Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

“Bauhaus sievietes“
Mācekles ir gaidītas – tikai ne pārāk lielā skaitā!

| © Juan Camilo Roa 2018

Pastāv daudz mītu par sievietēm un Bauhaus. Autore Terēzija Encensbergere norāda, ka attiecībā uz sieviešu līdztiesību skola gan bija progresīva, taču iekļaujošā attieksme bija nepilnīga.

Terēzija Encensbergere

Kad #MeToo kustība sasniedza mākslas pasauli, tas izklausījās šādi: “Mūs nepārsteidz, ja kuratori piedāvā izstādes vai atbalstu un pretī sagaida seksuālus pakalpojumus. Mūs nepārsteidz, ja galeriju vadītāji savu mākslinieku nepiedienīgo seksuālo uzvedību romantizē, uzskata par nebūtisku vai noklusē. Mūs nepārsteidz, ja kolekcionārs vai potenciālais atbalstītājs piedāvā tikšanos seksuālā nolūkā. Mūs nepārsteidz, ja mums atriebjas, jo neesam pakļāvušās. Varas ļaunprātīga izmantošana nav pārsteigums.“ 2017. gada 30. oktobrī laikrakstā “The Guardian” publicētā atklātā vēstule, ko bija parakstījuši tūkstošiem mākslas pārstāvju, skaidri parāda, cik novēlota arī šajā jomā bijusi publiska diskusija par varas sadalījumu. Taču mākslas pasaulē ir lietas, kas šo izvērtējumu padara īpaši sarežģītu, – piemēram, ģēnija mīts, okultais sociālais kapitāls vai fakts, ka avangards sevi uzskata par īpaši progresīvu un pat pieļāvums par varas ļaunprātīgu izmantošanu vai seksismu pašu rindās tam sagādā lielas problēmas.

Šie aklie punkti nav nekas jauns. Bauhaus mūsdienās uzskata par vienu no nozīmīgākajām modernisma institūcijām, sociālās arhitektūras pionieri, progresīvu skolu un talantu kalvi. Tas viss nav nepareizi, taču šī aina ir nepilnīga. Kad Valters Gropiuss 1919. gadā Veimārā nodibināja Bauhaus skolu, viņa programmā bija rakstīts: “Par mācekli tiek uzņemta jebkura persona ar nevainojamu reputāciju neatkarīgi no vecuma un dzimuma, kuras talantu un sagatavotību Meistaru padome atzīst par pietiekamu.“ Bauhaus priekštece, Saksijas Lielhercoga mākslas skola Veimārā, bija viena no retajām mākslas akadēmijām, kurā jau pirms Veimāras Republikas dibināšanas tika uzņemtas sievietes. Gropiusa paziņojumam bija liela atsaucība – 1919. gada vasaras semestrī Bauhaus skolā mācījās 84 sievietes un 79 vīrieši, tātad sieviešu īpatsvars bija nedaudz virs piecdesmit procentiem. Meistaru padomi lielais pieplūdums pārsteidza, Gropiuss pieprasīja “stingru nodalīšanu uzreiz pēc uzņemšanas, jo īpaši attiecībā uz pārāk lielā skaitā pārstāvēto sieviešu dzimumu“. Lielos vilcienos tas nozīmēja, ka sievietēm tika ierādīta ierastā vieta un viņas tika nosūtītas uz aušanas darbnīcu, kas tobrīd tika saukta arī par “sieviešu klasi”.

Dažas sievietes šādu darba kontekstu uztvēra ļoti pozitīvi. Citi meistari parasti neiejaucās darbnīcas lietās, tajā valdīja pašnoteikšanās un solidaritātes sajūta. Guntai Štelclai, kas 1920. gadā uz neilgu laiku pārņēma “sieviešu klases” vadību, padevās darbs ar tekstilu, jo viņas talants saskanēja ar veicamajiem uzdevumiem. Pēc studenšu ierosinājuma viņa 1927. gadā kļuva par jaunmeistari un vienīgo austuves vadītāju. Viņa tā arī palika vienīgā Bauhaus meistare. Arī Annija Albersa, kas sākotnēji vēlējās kļūt par gleznotāju, aušanas mākslā atrada mediju, kurā varēja radoši izpausties. Viņa eksperimentēja ar abstrakciju, stingro steļļu režģi uzskatīja par iedvesmojošu un bija ārkārtīgi inovatīva darbā ar tekstilizstrādājumiem. Bauhaus diplomu viņa ieguva 1930. gadā, izstrādājot skaņu izolējošu un gaismu atstarojošu priekškaru no kokvilnas un celofāna.

Taču ne visas sievietes austuvē bija brīvprātīgi. Gropiusa nodalīšana iedarbojās – turpmākajos gados pēc dibināšanas sieviešu skaits Bauhaus pastāvīgi saruka. Aušana tika uzskatīta par daiļamatniecību un tādēļ mākslas un dizaina hierarhijā ierindojās vienā no zemākajām pakāpēm. Rūgta vēstures ironija ir fakts, ka aušanas darbnīca ilgus gadus bija vienīgā, kas nesa peļņu – un līdzfinansēja mākslinieciskos lidojumus jomās, kurās dominēja vīrieši.

Bauhaus meistars sienu glezniecībā Oskars Šlemmers savu vērtējumu izteicis šādi: “Kur ir vilna, ir arī kāda sieva, kas auž, pat ja tik aiz gara laika.” Taču arī viņa darbnīcā sievietes guva panākumus, piemēram, Lū Šepere-Berkenkampa, kas, par spīti meistara rīkojumam, ka āra zona rezervēta vīriešiem, bieži bija atrodama uz sastatnēm. Arī Marianne Branta iekaroja savu vietu vīriešu valstībā metāla darbnīcā un ir, iespējams, vispopulārāko Bauhaus dizaina priekšmetu autore; apaļais pelnutrauks ar trijstūrveida atvērumu un tējas stipruma kanniņa MT49 ir tikai divi piemēri. Pat arhitektūras nodaļa, kas dibināta tikai 1926. gadā, nebija pasargāta no sievietēm. 1928. gadā Lote Štama-Bēze tajā tika uzņemta kā pirmā sieviete. Taču pirms šī neierastā notikuma Lotei bija bijis romāns ar jauno Bauhaus direktoru Hannesu Meieru, kas viņai nebeidzās labi. Kad viņu attiecības nāca gaismā, viņai palūdza mācības pārtraukt.

Šīs vientuļās cīnītājas ir apbrīnas vērtas, taču viegli viņām neklājās. Joma, kurā dzimumu attiecības vēl nebija pilnībā noteiktas un kas Bauhaus sievietēm sniedza zināmu brīvību, bija fotogrāfija. Tādas sievietes kā Ģertrūde Arnta un Lūcija Mohoja šajā brīvības telpā atklāja sevi no jauna.

Pēc tam, kad nacisti 1933. gadā slēdza Bauhaus, daudziem kādreizējiem skolas pārstāvjiem sekoja sarežģīti, haosa pilni un dažkārt traģiski gadi. Sešas Bauhaus sievietes tika nogalinātas koncentrācijas nometnēs, viena gāja bojā bumbvedēju uzlidojumā. Virknei mākslinieču izdevās doties trimdā – Gunta Štelcla nodibināja austuvi Šveicē, Annija Albersa no 1933. gada strādāja par pasniedzēju Black Mountain koledžā Ziemeļkarolīnā ASV, bet Lote Stama-Bēze jaunas mājas atrada Holandē.

Kas tad palicis no Bauhaus sievietēm? Slavenajā Luksa Feiningera fotogrāfijā redzama grupa jaunu sieviešu uz Bauhaus ēkas kāpnēm Desavā. Viņām ir īsi mati, viņas tērptas biksēs un kamerā skatās ar nepiejaucētu un nemākslotu izteiksmi. Lai arī tas izskatās progresīvi, mums nevajadzētu ļauties apmānam un turpināt uzturēt pagātnes aklos punktus. Tā vietā uz šīm sievietēm būtu jāraugās kā uz patstāvīgām māksliniecēm. Joprojām pārāk bieži dzirdam: “Vai tā nebija Jozefa Albersa, Marta Štama, Lāslo Mohoja-Nāģa sieva?“ Fakts, ka aizvien lielākam skaitam Bauhaus mākslinieču tiek veltītas personālizstādes, ka par viņām tiek veidoti ieraksti Wikipedia, ka mākslas vēsturnieki raksta par viņu dzīvi, ļauj cerēt, ka šādi jautājumi vairs neizskanēs.