Vācu kinofestivālu top 10
Arī savrup no meinstrīma

Teju katram žanram un katram pasaules reģionam Vācijā tiek veltīts atsevišķs kinofestivāls. Vācijas kinofestivālu vide ir unikāla – un tik daudzveidīga, ka varētu teju vai zaudēt pārskatu. Kinokritiķis Mihaels Kolers iepazīstina ar saviem desmit favorītiem.

Patiesībā vācu kinofestivāli drīkstētu piedzīvot ne pārāk labus laikus. Mājas kinozāles kļūst arvien lielākas, ar viedtālruņu starpniecību kustīgās bildes pastāvīgi ir pa rokai un kino vēsture bieži ir tikai viena klikšķa attālumā. Taču situācija ir pilnīgi pretēja – vērojams kinofestivālu bums, katrai puslīdz lielai pilsētai ir savs festivāls un, ja ir vēlme, tad praktiski visu gadu var aizvadīt pa dažādiem vācu kinofestivāliem.
Kā tas ir izskaidrojams? Pirmām kārtām, tiek uzņemtas aizvien vairāk (īsas) filmas un to izplatīšanas kanālu skaits arvien pieaug, kas neļauj cilvēkiem to visu aptvert – festivāli palīdz orientēties piedāvājumā. Un tie publikai piedāvā ne tikai lielus ekrānus un pirmizrādes, bet arī ar parastu kino apmeklējumu nesalīdzināmu kopības sajūtu. Ja pēc vienkārša kinoseansa publika pēc filmas izklīst, tad festivāli piedāvā virkni dažādu aktivitāšu. Tie līdzinās globāliem ciematiem ar viesiem no visas pasaules. Tajos var redzēt kinozvaigznes vai režisorus – vai arī kā vienus, tā otrus –, un Vācijā ir atrodams piedāvājums gandrīz ikvienai gaumei. Nav tikpat kā nevienas nišas, apkārtnes un veida, kam nebūtu veltīts vismaz viens festivāls. Unikāls ir ne tikai vācu kinofestivālu vides blīvums, bet arī tās daudzveidīgums. To sekmē arī federācijas, federālo zemju un pašvaldību atbalsts, kas kinofestivālus redz kā pievilcīgus teritoriālos un tūrisma faktorus. Svarīgu lomu spēlē arī digitalizācija, kas nodrošina daudz vieglāku filmu pieejamību un samazina transporta un ekspluatācijas izmaksas.

No šī daudzskaitlīgā klāsta izvēlēties desmit svarīgākos festivālus, protams, ir principā neiespējami. Jo tieši atšķirīgās ievirzes dēļ tos ir sarežģīti savstarpēji salīdzināt. Tomēr daži izceļas pārējo vidū, piemēram, Berlināle, Oberhauzenes īsfilmu festivāls un Leipcigas dokumentālo un animācijas filmu festivāls. Šis trio pārstāv kā Vācijas kinofestivālu ilgo tradīciju, tā to starptautisko nozīmi, tas raksturo federālismu, kas atbalsta kultūru visā valstī, nevis vien dažos centros, un, ne mazāk nozīmīgi, šie trīs festivāli un to vēsture pārstāv arī pārvarēto Vācijas dalījumu.

Katram no pārējiem „Top 10“ izlases festivāliem piemīt kaut kas, ar ko tas izceļas no plašā klāsta: Hofas Kino dienas vācu kino saimei ir kā ģimenes saiets, Berlīnes Down Under ir tipisks galvaspilsētas jaunuzņēmums, Fantasy Filmu festivāls ir veiksmīgs fanu projekts un Minhenes Kino festivāls vilina ar pilsētas īpašo atmosfēru. Starp citu, viens gan visiem vācu festivāliem ir kopīgs – tie ir atvērti publikai. Snobisms Kannu festivāla stilā tiem ir svešs.

Berlināle – pasaulē lielākais festivāls publikai

Berlinale Palast: Konkursa programmas pirmizrāžu un svētku pasākumu kinoteātris | Foto (fragments): © Berlinale 2006, Andreas Teich Nozīmīgākais vācu kinofestivāls sākās ar amerikāņu kino virsnieka Oskara Martaja ideju. 1951. gadā viņam radās doma nopostītajā un sadalītajā Berlīnē ierīkot „brīvās pasaules logu“ un ar kinozvaigžņu un Holivudas filmu palīdzību pārliecināt vāciešus par Rietumu pārākumu. Būdams Aukstā kara bērns, Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls ilgu laiku bija politisks festivāls “frontes pilsētā” Rietumberlīnē: 1970. gadā žūrija atkāpās strīdā par Mihaela Ferhēvena Vjetnamas kara filmu “o.k.”, 1979. gadā sociālistiskās valstis boikotēja festivālu, protestējot pret Maikla Čimino filmu “Briežu mednieks”. Šodien Berlināle notiek atkalapvienotās Berlīnes viducī un konkurencē ar Kannu un Venēcijas festivāliem izceļas ar pietuvinātību publikai un jauno mākslinieku atbalstīšanu. 2016. gadā tika pārdots vairāk nekā 335000 biļešu. Līdz ar to Berlināle ir lielākais kinofestivāls Eiropā un vienlaikus lielākais festivāls publikai pasaulē. Kopš 2003. gada Berlināles „Talent Campus“ jaunie kinorežisori satiekas ar kino industrijas profesionāļiem, lai plānotu tālākos savas karjeras soļus.

Oberhauzenes īsfilmu festivāls – kino kā dumpīgā māksla

62. Oberhauzenes Starptautiskais īsfilmu festivāls, pie festivāla kinoteātra Lichtburg Filmpalast | Foto (fragments): © Kurzfilmtage / Daniel Gasenzer Īsfilmas ir ne tikai īsākas, tās ir arī vieglāk manevrējamas un prasa īsāku uzņemšanas laiku. Īsfilmās režisori bieži izmēģina lietas, ko neuzdrošinās realizēt pilnmetrāžas lentēs. Oberhauzenē jau no sākta gala tika atzīta īsfilmas subversīvā daba un tāpēc arī Aukstā kara laikā demonstrēja Austrumu bloka filmas, ko neizrādīja nekur citur Rietumos. Tāpēc 1962. gadā šajā Rūras apgabala pilsētā jaunie vācu kinorežisori tā dēvētajā Oberhauzenes manifestā izkliedza savas dusmas par ekonomiskā brīnuma gadu kino. 1968. gadā skandālu izraisīja režisors Helmūts Kostards, kurš savā filmā demonstrēja runājošu peni, kas kritizēja vācu kino atbalsta politiku. Būdams vecākais īsfilmu festivāls pasaulē (dibināts 1954. gadā), Oberhauzenes festivāls ir daudz ko piedzīvojis un tomēr spējis nenovecot. Jo, piemēram, jau agri uztvēris mūzikas video kā mākslas formu, vai domājis par to, kas notiek ar īsfilmu, kad to kā video demonstrē muzejā. Par filmu muzeju Oberhauzene gan nekad nepārvērtīsies. Tam šis festivāls ir par elastīgu un par ātru.

Leipcigas dokumentālo filmu festivāls – ar sajūsmu savā nišā

Festivāla centrs, Dok Leipzig 2016 | Foto (fragments): © Dok Leipzig 2016 / Susann Jehnichen Kopš 1962. gada Leipcigas Dokumentālo filmu festivāls piešķir zelta un sudraba baložus, kas veidoti pēc Pablo Pikaso maketa 1947. gada Pasaules miera kongresa simbolam. Taču pasaules vecākā dokumentālo filmu festivāla aizkulisēs miers valdījis vien retu reizi. Līdz ar festivāla nozīmes palielināšanos pieauga arī VDR vadības tieksme politiski ietekmēt festivāla programmu. Neraugoties uz to, Leipciga bija nozīmīga skatuve kultūras apmaiņai starp Austrumiem un Rietumiem un svarīgs skatlogs Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas filmām. Pēc mūra krišanas festivālam bija jāapzinās sevi no jauna. Festivāls izveidoja patstāvīgu animācijas filmas sadaļu, attīstot to par starptautisku “Kompetenču centru”, kurā tiek sagatavots ceļš kopprodukcijām un veidotas filmu programmas citiem festivāliem un kultūras institūcijām. Taču vissvarīgākais laikam ir ikgadējais apliecinājums, ka publiku var sajūsmināt arī tādu “nišas programmu” kā dokumentālais kino.

Hofas kino dienas – skatuve rītdienas zvaigznēm

Hofas Kino dienu futbola komanda | Foto (fragments): © Evelyn Kutschera Hofā gan ir arī sarkanais paklājs, taču svarīgāks ir zaļais zālājs. Kopš Kino dienu dibināšanas 1967. gadā festivāla darbinieku futbola izlase mērojas spēkiem ar 11 komandas spēlētājiem no aktieru, producentu un režisoru vidus. Tātad Hofā atmosfēra ir atbrīvota. Festivāls ir tāds kā vācu kinematogrāfa ģimenes saiets ar tostarp laipni uzņemtu un plaši pārstāvētu starptautisku viesu pulku Inependet skatē un vienam no režisoriem veltītajā retrospekcijā. Tomēr savu leģendāro slavu Hofa ieguva kā Vācijas kinematogrāfa jaunās paaudzes skatuve – tā vēl lielākā mērā nekā Berlināle ir festivāls jaunajiem režisoriem un citiem atklājumiem. „Mums nevajag zvaigznes, mēs radām zvaigznes,” par savu dibināto un ilggadīgi vadīto festivālu labprāt mēdza teikt 2016. gadā mirušais Heincs Bādevics. Un cilvēki katru gadu dodas uz Bavārijas provinci tikai tādēļ vien, lai pārliecinātos, vai viņam atkal bijusi taisnība.

Minhenes kinofestivāls – vasara pilsētā

Brīvdabas seanss Minhenes kinofestivālā | Foto (fragments): © Filmfest München Tā nav sagadīšanās, ka Minhenes kinofestivāls notiek vasaras sākumā, kad pilsētā ir visskaistāk. Festivāla norises laiks jūnija beigās vienlaikus ir arī tā programma – „Where the magic of cinema meets summer in the city,“ sevi pasaulē reklamē festivāls un tādā veidā regulāri pievilina tādas režijas zvaigznes kā Serdžo Leone, Larss fon Trīrs, Verners Hercogs un Romans Polaņskis. Līdzās nozīmīgu kinorežisoru un – mazliet retāk – ievērojamu aktieru retrospekcijām festivāls piedāvā aktuālo starptautiskā autorkino pārskatu, virkni Vācijas pirmizrāžu un arī plašu Vācijas televīzijas filmu klāstu. Televīzijas filmas sacenšas par Bernda Burgermeistera TV balvu. Ar 80000 pārdotajām ieejas biļetēm Minhenes kinofestivāls ir otrais plašāk apmeklētākais festivāls Vācijā pēc Berlināles un arī Vācijas kino nozares iecienīta satikšanās vieta. Būtiska loma ir arī iespējai svinēt šos kino svētkus brīvā dabā.

Kotbusas kinofestivāls – vārti uz austrumiem

Kotbusas kinofestivāls, Kamerteātris | Foto (fragments): © Florian Bröcker Dažkārt bailes tomēr ir labs padomdevējs. “Mēs baidījāmies,” stāsta Bernds Buders, “ka Austrumeiropas kino varētu pazust no ekrāniem.” Tāpēc Buders kopā ar dažiem draugiem 1991. gadā savā dzimtajā Kotbusas pilsētā nodibināja bijušo sociālistisko “brālīgo valstu” filmu festivālu. Festivāla norises vieta perfekti atbilda programmai – netālu no Vācijas – Polijas robežas esošā Kotbusa apzinās sevi kā vārti uz Austrumiem, turklāt daudzas konkursa programmas filmas atspoguļo konfliktus bijušajās padomju republikās. Pēc pieticīgajiem sākuma gadiem pēdējais festivāls demonstrēja vairāk nekā 150 filmas no 40 valstīm, 2007. gadā nozares izdevumā “Variety” tika ierindots starp 50 pasaules nozīmīgākajiem kinofestivāliem. Arī pašā Kotbusā – vidēji lielā pilsētā ar 100000 iedzīvotājiem – festivāls šo gadu laikā ir kļuvis par stabilu tradīciju. Tīri aritmētiski ņemot, katrs piektais iedzīvotājs apmeklē kādu no festivāla filmām, kas tiek demonstrētas dažādos kinoteātros visā pilsētas teritorijā.

Lucas – filmas bērniem

Lucas – Starptautiskais festivāls jaunajiem kino faniem | Foto (fragments): © Sabine Imhof, Quelle: DIF (Deutsches Filminstitut) Kopš 2016. gada Vācijas vecākajā bērnu un jauniešu kinofestivālā ir jaunumi – ir četras konkursa programmas trim vecuma grupām (no četru, astoņu un trīspadsmit gadu vecuma) un prēmētas tik katras grupas labākās īsmetrāžas un pilnmetrāžas filmas. Nemainīga ir palikusi festivāla pamatideja – bērnu un jauniešu iesaistīšana pēc iespējas daudzās aktivitātēs. Un Frankfurtē bērni un jaunieši ne tikai veido pusi no žūrijas, viņi ir iesaistīti arī filmu atlasē un palīdz sagatavot sarunas par filmām. Citiem vārdiem – galvenais festivāla uzdevums ir sagādāt prieku bērniem. Bet tas, protams, kalpo arī “slepenam” pedagoģiskam mērķim: „Šodien kustīgās bildes mūs notver uz katra ielas stūra, uz katra metro perona un mūsu personīgajos viedtālruņos,” saka festivālu Lucas organizējošā Vācijas Kino institūta direktore Klaudija Dillmane. „Mēs gribam bērniem pēc iespējas agrāk iedot rokās instrumentus, kas viņiem palīdz uztvert un piedzīvot kino kā mediju un mākslas formu.”

Fantasy filmu festivāls – prieks kopā ar zombijiem

Fantasy Filmu festivāls, plakāts | Foto (fragments): © Fantasy Filmfest Pašā sākumā Fantasy Filmu festivāls bieži bija vienīgā iespēja redzēt šausmu filmas necenzētā versijā un turklāt uz lielā kinoekrāna. Šodien šī pati programma publikai ērti tiek piegādāta mājās, tomēr kādreizējā pāris šausmu filmu fanu aizraušanās nu jau piedzīvo savas pastāvēšanas 30 gadus. Ar programmu, kas aptver visus iespējamos fantāzijas filmu veidus no meinstrīma trilleriem, anime filmām līdz pat šausmu filmu autorkino, Frantasy Filmu festivāls katru gadu kā ceļojošais cirks apbraukā septiņas Vācijas lielpilsētas. Neskatoties uz plašo Vācijas pirmizrāžu klāstu, šobrīd būtiskāks par atklāšanas prieku ir festivāla īpašais notikums. Fanu kopiena sumina prieku par mākslīgajām asinīm un līdzi tam arī paši sevi. Un ir mainījies vēl kaut kas – festivāls pulcē vairs ne tikai teju vienīgi vīriešus, šausmu kino kvalitātes atklāj un novērtē arī arvien vairāk sieviešu.

Starptautiskais sieviešu kino festivāls – no diviem tapa viens

Dortmundes Starptautiskais sieviešu kino festivāls | Foto (fragments): © Silke Weinsheimer Aiz šī festivāla patiesībā slēpjas divi: 2006. gadā pēc Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības rīkojuma apvienojās 20. gadsimta 80. gados dibinātie Feminale (Ķelne) un femme totale (Dortmunde). Kopš tā laika festivāli ik gadu savstarpēji nomaina viens otru. Abās pilsētās tiek rādītas tikai sieviešu veidotas filmas, taču katram no festivāliem ir savs akcents. Kamēr Dortmundē līdzās starptautiskajai konkursa programmai vienmēr ir īpašā festivāla tēma (2017. gada tēma ir “kontrole”), Ķelne savukārt piedāvā vienas valsts sieviešu veidotās filmas (2016. gada valsts bija Meksika) un pievēršas lesbiešu kino. Apvienotais festivāls cenšas godināt ne tikai režisores, bet arī tehnisko profesiju pārstāves – operatores, redaktores un producentes. Kopš 2012. gada Ķelnē nacionālā konkursa ietvaros tiek noteiktas labākās sievietes kinematogrāfā.

Berlīnes down under – tilts uz austrāliju

Berlīnes Down Under | Foto (fragments): © JordiSanjuanRubio_1587, Courtesy of Down Under Berlin Vācu kino festivālu slepenais ieteikums ir tik slepens, ka piecus gadus pēc savas premjeras tam vēl aizvien nav sava Vikipēdijas šķirkļa. Festivālu Down Under nodibināja Berlīnē dzīvojošā austrāliete Frānsisa Hila, kas Berlīnes kinoteātri Moviemento-Kino vēlējās padarīt par platformu savas dzimtenes filmām. Kopš tā laika Hila ik gadu piedāvā īpašas Austrālijas (un Jaunzēlandes) filmas un, protams, arī filmas, ko veidojuši (tāpat kā viņa pati) ārzemēs dzīvojoši austrālieši. Līdz ar to Berlīnes Down Under ir dzimtenes ilgu festivāls un vienlaikus atklājumu ceļojums uz tālu kontinentu. Jo tiem, kuri domā, ka ir pazīstami ar kino “tur lejā”, jo ir redzējuši daudzo Holivudas nolīgto austrāliešu režisoru filmas, te tiek atvērtas acis. Šobrīd Berlīnes Down Under ir lielākais šāda veida festivāls Eiropā. Tas rāda grāvējus un autorkino, īsfilmas un dokumentācijas filmas, kā arī kontinenta vietējo režisoru darbus.