Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Sazvērestības mitoloģija
Smiekli vairs nenāk

Kad cilvēkam šķiet, ka zaudē kontroli, viņš vieglāk notic sazvērestības ideoloģijai. Tas redzams arī koronavīrusa pandēmijas apstākļos: attēlā redzama tā dēvētā “higiēnas demonstrācija” Berlīnē pret valsts pasākumiem pandēmijas ierobežošanai.
Kad cilvēkam šķiet, ka zaudē kontroli, viņš vieglāk notic sazvērestības ideoloģijai. Tas redzams arī koronavīrusa pandēmijas apstākļos: attēlā redzama tā dēvētā “higiēnas demonstrācija” Berlīnē pret valsts pasākumiem pandēmijas ierobežošanai. | Foto (fragments): © picture alliance/Marc Vorwerk/SULUPRESS.DE

Brīžos, kad cilvēks baidās zaudēt kontroli, ir vieglāk noticēt dažādām sazvērestības ideoloģijām. Koronavīrusa pandēmija šai ziņā ir izcila augsne. Politoloģe un interneta aktīviste Katarīna Nokuna intervijā skaidro, kā reaģēt, saskaroties ar pārliecinātu sazvērestības ideoloģijas piekritēju.
 

Eleonora fon Botmere

Nokūnas kundze, jūs kopā ar Piu Lambertī 2020. gada aprīlī izdevāt grāmatu “Fake Facts. Wie Verschwörungstheorien unser Denken bestimmen” (Nepatiesie fakti – sazvērestības teoriju ietekme uz domāšanu). Pašā grāmatā gan jūs nerunājat par “sazvērestības teorijām”, izvēloties šo parādību dēvēt par “sazvērestības mītiem” vai par “sazvērestības ideoloģijām”. Kāpēc tā?

Teorija savā būtībā ir zinātnisks jēdziens, un zinātnē, ja kādu teoriju pārliecinoši apgāž, pierādot tās maldīgumu, tad autors atsauc savu teoriju vai to pielāgo. Ar sazvērestības ideologiem tā nav. Grāmatā runājam par sazvērestības mītiem, ar to domājot uzskatu kopumu, kad cilvēks ir pārliecināts – pastāv slepenas vienošanās starp it kā varenām personām vai personu grupām. Šīm personām tad tiek piedēvēta zināma kompetence un vara. Šādu naratīvu centrā var būt arī sociāli neaizsargātas vai izstumtas sabiedrības grupas, kā tas, piemēram, bija antisemītiskajos grautiņos viduslaiku mēra epidēmijas laikā. Svarīga ideoloģijas iezīme ir pārliecība, ka iedomātās sazvērestības dalībniekiem ir ļauni nolūki. Katarīna Marija Nokūna ir interneta aktīviste un publiciste. Viņa raksta emuāru kattascha.de un veido podraidi “Denkangebot”. 2018. gadā iznāca viņas pirmā grāmata – “Die Daten, die ich rief”. 2020. gadā izdevniecībā Quadriga iznāca grāmata “Fake Facts. Wie Verschwörungstheorien unser Denken bestimmen”. Katarīna Marija Nokūna ir interneta aktīviste un publiciste. Viņa raksta emuāru kattascha.de un veido podraidi “Denkangebot”. 2018. gadā iznāca viņas pirmā grāmata – “Die Daten, die ich rief”. 2020. gadā izdevniecībā Quadriga iznāca grāmata “Fake Facts. Wie Verschwörungstheorien unser Denken bestimmen”. | Foto: © Miriam Juschkat

Bet kā var zināt, ka nav darīšana ar īstu sazvērestību?

Protams, eksistē arī īstas sazvērestības. Demokrātijas apstākļos ir uzmanīgi jāvēro, ko dara slepenie dienesti un valdības, kas notiek politikā un ekonomikā. Izšķiroši šai gadījumā ir, vai manis teiktais atbilst patiesībai un vai es varu pierādīt sevis teikto ar faktiem, vai arī ir runa par ideoloģiju, par slēgtu uzskatu sistēmu. Ir starpība, vai diskutēju par hipotēzēm, vai arī sāku iekļauties kādā ticības modelī.

Kādos apstākļos cilvēki īpaši viegli notic sazvērestībām?
 
Brīžos, kad cilvēks jūt, ka kontrole slīd ārā no pirkstiem, viņš ir vieglāk ietekmējams un drīzāk notic sazvērestības mītiem. Tā var būt, piemēram, ja cilvēks zaudējis darbu, ja jādzīvo politisku pārmaiņu laikos, kā arī globālas pandēmijas apstākļos. Par to ir veikti pētījumi. Šādos apstākļos sazvērestības mīts cilvēkam var kļūt par tādu kā psiholoģisku atbalstu. Tas nepadara dzīvi rožaināku, bet vismaz pašam rodas sajūta, ka dzīvei tomēr ir kaut kāda struktūra, ka ir kāds lielāks plāns un ir vainīgie, uz kuriem norādīt ar pirkstu.

Kādi ir populārākie sazvērestības stāsti?

Īpaši daudz to ir medicīnas jomā. Ja kāds apgalvo – vakcinācija esot bīstama –, kā arguments bieži tiek piesauktas tieši sazvērestības. Nereti dzirdēts apgalvojums, ka miljoniem mediķu visā pasaulē esot norunājuši kaitēt visai pasaulei. Nav runas par faktiem – tādiem apgalvojumiem nav nekā kopīga ar realitāti. Tomēr rezultātā cilvēki var sākt neuzticēties ārstiem un pat nopietnu slimību gadījumā labprātāk vērsties pie šarlatāniem. Šādai zinātniski nepamatotai attieksmei var būt nāvējošas sekas.

Vai šādas tendences pastiprina internets?

Pastāv priekšstats, ka internets esot vainojams pie tā, ka sazvērestības stāsti vispār atrod dzirdīgas ausis. Tomēr jāatceras, ka, piemēram, nacionālsociālisma laikā lielākā daļa sabiedrības ticēja “pasaules ebreju sazvērestībai”, tātad skaidri antisemītiskam sazvērestības stāstam. Tas bija valdības oficiālais viedoklis, to mācīja skolās. Un toreiz interneta vēl nemaz nebija. Patiesībā jaunie mediji tikai ir padarījuši šo fenomenu pamanāmāku, un, protams, digitāli tas var daudz straujāk izplatīties.

Kā tas nākas, ka dažiem šāds pasaules skatījums šķiet pavisam reālistisks?

Cilvēki, kas tic sazvērestībām, uztver pasauli citādāk. Vairums no mums vairāk uzticas tiem, ko uzskata par jomas speciālistiem, bet pētījumi pierāda, ka sazvērestību piekritējiem šī nosliece ir vājāka, un ekstrēmos gadījumos var pat gadīties, ka kaimiņa teiktais šķiet tikpat ticams kā starptautiski atzīta eksperta teiktais.

Kā reaģēt uz sazvērestības mītu izplatītājiem internetā?

Sociālajos tīklos un grupu sarunās vajadzētu reaģēt nekavējoties. Ja parādās rasistiski vai antisemītiski izteikumi, ir skaidri jānovelk robeža, kuru pārkāpt nedrīkst. Tas ir ļoti svarīgi, jo ar sazvērestības mītu palīdzību tiek kūdīts naids, un tam var būt ļoti nepatīkamas sekas. Klusēšanu var interpretēt kā piekrišanu.

Ko tieši jūs domājat ar “nepatīkamām sekām”?

Daudzi no pēdējo gadu galēji labējiem teroristiem – Hānavā, Hallē, arī Kraistčērčā Jaunzēlandē – ticēja sazvērestībām un ar to attaisnoja pastrādātos noziegumus. Ir pierādījies, ka sazvērestības mītiem ir liela loma radikālu labējo spēku mobilizācijā. To vajadzētu uzskatīt par sistemātisku problēmu un uztvert ļoti nopietni. Sazvērestības ideologi apzināti pasludina konkrētus cilvēkus par mērķiem. Tas ir redzams arī šobrīd covid-19 kontekstā. Ja zinātnieks saņem nāves draudus, gatavība publiski paust savu nostāju mazinās. Tas noteikti nesekmē lietišķu, līdzsvarotu diskusiju.

Ko iesākt, ja par sazvērestībām sāk runāt draugu lokā?

Var palīdzēt faktu pārbaude – koronavīrusa gadījumā ir plaši pieejama informācija. Prātīgi ir aprunāties zem četrām acīm. Var pajautāt cilvēkam, kā viņam klājas. Ir taču pierādīts, ka cilvēks brīžos, kad jūt, ka zaudē kontroli, pēkšņi sāk ticēt kaut kam, kam agrāk nebūtu noticējis.

Bet vai mani sadzirdēs arī cilvēks, kurš ir pilnībā noticējis kādai sazvērestībai?

Ir grūti panākt, lai mūs uzklausītu cilvēki, kas jau dziļāk iestiguši paralēlās informācijas pasaulē un uzskata, piemēram, ka pastāv globāla zinātnieku vai žurnālistu sazvērestība. Nelaime tāda, ka faktu pārbaude būs saistīta ar tām pašām personām, kuras uzskata par iesaistītām sazvērestībā. Parasti šādos gadījumos iesaka mēģināt uzdot jautājumus: “Vai esi to pārbaudījis? Kāpēc tu domā, ka šis avots ir ņemams nopietnāk par citiem?” Šādi var cilvēku pamudināt domāt kritiskāk. Labākajā gadījumā šādi var pat apturēt vai vismaz palēnināt radikalizāciju. Kad cilvēks notic vienai sazvērestībai, viņš bieži vien notic arī nākamajai, un beigās izveidojas pilnīgi melnbalts pasaules skatījums.

Tie tad būtu tā dēvētie “folijas cepurīšu valkātāji”, ko dažs labs uzskata par visai amizantiem.

Sabiedrībā labprāt pasmejas par tiem, kas domā – aiz lidmašīnām paliekošās kondensāta svītras īstenībā ir ķimikālijas, kas mūs visus saindē. Bet vai tas šķiet jautri arī bērnam, kuru nelaiž ārā, jo vecāki kaut kam tādam tic? Šādi “ticīgie” dzīvo pastāvīgās bailēs. Sākumā cilvēki vienmēr labprāt uzklausa smieklīgus sazvērestības stāstus, bet, ja sāk runāt par šo stāstu cēloņiem un sekām, neviens vairs neko negrib dzirdēt. Ja papēta pamatīgāk, smiekli vairs nenāk.

Kur vērsties pēc padoma sazvērestības stāstu varā nonākušajiem vai viņu piederīgajiem?

Šobrīd daudzi vēršas pie konsultantiem, kas specializējas uz sektām, jo daudzās sektās jauni dalībnieki tiek piesaistīti, tieši izplatot sazvērestības mītus. Par šo tēmu konsultē arī galēji labējo problemātikas eksperti. Taču iespēju ir daudz par maz, un pastāvīgi trūkst līdzekļu. Organizācijām, kas nodarbojas ar šīm tēmām, ir nepieciešams lielāks finansējums.

Kas būtu jādara valsts iestādēm?

Skolās šie jautājumi būtu sistemātiski jāiekļauj mācību plānā. Jaunieši agri vai vēlu saskarsies ar sazvērestību problemātiku, un viņiem ir jāiemāca, kā atpazīt sazvērestības ideoloģiju un kā pret to attiekties. Vērtīgi ir arī strādāt ar sevi – ja zinu, ka kādā konkrētā situācijā psiholoģiski esmu vieglāk ietekmējams, varu ieskatīties sevī un vispirms visu kārtīgi apdomāt, nevis uzreiz rakstīt tērzētavā. Man pašai gribētos, lai valsts mērogā tiktu izstrādāts visaptverošs plāns un stratēģija šajā jautājumā un lai pētniecībai tiktu piešķirts lielāks finansējums.