Populisms
Kam ir vajadzīgi eksperti?

“Cilvēkiem šajā valstī eksperti ir apnikuši,” “Brexit” referenduma kampaņas laikā teica Maikls Govs, ministrs Terēzas Mejas valdībā. Konservatīvā politiķa teiktais izraisīja lielu ažiotāžu, lieliski iekļaujoties gaisotnē, kas valdīja referenduma debatēs. Tās savukārt ir kļuvušas par klasisku objektu pētījumos par to, kā viltus ziņas, trešo valstu dienestu radīta dezinformācija un populistiska propaganda ietekmē sabiedrisko domu digitālo plašsaziņas līdzekļu laikmetā.
 

Edvīns Bendiks, Polityka

Ātri vien britu politiķi pārspēja Donalds Tramps, kurš ASV prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņas laikā vēl spēcīgāk iedragāja ekspertu nozīmi publiskajās debatēs. Viņš pārmeta ekspertiem, ka tie ir daļa no korumpētās elites un vienkāršās tautas ienaidnieki. Neatkarīgi no abu politiķu nodomiem gan Tramps, gan Govs norādīja uz tēmu, kam ir centrāla nozīme mūsdienu sarežģīto un tehnoloģiski attīstīto sabiedrību funkcionēšanā. Ikdienā mēs nedomājam par to, kā darbojas infrastruktūra, kas nodrošina elektrību, ūdensapgādi vai sabiedrisko transportu. Ticam, ka esam ekspertu – inženieru, kodoldrošības un sanitārās drošības speciālistu – gādīgajās rokās. Pieņemam, ka drošību un robežas sargā sagatavoti dienesti, bet, apmeklējot ārstu, uzticamies tā profesionālajām zināšanām.

Racionalitāte mūsdienu sabiedrībā

Izcilais 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vācu sociologs Makss Vēbers, pētot tobrīd veidošanās procesā esošās modernās sabiedrības, nāca pie secinājuma, ka galvenais to funkcionēšanas mehānisms ir racionalizācija – lēmuma pieņemšanas balstīšana uz būtiskiem argumentiem un loģisku analīzi, kas atsaucas uz objektīvām zināšanām. Savukārt zināšanu avots ir zinātne, bet tās nesējs – valsts pārvalde un tajā strādājoši kompetenti ierēdņi, kurus atbalsta specializētas iestādes, piemēram, akadēmiskie centri. Tā rezultātā mūsdienu pilsoņi, tātad mēs visi, dzīvojam racionalitātes “dzelzs būrī” –pasaulē, kas ir balstīta pārliecībā, ka visi publiskajā sfērā pieņemtie lēmumi attiecībā uz atsevišķu indivīdu vai sabiedrību kopumā pamatojas objektīvās zināšanās, kas netiek demokrātiski apspriestas. Par vakcinēšanas efektivitāti nevajadzētu diskutēt parlamentā, bet gan zinātniskos institūtos. Bet valsts iestādēm šīs zināšanas būtu jāizmanto, lai pamatotu savu lēmumu par obligātu vakcinēšanu.

Mūsdienu sabiedrībā zināšanas ir tieši saistītas ar varu, jo tās izmanto, lai pamatotu pieņemtos lēmumus un panāktu sabiedrības akceptanci. Šādā pasaulē ekspertam ir īpašs statuss, jo, kaut arī viņam pašam nav politiskas varas, tomēr speciālu un objektīvu zināšanu dēļ tam ir ārkārtīgi liela ietekme uz varas struktūru radīšanu. Tāpēc mūsdienu demokrātiskajām sabiedrībām tik būtiska ir vispārējā uzticēšanās ekspertiem, jo tā nodrošina sabiedrības pastāvēšanas nepārtrauktību par spīti politiskās varas maiņām vēlēšanu ciklu dēļ.

Kad Maikls Govs apgalvoja, ka cilvēkiem ir apnikuši eksperti, laikraksts “The Guardian” aizrādīja politiķim, cik lielā mērā viņš kļūdās. Izrādījās, ka jautājumos, kas bija saistīti ar referendumu, 57 procenti no britiem uzticējās akadēmisko aprindu pārstāvjiem, 63 procenti – ekonomistiem, bet tikai 11 procenti – politiķiem. Zems uzticēšanās līmenis politiķiem raksturo vairākumu mūsdienu demokrātiju – tomēr demokrātiskās sistēmas turpina funkcionēt, jo uzticēšanās līmenis ekspertiem aizvien vēl ir augsts un cilvēki ir pārliecināti, ka racionalitātes “dzelzs būra” funkcionēšana ir tālejoši netraucēta neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas.

Kā rodas eksperti

Demokrātiskajās sistēmās politiķi nonāk pie varas vēlēšanu rezultātā, taču eksperta statusa atzīšana ir ievērojami sarežģītāka un saistīta ar ilggadīgu specializētu institūciju, zinātniskās novērtēšanas metožu, profesionālo asociāciju un sertifikātu izveidošanās tradīciju. Mēs pieņemam, ka ārsts-nefrologs noteiks labāku diagnozi, ja ir radušās problēmas ar nierēm, taču nebūtu prātīgi viņam jautāt par atomelektrostacijas reaktora darbības principiem.

Internets ir iedragājis līdzšinējos ekspertu noteikšanas mehānismus. Jaunā medija pirmsākumos somu datorzinātnieks Līnuss Tūrvaldss izaicināja līdzšinējo datorprogrammatūras izstrādes veidu. 1991. gadā izstrādājot operatīvo sistēmu Linux, viņš uzaicināja programmētājus, neprasot kompetenci apliecinošus dokumentus. Tā rezultātā attīstījās brīvās programmatūras kustība, kuras dalībnieki – desmitiem tūkstošu programmētāju visā pasaulē – neapšaubāmi ir eksperti. Neviens tiem neprasa sertifikātus vai diplomus.

Linux kopiena ir atradusi jaunu veidu, kā leģitimēt eksperta statusu, proti – kompetenču pārbaude caur praksi, aktīvi iesaistoties programmatūras izstrādē. Tādējādi ir radīta lielām korporācijām alternatīva ekosistēma, kurā var izstrādāt sarežģītu programmatūru, pamatojoties uz pašorganizēšanās mehānismiem. Tomēr viņu iespaidīgajam panākumam bija negaidītas sekas – tas mazināja uzticību līdzšinējam eksperta statusa noteikšanas veidam. Pārliecība, ka “ikviens var būt programmētājs”, attīstījās līdz ar kārtējām interneta inovācijām. 2000. gadā korejietis O Jeong Ho pasludināja, ka “jebkurš var kļūt par žurnālistu”, un nodibināja pilsoniskās žurnālistikas portālu OhMyNews. Gadu vēlāk Džimbo Veilss dibināja Vikipēdiju, aicinot to veidot visus, jo “jebkurš var būt enciklopēdists”.

Jebkurš var kļūt par ekspertu

Visas minētās inovācijas jau pirms lielā sociālo tīklu popularitātes viļņa sekmēja pieņēmumu, ka mūsdienu sabiedrībā, ko veido izglītoti cilvēki ar praktiski neierobežotu piekļuvi zināšanām, jebkurš var būt eksperts. Šis pieņēmums vājināja tradicionālo ekspertu statusa atzīšanas institūciju un metožu lomu. Papildu triecienu radīja trūkumi pašā sistēmā: skandāli zinātniskajās aprindās, korupcija un ekspertu politiskā iesaistīšanās, visbeidzot, apzinātas dezinformācijas stratēģijas, ko savu interešu aizsardzības nolūkā īstenoja ietekmīgi ražotāju (piemēram, tabakas vai automobiļu nozares) lobiji.

Sociālo tīklu popularitātes pieaugums uzticības līmeni ekspertu institūcijām un pašiem ekspertiem samazināja līdz minimumam. No 2017. gada Edelman Trust Barometer uzticamības pētījuma izriet, ka 60 procenti respondentu “personām kā tu un es” uzticas tikpat lielā mērā kā akadēmiskiem ekspertiem. Žurnālistiem uzticējās vien 27 procenti respondentu. Nav brīnums, ka šī pētījuma autori runāja par “uzticamības satriekšanu drupās”. Gadu vēlāk rezultāti nedaudz mainījās. Uzticēšanās “personām kā tu un es” nokritās līdz 54 procentiem, savukārt uzticēšanās tehniskajiem un akadēmiskajiem ekspertiem pieauga attiecīgi līdz 63 un 61 procentam, un uzticēšanās žurnālistiem pieauga līdz 39 procentiem. Vairākumā no pētītajām valstīm sāka mazināties uzticēšanās sociālajiem tīkliem. Šis pētījums tika veikts jau pēc tam, kad tika atklāti skandāli, kas bija saistīti ar Facebook un Twitter portālu iesaistīšanos dezinformācijas kampaņā un viltus ziņu izplatīšanā “Brexit” un ASV prezidenta vēlēšanu laikā.

Šī tendence ļauj izdarīt dažus svarīgus secinājumus. Mēs joprojām esam pārliecināti, ka zināšanām un ekspertiem ir svarīga nozīme. Jaunu digitālo mediju attīstība pavēra līdz šim nepieredzētas iespējas piekļūt, radīt un izplatīt zināšanas. Tas ir mainījis kontekstu, kādā eksperti iegūst savu statusu – radījis pieņēmumu, ka “ikviens var būt eksperts”. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka šī optimistiskā pārliecība sāk grīļoties un no jauna pieaug uzticēšanās ekspertiem ar spēcīgu institucionālo (piemēram, akadēmisko) leģitimitāti. Tas ir labs priekšnoteikums racionālu debašu atjaunošanai publiskajā sfērā. Cits svarīgs priekšnoteikums tam ir publiskās sfēras svarīgākā elementa – spēcīgu institucionālo mediju – rekonstrukcija. Jo par spīti tam, ka pamazām atkal pieaug uzticēšanās žurnālistiem un žurnālistikai, vairumā demokrātisko valstu mediju stāvoklis aizvien sistemātiski pasliktinās.