Bēgļu darbs kultūras jomā
Sociālās muskulatūras treniņš

Kulinārija, mūzika vai svešas valodas – bēgļi ļauj ieskatīties svešās kultūrās savas patvēruma zemes cilvēkiem. Tāpēc Vācijā daudzi projekti integrē bēgļus kultūras darbā.

Sports ir veselīgs, uztur formā un vairo ķermeņa spēku. Ikviens, kurš vēlas audzēt muskuļus, dodas skriet, peldēt, spēlēt futbolu. Bet kā tiek trenēta sociālā muskulatūra, kas nepieciešama, lai par spīti kautrībai un nedrošībai kontaktētos ar nepazīstamiem cilvēkiem? Kopš Vācijā patvērumu meklē liels skaits cilvēku – no kuriem daudzi ir no Sīrijas, Irākas un Afganistānas – šis jautājums aktualizējas aizvien biežāk. Tāpēc arvien vairāk un vairāk mākslas un kultūras projektu veido tiltus starp bēgļiem un “vietējiem”.

Kustības „Social Muscle Club“ (SMC) iniciatori pat izstrādājuši speciālu fitnesa programmu. Programma brīvā un nepiespiestā veidā motivē SMC dalībniekus atbrīvotā atmosfērā iepazīt gan svešiniekus no paša zemes, gan bēgļus no dažādām citām zemēm.

Dot un saņemt

Aptuveni reizi divos mēnešos SMC Berlīnes neatkarīgo teātri Sophiensæle pārvērš svētku zālē, kas izrotāta kā trakas kāzu ballītes svinēšanai. Mūziķi, dziedātāji un izpildītāji uz skatuves atbalsta treniņa norisi – un šobrīd tas notiek jau vācu, angļu un arābu valodā. Jo 2012. gadā dibinātajai komandai pievienojušies daudzi jaunie berlīnieši, kuri ieceļojuši no ārvalstīm. Arī pasākuma vadītājs ir jauns vīrietis no Sīrijas, piedāvātos kulināros gardumus ir gatavojis pāris no Sīrijas, daudzi no publikā esošajiem nāk no kara plosītām valstīm.

SMC princips ir vienkāršāks par vienkāršu – viesi pie galdiņiem tiek sasēdināti kopā ar nepazīstamiem galda kaimiņiem, katrs uz lapiņas uzraksta vienu personīgu vēlēšanos un kaut ko, ko viņš gribētu dot. Tādā veidā “piedāvāju sīriešu kulinārijas vakaru” vai “pasniegšu intensīvo kursu virstoņu dziedāšanā” satiekas ar “meklēju zemeņu stādus savam balkonam” vai “labprāt apmeklētu vācu valodas nodarbību”. Ja kāds pie galdiņa vēlas kādu vēlmi izpildīt vai arī pieņemt kādu piedāvājumu, tas ir “match” – un divi līdz tam pilnīgi svešinieki apmainās ar telefonu numuriem. Tādā veidā dažu stundu laikā sapazīstas cilvēki no visas pasaules, turklāt faktam, kurš ir un kurš nav bēglis, nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Valodas, ko saprot ikviens

Pie viena no galdiem sēž arī Muhameds Al Halabi. Vakara noslēgumā 25 piecus gadus vecais vīrietis uz teātra skatuves virpuļos kopā ar sīriešu un vācu dejotājiem. “Tur, no kurienes es nāku, daži saka, ka dejošana neesot domāta vīriešiem. Un, lai dejotu uz ielas, bija nepieciešama valdības atļauja,” stāsta profesionālais sīriešu breika dejotājs no Damaskas. Tāpēc viņš savu dzimteni pameta jau pirms pilsoņu kara. Pēc grūta un nogurdinoša ceļa viņš 2016. gadā nonāca Berlīnē, kur kādā bēgļu deju ballītē kontaktējās ar SMC un pievienojās deju grupai. “Šīsdienas horeogrāfijas ideja bija integrācija,” stāsta Muhameds. “Tas, kurš dejo, var komunicēt arī bez valodas.”

Tas iederas SMC konceptā. „Viss ir treniņš – arī kontakta uzsākšana ar svešiniekiem,” saka no ASV nākusī izpildītāja Džila Emersone, kura pirms SMC pārcelšanās uz neatkarīgā teātra telpām 2013. gadā to kopā ar citiem māksliniekiem īstenoja kādā dzīvojamajā istabā. “Bet mēs sociālo treniņu gribējām atbrīvot no spiediena.” Šajā izklaidējošās došanas un ņemšanas vakarā šī ideja pilnībā īstenojas. Tiek radīta telpa tam, ko Muhameds uzskata par savas dzīves moto: „Share if you care.“

Ar šādu devīzi Vācijā darbojas aizvien vairāk mākslas un kultūras jomās strādājošie. Šādas pieejas pavērtās iespējas atklāj arī partnerību dibināšanas projekts Berlin Mondiale. Kopš projekta sākuma 2014. gadā tas jau savedis kopā cilvēkus no 13 Berlīnes bēgļu centriem ar vienu universitāti un 13 kultūras institūcijām.

Pieredzes atspoguļojums pilsētas kartē

Šī projekta ietvaros 2014. gada rudenī savas durvis bēgļiem no centra Haus Leo, kas atrodas Berlīnes Moabit rajonā, vēra Haus der Kulturen der Welt (HKW) – Pasaules kultūru nams. “Sākotnēji organizētie darbsemināri ar bēgļu centra Haus Leo bērniem un jauniešiem pamazām izkausēja arī ledu starp vecākiem, kam sekoja arvien jaunas idejas un ierosmes,” stāsta HKW programmu koordinatore Leila Haghighata. „Tā mēs 2015. gadā nonācām līdz kopīgai idejai, kas tiešām ir ļoti noderīga: digitālā pilsētas karte ‚Arriving in Berlin‘, kur pilsēta kartēta saskaņā ar patvēruma meklētāju pieredzi un nepieciešamībām,” pastāsta Haghighata.

Karti izstrādāja četru cilvēku grupa: afgāņu pilsētplānotājs Hamidullahs Ehrari, sīriešu tirgotājs Alhadi Aldebss, afgāņu tulkotājs Muhameds Jari un irāņu biotehnologs Farhads Ramazanali. Kartē atzīmētas ir ne tikai vietas, kur atrast patvēruma piešķiršanas konsultantus un ārstus, kas runā vairākās valodās, bet arī policijas posteņi, kur meklēt aizsardzību, kā arī bibliotēkas ar bezmaksas interneta piekļuvi, kas patvēruma centros bieži nav pieejams. Karte, kas šobrīd pieejama arābu, farsi, angļu un franču valodā, tiks pilnveidota un papildināta ar lietotni, kas ļaus pilsētas karti lietot arī bezsaistē. Tas paplašinās dalītās pieredzes un kopīgo vietu telpa. Akurāt saskaņā ar moto: “Share if you care“.