Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Bauhaus simtgade
Astoņas lietas, kas jāzina par Bauhaus

Bauhaus meistaru grupas foto Desavā (1926), no kreisās: Jozefs Alberss, Hinnerks Šepers, Georgs Muhe, Lāslo Mohojs-Nāģs, Herberts Baiers, Joosts Šmits, Valters Gropiuss, Marsels Breiers, Vasilijs Kandinskis, Pauls Klē, Lionels Feiningers, Gunta Štelcla un Oskars Šlemmers.
Bauhaus meistaru grupas foto Desavā (1926), no kreisās: Jozefs Alberss, Hinnerks Šepers, Georgs Muhe, Lāslo Mohojs-Nāģs, Herberts Baiers, Joosts Šmits, Valters Gropiuss, Marsels Breiers, Vasilijs Kandinskis, Pauls Klē, Lionels Feiningers, Gunta Štelcla un Oskars Šlemmers. | Foto (fragments): © picture alliance akg images

Askētisks dizains, vienkāršība un efektivitāte – kā Bauhaus vēlējās mainīt mūsu dzīvi.

Nadīne Berghauzene

Jaunā cilvēka utopija

Veicināt kopību caur mākslu – tieši tāds bija Bauhaus pasludinātais mērķis. Un ar pieticību tam nebija nekāda sakara, jo ar savu lietišķo mākslu Bauhaus sapņoja kalpot “Jaunajam cilvēkam”. Pirmais Bauhaus direktors un tā dibinātājs Valters Gropiuss to cita starpā izprata kā ciešu dažādu mākslas un amatniecības disciplīnu apvienošanu. Projektētie objekti bija jāpielāgo ražošanas procesam tā, lai tos varētu izgatavot lēti un ātri. Labam dizainam bija jākļūst tādam, lai iedzīvotāji Vācijā, kuras ekonomika pēc Pirmā pasaules kara bija sagrauta, to atkal varētu atļauties.

Bauhaus gars

Iespējams, tas izklausās pēc miermīlīgas mākslinieku kopienas. Iedomāsimies, ka šodien kādā nomaļā mākslas skolā kopā sanāktu slavens grafiskais dizainers, arhitekts, modes mākslinieks, dīdžejs, performanču mākslinieks un fotogrāfs, kur viņiem ar ierobežotiem finansiālajiem līdzekļiem būtu jādzīvo, jāmāca un jāattīsta idejas labākai sabiedrībai. Taču Veimāras realitāte bija tālu no harmoniskas radošu personību komūnas. Nevienā jautājumā neesot valdījusi vienprātība, tā vēstīja gleznotājs Jozefs Alberss. “Kad Vasilijs Kandinskis teica ‘jā’, es teicu ‘nē’, un, kad viņš teica ‘nē’, es teicu ‘jā’.“ Šis mākslinieciskais juceklis bija tieši tas, ko savā skolā vēlējās redzēt Gropiuss: “bauhaus mērķis ir tieši tas, ka nav stila, nav sistēmas, dogmas vai kanona, ka nav receptes un modes! tas dzīvos, kamēr būs atkarīgs nevis no formas, bet gan aiz mainīgās formas meklēs pašas dzīves fluīdu!“

No dizaina revolūcijas līdz arhitektūras skolai

Bauhaus pirmo posmu Veimārā (1919 – 1925) raksturoja pārmaiņu noskaņa un dziņa darboties. Gropiuss centās sakopot idejas un izveidot darbnīcas. Ja Veimārā eksperimentēja ar teorijām, tad otrais direktors Hannes Meiers Desavā (1925 – 1932) ķērās pie izmaksu samazināšanas. Diskusijām par pamatkrāsām un formām trūka naudas, tagad galvenā uzmanība bija jāpievērš sociālās būvniecības izstrādei. Meiers runāja par Bauhaus “proletarizāciju”. Visbeidzot Berlīnē (1932 – 1933) Ludviga Mīsa van der Roes vadībā notika pilnīga atteikšanās no sākotnējās idejas par sinerģijas efektu starp dažādām mākslas disciplīnām. Bauhaus kļuva par arhitektūras skolu.

Bauhaus meistaru grupas foto Desavā (1926), no kreisās: Jozefs Alberss, Hinnerks Šepers, Georgs Muhe, Lāslo Mohojs-Nāģs, Herberts Baiers, Joosts Šmits, Valters Gropiuss, Marsels Breiers, Vasilijs Kandinskis, Pauls Klē, Lionels Feiningers, Gunta Štelcla un Oskars Šlemmers. Bauhaus meistaru grupas foto Desavā (1926), no kreisās: Jozefs Alberss, Hinnerks Šepers, Georgs Muhe, Lāslo Mohojs-Nāģs, Herberts Baiers, Joosts Šmits, Valters Gropiuss, Marsels Breiers, Vasilijs Kandinskis, Pauls Klē, Lionels Feiningers, Gunta Štelcla un Oskars Šlemmers. | Foto (fragments): © picture alliance akg images

rakstība ar mazo burtu

1929. gada Bauhaus plakāts | 1929. gada Bauhaus plakāts | | Foto: © picture alliance/Heritage images Korporatīvā identitāte pastāvēja jau Bauhaus laikos. Vienkāršs un efektīvs bija ne tikai dzīvokļu un sadzīves priekšmetu dizains, bet arī iespieddarbi. 1925. gadā Herberts Baiers, Desavas drukas un reklāmas darbnīcas jaunmeistars, ierosināja konsekventi turēties pie rakstības ar mazo burtu. Kādēļ? Lai taupītu laiku. Uz visām veidlapām tika drukāts: “mēs visu rakstām ar mazo burtu, jo tādējādi ietaupām laiku. turklāt kādēļ vajadzīgi 2 alfabēti, ja tas pats sasniedzams ar vienu? kādēļ rakstīt ar lielo burtu, ja nevaram runāt ar lielo burtu?“ Esošo pareizrakstības noteikumu apzināta pārkāpšana tika uzskatīta par modernisma zīmi. Taču šim solim bija arī politiskas sekas – vēstules ar adresātu “Bauhaus no Desavas“ un rakstītas ar mazo burtu pilsētu domes vienkārši iznīcināja. Pastāvēja bažas par šķietami politiski noskaņoto Bauhaus pārstāvju komunistisko potenciālu.

Sievietes un Bauhaus

Guntas Štelclas (kaklasaitē) aušanas klases foto ap 1927. gadu Guntas Štelclas (kaklasaitē) aušanas klases foto ap 1927. gadu | Foto: © picture alliance/akg-images Gropiusam bija pārsteigums, ka par jauno mākslas skolu interesējas tikpat daudz sieviešu, cik vīriešu. Pateicoties Veimāras Republikas jaunajai konstitūcijai, kas sievietēm garantēja neierobežotu brīvību mācīties, studiju vietas mākslas skolā ieguva arī sievietes. Taču dzīve tajā viņām nebija vienkārša. Kad vien iespējams, studentes tika sūtītas uz tekstila darbnīcu. Bauhaus meistars sienu glezniecībā Oskars Šlemmers izsmējīgi izteicies: “Kur ir vilna, ir arī kāda sieva, kas auž, pat ja tik aiz gara laika.”

Trakulīgas kostīmu ballītes

Maldās tas, kurš uzskata, ka Bauhaus bija patvērums nopietniem avangardistiem, kuriem prātā bija vien ģeometriskas formas un abstraktas formulas. Bauhaus sacēla troksni ne tikai ar savu vienkāršo un tomēr revolucionāro dizainu, bet arī ar leģendārām tematiskajām kostīmu ballītēm, kā arī deju un teātra vakariem. Nedēļām ilgi tika darināti ekstravaganti kostīmi, izgatavotas parūkas, iestudētas dejas. Uz skatuves nonāca tādi iestudējumi kā ‘Figurālais kabinets’ – parodija par progresu un tehniku – vai ‘Triādiskais balets’ – grotesks dejas, aktierspēles un pantomīmas sajaukums. Bauhaus stila stingrība bija tikai viens no aspektiem dzīvei Veimārā, Desavā un Berlīnē.

Bauhaus kapela, 1930 Bauhaus kapela, 1930 | Foto: © Bauhaus Archiv Berlin

Izsmiekls

Bauhaus pārstāvjiem nebija ilgi jāgaida, lai viņu neierastās idejas un atteikšanās no tradīcijām kļūtu par apsmiekla objektu. Filozofs Teodors Adorno mājas ar lēzenu jumtu dēvēja par “konservu kārbām”, nīderlandiešu gleznotājs Teo van Dūsburgs zobojās, ka Bauhaus projektējot “ekspresionistisku ievārījumu”, un filozofs Ernsts Blohs šo mākslu uzskatīja vienkārši par “bezpersonisku”. Droši vien šāds dzēlīgums jāvērtē kā daļa no panākumiem.

1926./27. gadā būvēta ēka ar lēzenu jumtu Bauhaus dzīvojamā rajonā Tērtenes apkaimē Desavā 1926./27. gadā būvēta ēka ar lēzenu jumtu Bauhaus dzīvojamā rajonā Tērtenes apkaimē Desavā | Foto: © picture-alliance/akg

Kulta sekotāji Bauhaus aprindās

Ezotēriski noskaņota zen meistara lomu pārņēma gleznotājs un reformpedagogs Johanness Itens, kas 1919. gadā Bauhaus skolā uzsāka darbu kā pasniedzējs. Studentu dievināts un pretinieku nīsts, viņš Bauhaus iepazīstināja ar Mazdaznan sektas mācību. Sekta praktizēja veģetārismu, gavēšanu un speciālu elpošanas un seksualitātes mācību. Uzmanību piesaistīja arī viņa mācību metodes – to neatņemama sastāvdaļa bija fiziski vingrojumi un elpošanas vingrinājumi, kā arī temperamentīgas meistara dusmu lēkmes, ja studenti nedarīja to, ko viņš vēlējās. Pēc strīda ar Gropiusu Itens pameta Bauhaus 1923. gadā. Un arī šajā sakarā meistaram Šlemmeram ir zobgalīga piezīme: “Meditācija un rituāli Itenam un viņa aprindām bija svarīgāki nekā darbs.“