Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

MI un tiesību normas
Ko drīkst robots?

Kas notiek, kad viņš kļūdās? Humanoīdais robots Peppers strādā Erlenbahas aprūpes namā.
Kas notiek, kad viņš kļūdās? Humanoīdais robots Peppers strādā Erlenbahas aprūpes namā. | Foto (avoti): © picture alliance / REUTERS | Kai Pfaffenbach

Mākslīgais intelekts daudzos aspektos atvieglo mūsu dzīvi. Bet kurš ir atbildīgs, kad algoritmi un roboti kļūdās?
 

Johanness Cellers

Mākslīgais intelekts(MI) mūsu sadzīvē tiek izmantotsvisur. Turklāt tas savu spēju ziņā kļūst arvien vairāk līdzīgs mums - cilvēkiem: algoritmi mūsdienās var būt ne tikai loģiski, bet arī radoši. Roboti jaunas zināšanas apgūst pašmācībā. Ko tas nozīmē juridiskajā kontekstā? Vai robotam var būt tiesības un pienākumi tāpat kā cilvēkam?
Wer trägt die Schuld, wenn das selbstfahrende Auto einen Fehler macht? Fragen wie diese zum Umgang mit Künstlicher Intelligenz treiben Jurist*innen und Regierungen um. Wer trägt die Schuld, wenn das selbstfahrende Auto einen Fehler macht? Fragen wie diese zum Umgang mit Künstlicher Intelligenz treiben Jurist*innen und Regierungen um. | Foto: © picture alliance/dieKLEINERT/Markus Grolik Šādi jautājumi nodarbina ētikas speciālistus, juristus un valdības. Jo kļūdīties ir ne tikai cilvēciski: autonomas programmas pieņem pašas savus lēmumus, un tie kādā reizē var būt arī nepareizi – no tā nepasargā pat labākais algoritms. Viens no piemēriem tam ir pašvadošā automašīna. Tai, tāpat kā visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, ir jāievēro konkrēti noteikumi. Pretstatā cilvēkiem auto var ieprogrammēt tā, lai tam nerastos kārdinājums pārsniegt ātrumu  vai veikt riskantu apdzīšanas manevru. Bet kas notiek, ja nepareizi reaģē citi satiksmes dalībnieki? Piemēram, ja pēkšņi uz ceļa parādās velosipēds. Iedomājieties, ka izvairīšanās manevrs apdraudētu gājēju uz ietves. Vai automašīnai jābūt  ieprogrammētai, lai tā veiktu riskantu manevru? Vai arī tai vajadzētu izlemt pašai? Un, ja tā pieņems nepareizu lēmumu, kurš uzņemsies atbildību?

Vai MI vajadzētu piederēt juridiskai personai? 

Lai šādiem sarežģītiem gadījumiem jau laikus radītu tiesisku pamatu, Eiropas Parlaments 2017. gadā ierosināja piešķirt viedajām mašīnām “elektroniskas personas” statusu, kas līdzīgi cilvēkiem un uzņēmumiem tiktu atzītas par tiesību subjektu. Tomēr MI pētnieki un juristi par šo ideju neizrādīja īpašu sajūsmu. Pret to atklātā vēstulē ES Komisijai vērsās 250 eksperti. Šī doma esot balstīta nepatiesā pieņēmumā, ka jautājums par atbildību neesot noskaidrojams, ja nepareizus lēmumus pieņemot autonomi roboti. Šis pārpratums esot radies no robotu attēlojuma zinātniskajā fantastikā un sensāciju alkstošos preses paziņojumos, teikts vēstulē. Arī Vācijas Federālā ekonomikas un enerģētikas ministrija (BMWi) neredz nepieciešamību izveidot “e-personas” juridisko statusu. Juridiskos jautājumus saistībā ar viedajām mašīnām var atrisināt jau pastāvošajā tiesību sistēmā – secināts kādā BMWi noslēguma dokumentā par MI un tiesībām industrijas 4.0 kontekstā: "MI sistēmas līdz šim nav sasniegušas tādu autonomijas pakāpi, lai saikne ar cilvēka uzvedību vairs nebūtu iespējama. ”Tāpēc cilvēkiem arī turpmāk ir jāatbild par MI izmantošanas sekām. Galu galā atbildību nevar vienkārši nodot nedzīvai mašīnai vai datorprogrammai.

Robots kā autors? 

Pretrunā ar iepriekšminēto ir jautājums, kam jābūt labuma guvējam, kad mākslīgais intelekts rada intelektuālo īpašumu. Šī tēma nav pilnīgi jauna. Jau 1960. gados gleznošanas roboti izraisīja līdzīgus jautājumus. Viņu radītie darbi tomēr galvenokārt balstījās uz nejaušiem algoritmiem, kuri nekādā ziņā nav salīdzināmi ar cilvēka inteliģenci. Pēdējo desmit gadu laikā MI tomēr “sasniedzis jaunu attīstības līmeni”, kā BMWi atzīst savā dokumentā. Mūsdienās roboti raksta veselus scenārijus un komponē skaņdarbus. To diez vai var salīdzināt ar toreiz pēkšņajiem  skricelējumiem. Tātad, vai robots var kļūt par autoru?

Juristi šai sakarā labprāt atsaucas uz kādu dzīvnieku pasaules precedentu: 2008. gadā angļu fotogrāfs Deivids Dž. Sleiters ielika savu fotokameru makakas Naruto rokās, bet tas nofotografēja savu “pērtiķa pašiņu”, kas trīs gadus vēlāk strauji izplatījās visā pasaulē. Dzīvnieku tiesību organizācija Peta tiesvedības ceļā mēģināja panākt par šo fotouzņēmumu iegūto ieņēmumu izlietošanu Naturo labā. Sekoja gadiem ilga tiesvedība, kas norisinājās ASV. 2017. gadā Sleiters piekrita ārpustiesas izlīgumam un apņēmās ziedot Petai ceturto daļu no turpmākajiem Naturo selfija ieņēmumiem. Tomēr Sanfrancisko apelācijas tiesa vienošanos neakceptēja. Sūdzība tika noraidīta, pamatojot ar to, ka Naturo pašam nav bijis iespējas ar savu viedokli piedalīties izlīgumā, un, ka šī vienošanās bijusi vēlme radīt precedentu. Turklāt Petai bija jāsedz izmaksas par fotogrāfa advokātu. Sleiters tika atzīts par fotogrāfijas autoru. Vēlāk viņš iesūdzēja tiesā vācu pankgrupu Terrorgruppe, jo tā bez viņa atļaujas bija izmantojusi minēto foto uz skaņuplates vāka. ASV Autortiesību birojs paziņoja, ka autortiesības piešķiramas tikai cilvēkiem un tādējādi nav attiecināmas uz dzīvniekiem vai robotiem.

Pašlaik tiesas un valdības neatbrīvo cilvēku no atbildības par viņa radīto mākslīgo intelektu pat tādos gadījumos, kad viņa izgudrojumi paši kļūst par izgudrotājiem. Tiesības un pienākumi paliek MI lietotājiem vai tiem, kas šo mākslīgo intelektu izmanto. Lielbritānijas likumā par autortiesībām, receptēm un patentiem šis lēmums tika nostiprināts jau 1988. gadā, kad pirmie mājas datori radīja jautājumus, kas salīdzināmi ar mūsdienu "mācīties spējīgo robotu" izraisītajām diskusijām. Arī Eiropas Komisija šķiet arvien vairāk atbalsta šo ideju. 2020. gada februāra paziņojumā par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu tā informēja, ka tehnoloģijas vienmēr jāizmanto cilvēces labā un jāievēro tās tiesības.