Dzelzceļš
Bānītis – varens brauciens pa šaurām sliedēm

Viens no populārākajiem mēles mežģiem latviešu valodā ir ”šaursliežu dzelzceļš”. Taču arī tie, kam šis vārdu salikums mēli samežģī, var doties braucienā ar Latvijas pēdējo kursējošo mazbānīti.

Aleksandrs Velšers

Vilciens ar grūdienu uzsāk braukšanu, vagoni čīkst un klab. Gar logu slīd pļavas, meži un staignāji, pieturas ir vien dažās stacijās – un dažreiz pie kāda ūdenstorņa. Mazbānītis teju kā sendienās čunčina pa gleznaino apvidu starp Gulbeni un Alūksni. Tas izskatās kā īsts vilciens – tikai pāris izmērus mazāks.

Saskaņā ar kustības sarakstu katru dienu divi mini vilcieni kursē 33 km garajā, vienīgajā vēl saglabātajā kādreizējās šaursliežu dzelzceļa līnijas Pļaviņas – Valka posmā. Līnija tika atvērta 1903. gadā Krievijas impērijas laikā koksnes transportēšanai. Kara laikā nodarītie postījumi pēc abiem pasaules kariem tika novērsti un līnija tika atjaunota, vēlāk padomju gados vilcienu kustība tika slēgta. Pasažieru vilcienu kustība pa 750 mm sliežu ceļu tika atjaunota tikai 2002. gadā.

Bānīša sākuma un gala stacija ir no Rīgas 200 kilometrus attālā mazpilsēta Gulbene. Ar maksimālo ātrumu 35 km stundā Bānītis divreiz dienā ripinās uz Alūksni un atpakaļ. Par valsts nozīmes vēstures pieminekli atzītais Bānītis to paveic nepilnas pusotras stundas laikā.

Noteiktās dienās viensliežu līnijā kursē arī VDR būvētā tvaika lokomotīve Gr-319 “Ferdinands”. Ar malku kurināmā lokomotīve būvēta 1951. gadā Kārļa Marksa lokomotīvju būves rūpnīcā Bābelsbergā Berlīnes pievārtē. Pa vairākiem apvedceļiem lokomotīve 2007. gadā nonāca Gulbenes depo, 2014. gadā restaurētais “Ferdinands” devās savā pirmajā braucienā.

Bānīti jo īpaši ir iecienījuši tūristi, kas Gulbenes un Alūksnes staciju muzejos var iepazīties ar Latvijas pēdējā šaursliežu dzelzceļa pasažieru pārvadātāja vēsturi. Gulbenē apskatei ir pieejams arī depo, kā arī ir iespēja pārnakšņot vilciena vagonā.