Ainavas tēlojums Latvijas mākslā
Mežs - neatņemama sastāvdaļa

Edvarda Šmite

Mūsdienās meži aizņem gandrīz pusi no Latvijas teritorijas, kamēr senāk meži bijuši vēl plašāki. Kad pirms gadu tūkstošiem pie Baltijas jūras uz dzīvi apmetās seno baltu ciltis, meži kļuva par viņu ikdienas un viņu kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Latviešu mitoloģijā šo saikni apliecina Meža mātes tēls, viņa sargā un kopj mežu, meža dzīvniekus un putnus, un viņas vārds ar pateicību pieminēts  tautasdziesmās. Tur daudz veltījumu arī mežam un kokiem, un zīmīgi, ka ozols un liepa minēti gan kā konkrēti koki, gan kā stalta tautudēla un kuplas tautumeitas tēli. Seno tuvību joprojām uztur latviešu valoda, kur līdzās vispārinošajam apzīmējumam mežs vārdi doti atsevišķiem mežu tipiem. Priežu mežs ir sils, bet silava ir priežu kopa, kas mazāka par mežu. Gāršā dominē ozoli, bet vērī – egles. Ar sevišķu mīļumu gan senajās tautas dziesmās, gan 19. - 20. gadsimtu latviešu kultūrā ienācis bērzs un bērzu birzs. Zīmīgi, ka daudzveidīgi koku nosaukumi dominē arī latviešu uzvārdos, kur visvairāk vārda ozols variantu - Ozols un Ozola, Ozoliņš un Ozoliņa, arī Vecozols, Jaunozols, Kalnozols, Ozolkalns u.c., tāpat reiz vācu valodā dotie uzvārdi (Eihe, Eihenbaums, Eihentāls, Eihvalds), daudz arī vārda bērzs atvasinājumu – Bērziņš, Bērziņa u.c.

Kā redzam, koki un meži bija, joprojām ir un, domājams, arī būs mūsu tradīciju, ikdienas un, protams, arī Latvijas ainavas neatņemama sastāvdaļa. To apliecina arī atskats uz Latvijas ainavas tēlojumu mūsu mākslā laika periodā kopš 19. gadsimta vidus. Izvērsts skatījums – tā jau būtu atsevišķa plaša pētījuma tēma, jo nāktos pievērsties desmitiem autoru, kuri darbojušies ilgā un ar krasām pārmaiņām bagātā laika periodā, tādēļ šeit – par atsevišķiem autores skatījumā īpaši zīmīgiem autoriem, darbiem, notikumiem.

Meža nostūrus un kokus Latvijas ainavā novērtējis jau vācbaltiešu tēlnieks un zīmētājs Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens (Stavenhagen, 1814-1881). Pēc viņa zīmējumiem tapušās gravīras apkopotas Baltijas skatu albumā, kas trīs sējumos izdots laikā no 1857. līdz 1866. gadam (Album  baltischer Ansichten), vēlāk pa skatu albumam veltīts arī katrai no trim Baltijas provincēm – Kurzemei, Vidzemei un Igaunijai (1866-1867). Tie ir izvērsti un detalizēti dabasskati, kur  centrā visbiežāk skatāma kāda no daudzajām Baltijas pilīm, dažkārt arī pilsdrupas, baznīca vai slavens dabas objekts. Zīmīga ir autora pieeja, uztverot gan cilvēka, gan dabas radītos objektus kā līdztiesīgus un līdzvērtīgus ainavas elementus.
 

Laikā, kad iznāca Štafenhāgena albumi, dzimtajai ainavai pievērsušies arī latviešu profesionālie mākslinieki Kārlis Hūns (1831-1877) un Jūlijs Feders (1838-1909), kuri mācījušies Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Hūns studējis vēsturisko glezniecību, daudz strādājis  sadzīves žanrā, tomēr studiju ceļojumos viņš pievērsies arī ainavas motīviem. Tā noticis arī 1872. gada septembrī, kad Hūns – ar tā laika reālistiskajai mākslai raksturīgu vērību – vērojis un zīmējis 1872. gada 10./22. maija viesuļvētras nopostītos Latvijas mežus. Mākslinieka pozīcija – viņš ir  notikumu dokumentētājs, viņa prioritātes ir  patiesīgums un precizitāte. Ar šīm unikālajām posta ainām Hūns Latvijas mežu tēlojumu vēsturē ir palicis vientuļš, jo mākslinieki gan pirms, gan pēc viņa devuši priekšroku mežu skaistumam un varenībai, dabas ierosinātajam tēlam nereti  pievienojot savu emocionālo attieksmi un vērtējumu.

To redzam jau Jūlija Federa agrīnajā gleznā “Ainava ar negaisa mākoņiem” (1873), kur izpaudušās romantisma tradīciju ietekmes. Salauztie koki gleznas priekšplānā, domājams, ir krituši tajā pašā 1872. gada vētrā, tomēr Federa skatījums ir atšķirīgs – personisks un cerīgs. Postažas iespaidu mazina gan zaļojošais mežs tālajā plānā, gan saules atblāzma uz upes augstajiem krastiem un gaišā pamale: negaiss jau ir pagātne, un nāks jauna diena.
 
Par savveida atskaites punktu mūsu profesionālajā mākslā kļuvis 1891. gads. Topošie latviešu kultūras darbinieki, kuri apgūst mākslu un mūziku Pēterburgas augstskolās, tikko ir formulējuši savu mērķi – ne tikai kļūt par profesionāliem māksliniekiem, bet atgriezties un strādāt Latvijā, radīt un attīstīt latviešu profesionālo mākslu, veidot tās sarunu ar latviešu tautu. Šīs idejas kļūst tuvas arī jau sirmajam Federam, kurš 1891.gada vasarā strādājis dzimtenē. Glezna “Gaujas leja” (1891) ir 19. gadsimtam raksturīgās monumentālās panorāmiskās ainavas paraugs un pirmā reize, kad šāds skatījums veltīts Latvijai. Visa ainava uzgleznota pret gaismu, kas rada gaišus oreolus ap priekšplāna koku grupām, mīksti saplūdinot tālākos objektus un veidojot caurspīdīgas, dzidras, violeti zilas ēnas. Klusināti varenā, harmoniskā ainava, kura bez meža nav iedomājama, rada pacilāti svinīgu dzimtās dabas tēlu.
  Meža tēma daudzveidīgi risināta grafiķa  Riharda Zariņa (1869-1939) darbos, kur daudz zīmējumu, ofortu un akvareļu ar varenu koku atveidiem. 1905.-1907. gada revolūcijas notikumu gaisotnē mākslinieks sācis darbu pie  mitoloģijai, folklorai un senvēsturei veltīta romantisma tradīcijai tuva ofortu cikla “Ko Latvijas meži šalc”. Diemžēl, no iecerētajām 30 lapām laika periodā no 1906. līdz 1914.gadam  realizētas vien sešas lapas. Cikla nosaukums un risinājums uzsver Latvijas meža  izseno saikni ar cilvēkiem, mežs ir liecinieks un līdzdalībnieks viņu likteņos. Ir sāpīgas atmiņas par nemierīgajos laikos zudušajiem, bet teiku varonis Kurbads savas dzimtenes mežā stājas cīņā pret sumpurni, un autora ticība varoņa uzvarai remdina atmiņu sūrumu.

Vilhelms Purvītis (1872-1945) bija viens no tiem jaunekļiem, kuri 1890. gados jau pieminētās studentu grupas sastāvā Pēterburgā gatavojās ne tikai savam personīgajam ceļam mākslā, bet iztēlē jau cerīgi skatīja nākotnē sevi latviešu profesionālajā mākslā. Vilhelms Purvītis šo ieceri izpildīja pilnībā. Ar zelta medaļu pabeidzis ainavu glezniecības studijas slavenā Arhipa Kuindži vadībā un guvis atzinību arī  Eiropā, 1899. gadā viņš pārceļas uz dzīvi Rīgā un te aizvadījis lielāko daļu sava radošā mūža. Jau pirms Pirmā pasaules kara Purvītis pasniedza glezniecību Rīgas Mākslas skolā. Pēc kara ilgus gadus vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcu, tādējādi iedibinot savu ainavu glezniecības skolu un ievadot radošajā darbā vairākus desmitus jauno mākslinieku.
Purvīša glezniecībā galvenā ir dzimtenes ainava, kur mākslinieks daudzveidīgi iekļāvis gan atsevišķus kokus – priedes un egles, bērzus un vītolus, gan mežus un birzis. Neatlaidīgi ejot studijās, Purvītis veidojies par izcilu dabas pazinēju, kas savukārt dara viņa glezniecību vienlaikus patiesu un personisku. Laikabiedri liecināja, ka viena vasara reiz veltīta galvenokārt bērziem. Dabā gūtie iespaidi un studiju materiāls devis pamatu iespaidīgu kompozīciju tapšanai mākslinieka darbnīcā. Daudz darbu veltīts dabas atmodai, piemēram, pavasara cerību apliecinošā glezna “Kad silava mostas” (1930). Kā daudzās Purvīša ainavās, arī te vienotu veselumu veido zeme, debesis un ūdeņi. Zem pavasarīgajām debesīm piekalnē – mežs, ko veido  priežu virsotnes, rudi-baltas bērzu grupas un tumšzaļas egles. Kompozīcija veidota tā, ka mežu, kas izaug no zemes un paceļas pret debesīm, uztveram arī kā saikni, kura tiecas apvienot šīs divas stihijas, vai varbūt norāda ceļu no zemes augšup. Lauzītā sniega līnija priekšplānā, balto bērzu stumbru ritmi un nemierīgie mākoņu raksti debesīs apliecina prieku, ko cilvēks gūst, izjūtot dabas procesu spējo un cerīgo trauksmainību.

Zīmīgi, ka bērzu motīvs izmantots arī Vilhelma Purvīša kapa piemineklim, pieminekļa autors – tēlnieks Ojārs Feldbergs, kurš 1980. gados iedibināja ainavas tēmu latviešu akmenstēlniecībā.
  Kad 1915. gadā tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni, strēlniekos aizgāja arī vairāki jaunie mākslinieki, kļūstot par latviešu tautas cīņu un zaudējumu tiešiem dalībniekiem. Jāzepa Grosvalda (1892-1920) kara gadu zīmējumos, akvareļos un gleznās viens no skarbā laikmeta simboliem ir koku stumbri – bez zariem, bez lapām. Laikmeta traģēdiju viņš tvēris vairākās skarbās kompozīcijās, kur ievainoti strēlnieki iet caur  mežu. Viņiem kopīgs liktenis, turklāt kailo stumbru vertikāles liek apjaust strēlnieku spēku un nesalaužamību.

Jau tika pieminēts, ka Latvijas Republikas mākslā 1920. un 1930. gados noteicošie ainavas meistari bija Vilhelms Purvītis un viņa audzēkņi, kuriem nācās meklēt un pierādīt savu individuālo skatījumu. Tā vairāki mākslinieki 1930. gados īpaši pievērsās silu, t.i., priežu mežu tēlojumam.

Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā iedibinātā darba metode – iejūtīgs dabas vērojums studijās un personiskās attieksmes klātbūtne – lielā mērā nosacījusi arī nākamo paaudžu ainavas meistaru tapšanu, un ir redzams, kā laika gaitā mainījies cilvēka un dabas dialoga raksturs. Mākslinieki arvien aktīvāk tiecas izkopt individuālo rokrakstu, lai paustu savu vēstījumu, kas savukārt nozīmē dabā gūto iespaidu brīvāku, personiskāku interpretāciju. Cieņa un mīlestība pret dabu saglabājas, tomēr cilvēks it kā mēģina pierādīt, ka savā spēkā ir vismaz dabai līdzvērtīgs.
  Savu skatījumu uz Latvijas mežiem pieteicis gleznotājs Rūdolfs Pinnis (1902-1992), kura radošajā biogrāfijā daudz devuši  studijās un darbā aizvadītie desmit gadi Parīzē (1929-1939). Viņa daiļradei raksturīgs dekoratīvisms, iluzorisma noliegums. Gleznojot  ainavu, arī mežus, mākslinieks radījis ekspresīvus dabas tēlus, īpaši pievēršoties dabas spēka slavinājumam. Viņš Latvijas mākslā ir pirmais, kurš jau 1950. gados, galvenokārt strādājot dabā, maksimāli kāpinājis realitātē skatītās krāsu nianses un tādējādi pieteicis jaunu dzimtās dabas tēlu – krāšņu, spilgtu un varenu. Turpmāk mākslinieks vairāk strādājis darbnīcā, savās gleznās brīvi interpretējot dabā gūtos iespaidus. Kompozīcijā “Gleznotājs” (1985) Rūdolfs Pinnis sevi tēlojis līdzās dižam kokam, un šķiet, ka te varenā spēkā samērotas arī māksla un daba.
  Arī gleznotāja Valda Buša (1924-2014) mākslā dekoratīvā risinājumā apvienots dabas vērojums ar personisko pārdzīvojumu. Katrs viņa gleznotais koks mežā ir īpašs, tie nekad nesaplūst kādā vienotā masā, un nereti koka individualitāte vēl akcentēta, rodot īpašu risinājumu katram stumbram un/vai veidojot koka lapotni kā atsevišķu mikrokosmu.  
  21.gadsimts atnesis daudz pārmaiņu, bet meži joprojām aug. Turpinās arī Latvijas dižkoku apzināšana un glābšana, ko tālajā 1976. gadā uzsāka dzejnieks Imants Ziedonis un viņa sapulcinātā Dižkoku atbrīvotāju grupa. Piederību šim nozīmīgajam darbam apliecināja mākslinieces Gunta Brakovska un Laine Kainaize ar gleznu izstādi “Koki. Dižkoki” (Dabas muzejs, 2020). Skatītājam tika dota iespēja ieskatīties mākslinieču bijīgajos un cieņpilnajos dialogos ar dižkokiem – mūsu vēstures un šodienas lieciniekiem. Līdzās apbrīnai par dabas spēku un varenību gleznas apliecina dzīvības un nāves mūžīgo līdzpastāvēšanu un vienlaikus atgādina par cilvēka atbildību ne tikai koku un mežu, bet arī visas pasaules likteņos.
  Tiešās dabas studijās pabeigtās Alekseja Naumova ainavas apliecina dabas studiju tradīcijas  uzturēšanu un tālākvirzību. Gleznošana plenērā viņam nozīmē – paņemt un uztvert sevī dabas doto.  Noteicošā ir konkrētā mirkļa gaisma, kas nosaka katra objekta krāsu un formu. Mākslinieks darbu plenērā uztver kā savveida performanci, kurā viņš saplūst ar dabu, apzinoties, ka nav viens un nav arī galvenais. Naumovs gleznojis arī Purvīša dzimtajās mājās (“Vecjauži”, 2013), un grūti atvairīt sajūtu, ka koku tēlojumā un ainavas noskaņā tiešām jūtama arī paša Purvīša klātbūtne.
  Zinātnes un tehnikas attīstība piedāvā jaunas iespējas arī mākslai. Vietējās un starptautiskās izstādēs atkārtoti eksponēts Rasas Šmites un Raita Šmita mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs” (2020), 2022. gadā tā bija izstāde Earthbound – In Dialogue with Nature (“Dialogā ar dabu”, izstāžu zāle Möllerei, Eša, Luksemburga). Šmiti ir starptautiski atzīti mākslinieki un pētnieki, viņi pievērsušies attiecībām starp cilvēku, dabu un tehnoloģijām. “Atmosfēriskā meža” tapšanā izmantoti gan pašu Šmitu trīsgadīgie novērojumi Finvaldes mežā Šveicē, gan citu zinātnieku pētījumi par skuju koku emisijām (koku izdalītajām gāzveida vielām, kas rada meža raksturīgo smaržu). “Atmosfēriskais mežs” ir mākslinieku radīta virtuālā realitāte, skatītājs var pieredzēt pastaigu mežā, izbaudīt meža smaržu, vērot zemes ekosistēmu un atmosfēras mijiedarbību.

Skatītājiem piedāvātie Latvijas mākslas dzīves fragmenti apliecina meža kā Latvijas dabas un ainavas neatņemamas sastāvdaļas klātbūtni mūsu kultūrā. Mākslinieks pēta dabu, atklāj savu personisko attieksmi un rod sev tuvo laikmeta aktualitātēs – un šo trīs komponentu sadarbība ir cerīgs garants mūsu glezniecības nākotnei.