© Matthes & Seitz Verlag, Berlin, 2021
Šobrīd tiek daudz runāts par „viltus ziņām“, ir pietiekoši daudz apcerējumu, kuros mēģināts precizēt to būtību un sociālo funkciju. Nikola Gessa (Bāzelē dzīvojoša literatūrzinātnes profesore) labprātāk runā par puspatiesībām. „Puspatiesības ir izpausmes , kas no vienas puses balstās uz patiesiem notikumiem, bet no otras – uz fiktīvu saturu.“ Puspatiesības nav „patiesas“, bet nav arī „nepatiesas“ (pēc būtības nepareizas), tās ir kaut kur pa vidu; tajās ir sava daļa patiesības devas, kura gan tiek izstumta vai notušēta. (Pastāv zināmas paralēles starp puspatiesībām un idealoģijām, kuras autore ļoti rūpīgi ir izstrādājusi, ņemot vērā Teodora V. Adornosa filozofiju.)
Kā un kāpēc vispār nonāk pie patiesības „sagrozīšanas“? Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, katrā ziņā, vēsturē jābūt kādam laikaposmam, kuru varētu apzīmēt par „postfaktisko retoriku“, un iespējams tieši tajā mēs arī dzīvojam. (Lai to labāk izskaidrotu, šajā grāmatā varam izlasīt pētījumus par afēristiem žurnalistikā, par sazvērestības teorijām saistībā ar korona vīrusu un par labējās partijas izrāviena retoriku). Šādu posmu komponenti lielākoties ir izplatīšanās sociālajos medijos un populistiskās politikas tendence. Bet kāpēc tas var būt bīstami? Puspatiesības iespējams pastāv jau sen; bet, ja tās jau ir noteicējas pār kādu noteiktu laikaposmu, tad rodas dziļa „ticamības krīze“, kura galu galā aprok arī demokrātisko institūciju pašsaprotamību.
Autore suģestē vēl vairāk: patiesības un īstenības apzināšanās satricināšana var novest pie civilizācijas sabrukuma. Tāpēc šis pēc apjoma nelielais darbs ir tik nozīmīgs.
Matthes & Seitz Verlag