Marcins Vilks iesaka
Skumjais viesis

© Rowohlt Poļu izcelsmes vācu prozaiķa Matiasa Navrāta jaunākais romāns ir ne tikai stāsts par dzīvi mūsdienu Berlīnē, bet arī literāri izdevies mēģinājums iztirzāt visnotaļ sarežģītu tēmu: filozofiskas pārdomas par krīzē nonākušu cilvēku.

Vārdā neminētais Navrāta romāna “Skumjais viesis” stāstītājs metropoli piedzīvo kā citu cilvēku pieredzes dārzu. Savā ceļā, bieži vien vietās, kur parasti cilvēks uzturas pavisam īsu laika sprīdi, piemēram, restorānā vai pie friziera, viņš bieži satiek cilvēkus, kas sāk dalīties ar saviem dzīvesstāstiem. Bijušais ķirurgs un alkoholiķis, arhitekte ar traumatisku stāstu, kas saistīts ar Poliju, ievelk stāstītāju savā pasaulē, dalās šķietami parastos stāstos, kas tomēr vienlaikus rosina uzdot principiālas dabas jautājumus: kas ir atmiņas? No kurienes mēs nākam un uz kurieni dodamies? Kāda ir mūsu dzīves jēga? Šādā veidā pilsēta savā ziņā kļūst par nomaldījušos cilvēku dvēseļu ostu, tā pieļauj nevaldāmu skumju izpausmes, dod brīvu vaļu melanholijai. Vienlaikus šī Berlīne viļņojas pati savā ritmā. Te veidojas vēsture, piemēram, tad, kad teroristu uzbrukums pēkšņi pārtrauc Ziemassvētku tirdziņa miermīlīgo labsajūtu. Autors to nav izdomājis; 2016. gadā tas patiešām notika.

Lai gan tie, kas Berlīni mīl – kā šo rindiņu autors –, ar prieku atpazīs grāmatā aprakstītās pilsētas vietas, arī ja var prātot par to, vai stāstītājs nav autora alter ego (daži sīkumi satraucoši precīzi sakrīt), “Skumjais viesis” diezin vai ir vienkāršojams līdz autobiogrāfiskai impresijai. Šis atturīgais romāns ar savu bieži vienkāršo teikumu struktūru sevī slēpj daudz lielisku momentu. Piemēram, kā tad, kad zem fiktīvā universa slāņa tiek risinātas filozofiskas pārdomas par krīzē esošiem cilvēkiem. No emocionālā vai psiholoģiskā aspekta tur nav nekā priecīga. Šajā ziņā literārā darba nosaukums ir ļoti trāpīgs. Taču, no otras puses, kā intelektuāla apcere “Skumjais viesis” ir patiess iemesls svinībām.

izdevniecība Rowohlt