piedzīvotajam – un Lucs Zeilers ļoti daudz strādā ar piedzīvoto – allaž nepieciešami gadi, lai tas pārtaptu dzejolī vai literārā prozā. Viņa stāsts “Turksib”, par kuru viņš ieguva balvu Klāgenfurtē 2007. gadā, atsaucas uz ceļojumu ar vilcienu uz Kazahstānu 2001. gadā. Mīklains stāsts Zeileram tipiskā tonī. Ar skaņu, smaržu un attēlu aprakstiem, kas kļūst par maziem stāstiem, palēninātiem un no laika atrautiem.

Kādas draudzības stāsts

Visam nepieciešams savs laiks, arī autora rakstīšanas procesā. Pagāja ilgs laiks, līdz Lucs Zeilers vispār nolēma ķerties pie romāna rakstīšanas. Tas bija 2010. gada vasarā. Bija iecerēts “Turksib” materiālu izmantot romānam. Taču darbs nevedās. Tad sieva ierosināja par izejas punktu stāstam paņemt tās dienas 1989. gada vasarā, kuras Zeilers kā palīgstrādnieks pavadīja uz Hidenzē salas. Šī ideja aizveda viņu līdz Vācijas Grāmatu balvai. „Patiesībā es nekad nebiju domājis par to rakstīt grāmatu,” atzinās Lucs Zeilers. „Bieži vien jau ir tā, ka paša piedzīvotais pirmajā mirklī neliekas nekas eksotisks un interesants.” Un nav jau arī tā, ka romānā “Krūzo” viņš vienkārši aprakstījis tikai savus personiskos piedzīvojumus. „Ir personīgās pieredzes materiāls. Taču tad tu iesoļo izdomātajā. Jo literatūrai nepieciešams kaut kas pavisam cits. Ir nepieciešami izejas punkti, lai dotos tālāk, arī fantastiskajā.” Un tā “Krūzo” stāsta par draudzību starp Edu un utopistu Krūzo, kurš ar savu brīvības ideju vēstīšanu kopienai kļūst par sava veida guru VDR izstumtajiem intelektuāļiem. Lucs Zeilers pats sevi reiz nosaucis par “vēlīno bērnu”. Vācu literatūras vidē viņš ir ienācis akurāt īstajā brīdī.

Top