Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Shift Society
Retvītot un atgādināt: Digitālā apiešanās ar holokaustu

Apmeklētājas un apmeklētāji Jad Vašem memoriālā, Izraēla
Apmeklētājas un apmeklētāji Jad Vašem memoriālā, Izraēla | Foto (fragments): NIR ELIAS © picture alliance / REUTERS

Ko digitālais laikmets dara ar holokausta piemiņu? Notikumu liecinieks Abba Naors, ģermānists Ernsts Hitls, Aušvicas memoriāla preses darbinieks Pāvels Savickis un abituriente Emelija Fuksa stāsta par pieredzi, iespējām un riskiem. 

Elīza Johuma

credit

Cienījamie dalībnieki, ievadam jautājums: kāda ir Jūsu pieredze digitālās atceres darbā? 

Ernsts Hitls: 
Es strādāju Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātē un esmu projekta grupas dalībnieks, kas šobrīd izstrādā divas digitālās atceres programmas. Vienu no tām, LediZ (tulk.: izglītošana ar digitālām liecībām), veido interaktīvas, trīsdimensiju liecības vācu valodā par holokaustā izdzīvojušajiem. Naora kungs piedalījās šajā projektā. 3D liecība ir tuvinājums tam, ko varētu iedomāties kā hologrammu (faktiska hologrāfiska tehnoloģija, kas ļautu apmeklētājiem mainīt projekcijas perspektīvu un ap to pārvietoties, ārpus virtuālās realitātes vēl joprojām nepastāv). Otrs projekts, kura kontekstā darbojos, ir lietotnes izstrādāšana ekskursijas vadīšanai pa Minhenes Universitātes teritoriju, kas saistīta ar Baltās rozes (Weiße Rose) pretestības cīnītāju aktivitātēm. 

Audio wird geladen
Abba Naors:
Man šī liecību lieta ir nedaudz atšķirīga. Jo man tās nav jāatceras vai vēlreiz jānoklausās. Es neesmu neko aizmirsis. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuram tas bija ļoti intensīvi jāpiedzīvo – diemžēl. Tā ir atšķirība starp mani un pārējiem, kas piedalās šajā apaļā galda diskusijā. Pieņemu, ka klātesošie ir pāris gadus par mani jaunāki. Tāpēc jūtos tiesīgs izskaidrot, kā tas bija. Kā toreiz dzīvoja? Kā pilnīgi nejauši daži tomēr izdzīvoja. 

Emelija Fuksa:
Es priecājos, ka varu piedalīties šajā sarunā ar Jums. Šobrīd man ir 17 gadu un pēc dažiem mēnešiem man būs 18. Savā skolā, Lēbahas Šollu ģimnāzijā (Geschwister-Scholl-Gymnasium Lebach), esmu dalībniece darba grupā par atmiņu saglabāšanu. 

Pāvels Savickis:
Es strādāju Aušvicas memoriālā, kas primāri ir autentiska vieta un cilvēki, kas to apmeklē. Tas ir ļoti tālu no digitalizācijas, jo izšķirošā nozīme ir autentiskumam. Katru gadu memoriālu apmeklē vairāk nekā divi miljoni cilvēku, taču kādā brīdī mēs sapratām, ka daudzi nevar ierasties personīgi. Viena no programmām, kas tika veidota pēc šiem secinājumiem un kurā piedalījos, bija virtuālā ekskursija mūsu interneta vietnē. Tā rāda nevis ekspozīcijas, bet izceļ vietu un tās vēsturi. Šos digitālos attēlus mēs esam papildinājuši ar pedagoģiskiem materiāliem: vēsturisku informāciju un liecībām. 
 
Kopš darba uzsākšanas memoriālā piedalos mūsu sabiedrisko attiecību darbā sociālajos medijos, kas savukārt ir atsevišķa mūsu misijas sastāvdaļa, jo tas ir dialogs ar sabiedrību, nevis tikai ar mūsu apmeklētājiem. 

Nevajadzētu aizmirst arī par Aušvicas memoriāla trešo digitālo komponenti: tā saukto digitālo arhīvu. Arhivāri izskata katru mūsu rīcībā esošo dokumentu, digitalizē to un mēģina atrast informāciju par ikvienas personas identitāti, kas minēta materiālos – vienalga, vai tas ir vārds, nometnes reģistrācijas numurs, dzimšanas datums, vai kāda cita personīga norāde. 

________________________________________________________________________
Parunāsim par 3D un VR atceres darbā. Tas ietver jau minētās 3D liecības, ko nodrošina LediZ. Šajā jomā ļoti aktīvi darbojas arī Dienvidkarolīnas Universitātes Šoa fonds (USC Shoah Foundation). Tas izveidojis virtuālas un interaktīvas liecības ar holokaustā izdzīvojušajiem, kā arī virtuālās realitātes filmu, kurā skatītāji var sekot, kā izdzīvojušais Pinča Gutera atgriežas Maidanekas koncentrācijas nometnē. Kādas iespējas 3D un VR tehnoloģijas sniedz atceres saglabāšanā? Vai Jūs saskatāt arī riskus? Jeb: kādi ētikas jautājumi jāievēro šādā reprezentācijā?

Pāvels Savickis:
Aušvicas memoriālu pastāvīgi uzrunā uzņēmumi, kuri piedāvā izstrādāt tādu virtuālu ekskursiju, kas viedierīces formā kalpo par gidu memoriāla apmeklējuma laikā. Mēs noraidām šos piedāvājumus. Cilvēkiem nevajadzētu pavadīt Aušvicas apmeklējuma laiku, blenžot ekrānā. Viņiem jāredz vieta. Muzeja gidu un ekspozīciju loma ir palīdzēt apjēgt šīs vietas autentiskumu. Vienīgais izņēmums ir QR kodi, kurus esam izvietojuši vairākās vietās, lai apmeklētāji varētu klausīties izdzīvojušo balsis, kuras stāsta par vietu, kurā apmeklētāji konkrētajā brīdī stāv.

Pašlaik mums ir tas gods Naora kunga personā satikt holokaustā izdzīvojušo, taču šādas sarunas pēc gadiem divdesmit vairs nebūs iespējamas. Visas institūcijas saskaras ar izaicinājumu, savākt pēc iespējas vairāk liecību. Ar to ir saistīts otrs lielais uzdevums – rast veidus šo liecību izmantošanai.  

Pāvels Savickis: 
Audio wird geladen
Emelija Fuksa:
Es piekrītu Savicka kungam daudzos aspektos. Muzeju gidiem vai ekspertiem būtu jāpiedalās virtuālās realitātes lietojumprogrammu izstrādē un jāsniedz padomi. Bet ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt holokaustā izdzīvojušo atmiņas un emocijas, jo es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā mūsdienās emocionāli aizkustināt cilvēkus. Jaunākā paaudze zaudē emocionālo saikni ar šo laiku. Kad VR vai citi ieraksta mediji jauniešiem sniedz iespēju izdzīvojušos redzēt, viņi tos uztver kā cilvēkus, nevis tikai kā stāstus. Šādā veidā viņiem ir lielāka iespēja izveidot personisku saikni. Šai ziņā VR ir daudzsološa. 

Ernsts Hitls:
 
Audio wird geladen


Abba Naors:
Šodien mēs piedzīvojam lietas, kuras pat nevarēja iedomāties: ka 75 gadus pēc kara atkal ir atdzīvojies antisemītisms. Tātad par to drīkst runāt, drīkst atkal nedaudz saniknoties. Tāpēc vienmēr saku saviem domubiedriem – neuztraucieties. No mums neatteiksies, jo vienmēr ir nepieciešams kāds, kuru ienīst. Un mēs vēl aizvien esam šeit. Tieši šodien, tieši jauniešiem, ir svarīgi, lai šie daži izdzīvojušie stāstītu no pirmavotiem.

Gadā es apmeklēju 80 līdz 90 skolas Bavārijā. Uzaicinājumu skaits arvien pieaug, kaut arī sākumā skolotāji nebija īpaši sajūsmināti par to, ka ieradīsies kāds holokausta liecinieks, lai stāstītu savu stāstu. Pašlaik daudz kas ir izmainījies. Skolas ir atvērtākas, skolotāji ir atvērtāki. Mūsu laiks ir gandrīz pagājis. Laiks, kamēr vēl ir izdzīvojušie, ir jāizmanto. Var sarakstīt daudzas grāmatas, par notikušo var stāstīt trešās personas, taču tas nav tas pats. Mūsu stāstīšana ir dzīva stāstīšana. Par to, cik tas ir atšķirīgi, es pārliecinos skolēnu, skolotāju reakcijā un viņu jautājumos. 

Es gribu cerēt, ka arī LediZ projekta apmeklētāji saņems autentiskas atbildes uz saviem jautājumiem. Galu galā pastāv arī milzīga atšķirība starp bijušajiem ieslodzītajiem un vēsturniekiem. Dažreiz rodas sajūta, ka vēsturnieki vēlas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no runātāja, lai arī paši varētu tikt pie vārda.

Ernsts Hitls:
Audio wird geladen

Apaļais galds

Vai domājat, ka sociālie mediji piedāvā piemērotu struktūru holokausta atcerei? Vai kāda no platformām šeit ir īpaši vērtīga? Un otrādi – vai ir kādas vietnes, kas šim nolūkam neatbilst? 

Abba Naors:
Es labprāt gribētu ko pateikt par plašsaziņas līdzekļiem kopumā. Katrā skolā, kurā ierodos, ir arī žurnālists. Vai domājat, ka viņš raksta dzirdēto? Viņš raksta tieši to, ko grib rakstīt. Visbiežāk pēc tam svarīgākie aspekti laikrakstā nebūs atrodami. Ir redzams stāsts un attēls: es tur biju. Žurnālists tur ir bijis. Paskatīsimies, kā tas, piemēram, ir ar grāmatām. Par holokaustu to ir tik daudz. Vai šodien var aiziet uz kādu Vācijas grāmatveikalu un atrast holokaustu pārdzīvojuša liecinieka sarakstītu grāmatu? Jums tā ir jāpasūta, paies pāris nedēļas, līdz to varēs saņemt. Es vienmēr saku: ja es būtu komediants, manas grāmatas droši vien būtu izliktas skatlogā. Es nevaru teikt, ka plašsaziņas līdzekļi un ar tiem saistītie cilvēki izrādītu ļoti lielu interesi.  

Emelija Fuksa:
Kas attiecas uz sociālajiem medijiem, es domāju, ka tiem piemīt atceres procesu atbalstošs potenciāls. Lai gan vienmēr pastāv risks, ka kāds sociālos medijus izmantos ļaunprātīgi, tas ir vienkāršākais ceļš, kā sasniegt jaunākās paaudzes. Lielākā daļa jauniešu šodien nelasa avīzes un neskatās ziņas televīzijā. Viņi visu dienu ir pie saviem viedtālruņiem vai citām mobilajām ierīcēm. 

Pāvels Savickis:
Vecākie kolēģi man teica, ka savulaik esot notikušas diskusijas par to, vai Aušvicas memoriālam vispār vajadzētu savu tīmekļa vietni. Šodien tāds jautājums šķiet absurds. Tā pati diskusija mums bija, kad 2009. gadā pirmoreiz sākām darbu sociālo mediju portālā – pievienojāmies Facebook. Esmu pārliecināts, ka sociālos medijus var izmantot atmiņu tālāknodošanai un piemiņas saglabāšanai. Dažas platformas ir labāk piemērotas tiešraides straumēšanai, citas – mijiedarbībai vai attēliem. Dažādas vietnes pieļauj atšķirīgus teksta apjomus. Šī valoda vispirms jāiemācās, taču no sociālajiem tīkliem mums neizbēgt. Kā jau dzirdējām no Fuksas kundzes, komunikācijas pasaule ir lokalizēta tur, un tas attiecas ne tikai uz jauniem cilvēkiem. Mums būtu jāapzinās robežas, vājās vietas un izaicinājumi, bet, ja kāds meklē informāciju par Aušvicas memoriālu, mums ir jābūt klātesošiem. Kad redzu, ka Aušvicas atbrīvošanas 75. gadadienas mēnesī mūsu tvītu skatījumu skaits sasniedz teju 250 miljonus, es apzinos, ka daļa no tvitera lietotājiem ziņu neizlasa, taču citus šis tvīts var ierosināt uzdot tālākus jautājumus. 

Pawel Sawicki:

ATTĒLI [Abba Naora un sadarbība ar LediZ] Abba Naora un sadarbība ar LediZ (fragments): © Bright White Ltd

Atcere 3D formātā

Tviteris ir viens no sociālajiem medijiem, kuros iespējami tēmturi. Tie darbojas kā digitāli atslēgvārdi, nodrošinot attiecīgās tēmas meklēšanas iespēju platformā. Šis princips aktualizē divus jautājumus.

Pirmkārt, kāds ir Jūsu viedoklis par tādiem tēmturiem kā, piemēram, #Aušvica? Vai šī mirkļbirka terminu “instrumentalizē” meklēšanas nolūkā, pārvērš par līdzekli mērķa sasniegšanai, un vai tas ir atbilstoši? 2020. gada janvārī, dažas dienas pirms Aušvicas atbrīvošanas 75. gadadienas, Twitter platformas labajā slejā pie “Trends for you” rādīja “Trends in Germany: #Auschwitz”. Vai Jūs uzskatāt šādu attēlojumu par leģitīmu līdzekli, lai veidotu sabiedrisko apziņu? Jeb vai algoritms šeit jēdziena izskaidrojumu automātiski saīsina līdz dažiem un varbūt nepietiekami plašiem atslēgvārdiem? 

Otrkārt, šos tēmturus var izmantot arī antisemīti un neonacisti. Ja tie netiek klasificēti kā ļaunprātīgi, Twitter šos ierakstus bez jebkādas diferencēšanas parādītu līdzās memoriālu un holokaustā izdzīvojušo ierakstiem. Lasītājiem platforma šos tvītus atspoguļotu tehniski un vizuāli vienlīdzīgi. Kādas ētikas konsekvences Jūs šādā gadījumā velkat? Vai, apzināti provokatīvi formulējot, secinājums būtu, ka būtu jāatsakās no ļaunprātīgi izmantoto mirkļbirku lietošanas? Jeb vai tieši pretēji – minēto pārkāpumu dēļ šo tēmturu lietošana ir īpaši svarīga, lai dotu pretsparu to ļaunprātīgai izmantošanai? Lai atgūtu ietekmi pār vārdu nozīmi un kontekstu? 


Ernsts Hitls:
Transkripts – audio Ernst Hitls


Ernsts Hitls:
Jūs vēl minējāt, ka tas parādījās kā “notikumi” – “trends”. Sākumā ir maldinoši, ka Aušvica iegūst šādu apzīmējumu, taču lietotājs varbūtēji saprot, ka pašlaik vienkārši notiek diskusija par šo tēmu. Vai šeit tiek instrumentalizēts kāds vārds? Es teiktu, ka tā darbojas valoda. Valoda faktiski vienmēr funkcionalizē. Tiek ražotas skaņas, norādīts uz koncepcijām. Kā jau teicu, svarīgāk ir tas, ko rakstītāji savos ierakstos ar attiecīgo mirkļbirku pasaka. 

Pāvels Savickis:
Es arī tā uzskatu. Kad mans Twitter konts man paziņo, ka Aušvica ir “notikumu” tēmturis Vācijā vai Polijā, es to uztveru kā zīmi, ka kaut kas notiek – ka norisinās publiskas debates. Mēs varam uzsākt līdzīgu diskusiju par to, vai vajadzētu klikšķināt "patīk" Aušvicas memoriālam vai likt sirsniņu zem mūsu rakstiem. Sociālie mediji netika izveidoti vienīgi šī smagā vēstures notikuma dēļ. Mums vienkārši ir jāsaprot attiecīgo funkciju un darbību nozīme. Mums “man patīk” nozīmē “es neaizmirsīšu”; tēmturis ir līdzeklis, ar kuru cilvēki vāc informāciju un ar kura palīdzību mēs varam izsekot, kā atcere izplatās virtuālajā pasaulē – kā sabiedrība atceras. Es neredzu instrumentalizāciju vai cieņas trūkumu. Ja cilvēki vēlas izrādīt necieņu, ja cilvēki vēlas instrumentalizēt, tad viņi to darīs – ir viņu rīcībā šis konkrētais līdzeklis vai nav.  

Abba Naors:
Man patiesībā par šo tēmu nav daudz ko teikt. Es esmu ļoti vienkāršs cilvēks. Esmu šeit gadījuma pēc, jo esmu viens no izdzīvojušajiem. Mana universitāte bija nometne. Es negribu tikt ļoti iesaistīts šādās tēmās. Es varu iesaistīties tikai ar pieredzēto un savām pašreizējām aktivitātēm, un izdarīt atbilstošus secinājumus. Pārējo lai dara jaunie. Es priecājos, ka nākamā paaudze par to vispār interesējas. Sākumā tas tā nebija, un jo mazāk ir izdzīvojušo – patiesībā vairs nav gandrīz neviena –, jo vairāk ar šīm lietām nodarbojas vēsturnieki. Attiecīgi pieaug arī interesentu skaits. Tas tiek uztverts kā daļa no vēstures. Es to nespēju. Es visu uzsāku pavisam citādāk. Tā nav daļa no vēstures; tā ir daļa no tā, ko cilvēki ir piedzīvojuši. 

Emelija Fuksa:
Attiecībā uz digitālajiem atslēgvārdiem es vēlētos piebilst, ka tieši tad, ka tie parādās kā “jaunākie notikumi”, tie var sasniegt cilvēkus, kuri iepriekš nav interesējušies par šo tēmu. Vai arī šādi tēmturi rosina pārdomas arī tiem, kas konkrētajā brīdī par to nedomāja. Varbūt viņi nodomā: “Vajadzētu taču man arī to reiz apskatīt.” Tāpēc tēmturi ir visnotaļ svarīgi. 

Ernsts Hitls: 
Runājot par otro jautājumu – par to, ka šos tēmturus izmanto arī neonacisti un antisemīti, es neesmu pārliecināts, vai man ir galīgā atbilde. No lingvistiskā aspekta: vārda nozīme izriet no tā lietojuma. Par tēmturiem kā #Aušvica vai #holokausts nevar teikt: mēs atsakāmies no šī jēdziena vai valodas, tā tagad pieder nacistiem. Taču būtu jāpārbauda, vai tēmturis nav iepriekšdefinēts, vai tā izcelsme nav problemātiska. Te es domāju, piemēram, #AllLivesMatter (visām dzīvībām ir nozīme), kas parādījās kā pretdarbība #BlackLivesMatter (Melnajām dzīvībām ir nozīme). Te var teikt: šī mirkļbirka ir saindēta jau kopš dzimšanas, to es nevēlētos izmantot. 

Pāvels Savickis:
Vispirms mēs nedrīkstam antisemītiem, neonacistiem un citiem naida kurinātājiem ļaut kontrolēt to, kā mēs strādājam. Ja šajā ziņā mēs padodamies, ja sakām, ka nerunāsim, jo pretējā gadījumā varētu iejaukties antisemīti vai neonacisti, tad mūsu darbs nav neko daudz vērts. Piemēram, ir neatbilstīgi diskutēt ar holokausta noliedzējiem, jo tas nozīmētu, ka mēs viņus noliekam vienā līmenī ar institūciju. Tā vietā mums būtu jānodrošina pēc iespējas vairāk satura. Es gribētu norādīt uz vēl vienu sarežģītu aspektu... 

Pāvels Savickis: 

(Sociālie) mediji un holokausts



Pāvels Savickis:
Es varu kādu personu bloķēt un par to ziņot, bet es nevaru viņu izslēgt no Twitter vai Facebook. Platformas gan. Šis ir plašāks jautājums. Šo uzņēmumu valoda gadu gaitā ir mainījusies. Sākotnēji tie atteicās no jebkuras atbildības par to, ko cilvēki raksta. Tagad šīs firmas sāk piekrist atzītu faktu, ka to tīklus var izmantot cilvēku manipulēšanai un viltus ziņu izplatīšanai. Turklāt Eiropas un jo īpaši Vācijas attieksme pret holokausta noliedzējiem ievērojami atšķiras no attieksmes Amerikā – pamatojoties ASV Konstitūcijas pirmajā labojumā un attiecīgajā vārda brīvības izpratnē. Un sociālo mediju uzņēmumu galvenās mītnes lielākoties atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs. 

Abba Naors: 
Kas attiecas uz antisemītismu, man jāsaka, ka tā nepavisam nav mana, tā ir antisemītu problēma. Viņiem vēl ir jāskatās uz mums. Viņiem ir jādzīvo ar šo naidu. Vai ir viegli dzīvot ar naidu? Maz ticams.  Pāvels Savickis facebook iegultais ziņojums Par Instagram ir izveidojusies virkne asociāciju. Cilvēki ar šo platformu bieži saista “skaistas bildes”. Plaši izplatīta konotācija ir, ka cilvēki tur fokusē sevi uzmanības centrā un izmanto filtrus, lai izskatītos nevainojami. Instagram ir populārs influenceru vidū, kuri bieži – kaut arī ne vienmēr – reklamē dzīvesveidu un modi. Kā šīs asociācijas ietekmē platformas izmantošanu arī darbam ar atmiņu saglabāšanu?

Labi zināms pretrunīgi vērtēts piemērs, kur ar Instagram palīdzību bija paredzēts veicināt izpratni, ir Eva.Stories (Eva.Stāsti) 2019. gadā. Projektā tiek pētīts jautājums: “Kā būtu bijis, ja meitenei holokaustā būtu bijis Instagram”? Eva Heimane (Eva Heyman) bija ungāru jauniete, kuru noslepkavoja nacionālsociālisti, un ir saglabājusies viņas dienasgrāmata. Izraēlieši Mati un Maja Kohavi – tēvs un meita, kuri holokaustā zaudēja ģimenes locekļus, ir pielāgojuši Evas dienasgrāmatu Instagram. Viņi tam izmantojuši tipiskus stila elementus, piemēram, emocijzīmes un pašvideo. Veidotāju mērķis ir sasniegt jauniešus, runājot ar viņiem tieši tādā valodā, kādu lieto jaunieši paši – tādā, kas nosaka jauniešu ikdienas dzīvi un varētu viņus aizsniegt. 


Emelija Fuksa:
Pirms gatavošanās šai intervijai man “Evas stāsti” nebija zināmi. Es neesmu īpaši aktīva Instagram lietotāja, bet arī citi no manas skolas par to nebija dzirdējuši. Tagad esmu apskatījusi Eva.Stories kontu. Bija nedaudz dīvaini redzēt, kā 1940. gadu stilā ģērbusies meitene publicē emocijzīmes. Es arī izlasīju daudzus konta komentārus, un daudzi jaunieši rakstīja, ka izjutuši tādu saikni, kādu līdz tam saistībā ar vēsturi vēl nekad nebija pieredzējuši, kaut arī skolā viņi jau bija lasījuši tādas grāmatas kā “Annes Frankas dienasgrāmata”. 

Ernsts Hitls:
Vēl tikai īsa piebilde: Instagram nedarbojas tāpat kā YouTube, kas lietotājiem videoklipus iesaka nejauši vai pēc algoritma. Instagram lietotāji saņem ziņas plūsmā no cilvēkiem, kuriem seko. Ja daži saņem tikai modeļu, zvaigžņu un ietekmētāju attēlus, tas droši vien kaut ko izsaka par viņiem pašiem. 

Emelija Fuksa:
Tā bija arī viena no problēmām, par kuru daudzi man stāstīja. Viņi ar atceres darbu Instagram nesaskarsies, ja vien nebūs tajā aktīvi iesaistījušies. Tādas iniciatīvas kā “Evas stāsti” viņi pat nepamana.

Tēmturis Aušvica?

Saskaņā ar pētījumiem pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem daudzās valstīs, tai skaitā arī Vācijā, bieži ir ļoti maz zināšanu par holokaustu. Kādus ieteikumus Jūs varētu dot jauniem cilvēkiem, kuri meklē informāciju internetā un vēlas ko iemācīties par holokaustu – iespējams, bez sevišķām priekšzināšanām? Kā viņiem vajadzētu pārbaudīt, vai viņu izvēlētais avots ir uzticams? 

Pāvels Savickis:
Es iesaku uzsākt darbu, vispirms sameklējot vietu, kurā ir uzticami avoti. Tas varētu būt tuvumā esošs Holokausta muzejs vai memoriāls, tā varētu būt universitāte. Daudzām no šīm iestādēm ir arī tiešsaistes vietnes. Tu vari tām nosūtīt e-pastu, izpētīt to tīmekļvietnes, uzdot jautājumus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esam pārstāvēti sociālajos medijos, un Aušvicas memoriāls to izdarīja pirmais. Mums radās iespaids, ka cilvēki meklē informāciju par Aušvicu sociālajos tīklos un, to darot, iespējams, nonāk lapās, kurās izrādīta necieņa vai kurās vēstures fakti netiek atspoguļoti korekti. Mēs nolēmām, ka mums jābūt pārstāvētiem kā orientēšanās atbalstam. Mēs esam šeit, lai palīdzētu. 

Plašāks jautājums un milzīgs pienākums ir tas, kā izglītības sistēma māca jaunajām paaudzēm metodes, kā meklēt informāciju tiešsaistes juceklī, kurā patiesība kļūst par izaicinājumu. 

Abba Naors:
Man ir praktisks ieteikums mūsdienu jauniešiem. Viņiem vajadzētu nopirkt manu grāmatu “Es dziedāju SS” (Ich sang für die SS). Tajā viņi var uzzināt ļoti daudz par holokaustu. Tā tagad bija neliela reklāma. 

Emelija Fuksa:  
  Ernsts Hitls: IEGULTAIS TVĪTS   Pāvels Savickis: iegultais tvīts

Instagram un „skaistās bildes“



Abba Naors:
Es sev jautāju, kā būs, kad vairs nebūs izdzīvojušo? Vai cilvēce tiešām no tā ir mācījusies? Vai par to vispār vēl runās? Tā kā esmu daudz saskāries ar bērniem, varu teikt, ka viņi izrāda lielu interesi. Kas notiek, kad viņi kļūst vecāki? Es nezinu. Šodien es redzu, kā bērni, it īpaši meitenes, kamēr stāstu, klausās un raud. Vai tā būs arī, kad viņi izaugs? Kad vairs nebūs neviena, kas varēs stāstīt no savas pieredzes? Es arī vienmēr domāju: vai bērni man vispār tic? Vai izklausās ticami, kad liecinieks stāsta, ko viņš pieredzējis nometnē? Es nezinu. Es jau neesmu klausītāju pusē. 

Emelija Fuksa:
Man ļoti nozīmīgi šķiet Naora kunga tikko teiktais, ka viņš kā izdzīvojušais domā par to, vai citi viņa stāstu uztver tāpat kā viņš un tam vispār notic. Es domāju, ka tas ir ļoti aizkustinošs brīdis, dzirdēt izdzīvojušā teikto. Protams, ka šai personai tic. Tā atrodas tajā pašā telpā, tā ir īsta. Šajā brīdī tā stāsta, ko nācies pārciest. Arī pats izdzīvojušais ir emocionāli aizkustināts, un tikšanās laikā šīs emocijas var uztvert. Klausītāji ir vairāk iesaistīti nekā tad, ja viņi vienkārši kaut ko lasītu par šo vēsturi. 

Jaunieši „tiešsaistes juceklī“

Avotu tēmai pievienojams digitālās fotogrāfijas un videogrāfijas jautājums: abas tehnoloģijas ievērojami atvieglo vizuālā materiāla apstrādi. Šo līdzekli diezgan apzināti lieto darbā atmiņu saglabāšanai. Šahaka Šapiras projekts “Yolocaust” liek pie kauna staba ieradumu piemiņas vietās uzņemt brīvā laika pavadīšanas momentuzņēmumus sociālajiem medijiem. Pašbildes, ko cilvēki bija uzņēmuši pie Memoriāla nogalinātajiem Eiropas ebrejiem, viņš ievietoja koncentrācijas nometņu fotogrāfijās. Bet arī antisemīti var salīdzinoši viegli izmantot digitālās rediģēšanas metodes un manipulēt ar attēliem. Viens piemērs ir Annes Frankas fotogrāfija, ko Vācijas neonacisti – domājams, huligāniski noskaņotie – iemontēja pretinieku futbola komandu sporta kreklos. Tas vēlreiz ilustrē Naora kunga vārdus par šobrīd pieaugošo antisemītismu. Kāds ir Jūsu vērtējums un kādi – Jūsu ieteikumi, kā apieties ar digitālo manipulāciju? 

Pāvels Savickis:
Manipulācijas ar avotiem pastāv kopš cilvēces rītausmas. Mums ir jāanalizē, vai montāža ir cieņu aizskaroša. Tas nav automātiski vienmēr. Katru tehnoloģiju var izmantot gan pienācīgi, gan arī neatbilstoši. To mēs neizmainīsim. Vienmēr būs cilvēki, kas ienīst. Mums ir jāatrod veidi, kā viņiem pretoties, viņus apskaidrot, cīnīties. Mēs to varam salīdzināt ar naža – cilvēces mūžsenā instrumenta – lietošanu. Ar to var sagriezt maizi, bet ar to pašu nazi aiz naida var kādu arī nogalināt. Izšķiroša ir personas motivācija, un ir nepieciešams arestēt un notiesāt tos, kuri izmanto nazi, lai uzbruktu citiem. Dažreiz mēs varam vērsties tiesā pret digitālu ļaunprātīgu izmantošanu, taču tas nav tik vienkārši. Mums vajadzētu būt rīkiem – juridiskiem rīkiem, ziņošanas rīkiem –, jo esmu dziļi pārliecināts, ka tas, ko dara nīdēji un antisemīti, ir ne tikai briesmīgi, bet daudzos gadījumos arī nelikumīgi. Kas attiecas uz Šapiras kunga projektā integrētajām pašbildēm, es domāju, ka mums vajadzētu uzlabot cilvēku izpratni par to, kā izskatās cieņpilna piemiņa. Protams, tas ir sarežģīti: pašbilde ir mūsu laika vizuālā valoda, un ne katrs pašportrets ir problemātisks. 

Ernsts Hitls:  Transkripts – 1. un 2. audio Emelija Fuksa  

Uzskatu manipulēšana

Ko nesīs nākotne? Kā var izskatīties sirdsapziņā balstīts atceres darbs un, šajā kontekstā, internets ar sirdsapziņu? Vai ir kāds projekts, kuru vēlaties redzēt realizētu nākotnē? 

Abba Naors:
Man ir svarīgi nodot šo pagātni jaunajai paaudzei. Tai jābūt kā mācībai par to, kas var notikt, ja kāds klausa viltus praviešus. Viltus pravieši šodien atkal dod dažādus solījumus. Mūsdienu jaunieši ir pelnījuši labāku dzīvi. Viņu priekštečiem bija jāmaksā dārga cena par toreiz izdarītajām stulbībām.  

Emelija Fuksa: 

Sirdsapziņa, izpratne un internets

Transkripts – 3. audio Emelija Fuksa

Pāvels Savickis:

Izšķiroša nozīme ir atmiņai, izpratnei par to, kāpēc tas toreiz notika. Turklāt mums būtu jāsāk runāt par cilvēka atbildības pamatjautājumu: kad mācāmies kaut ko par vēsturi, mēs esam neiesaistīti pagātnes notikumu vērotāji. Arī attiecībā uz mūsdienu tendencēm, kas balstās tajā pašā naidpilnajā ideoloģijā kā pirms 80 gadiem, mēs esam neiesaistīti skatītāji. Jaunais izaicinājums mūsu institūcijai ir divējāds: izpildīt svarīgo uzdevumu – sniegt informāciju par faktiem, datiem un vārdiem, un uzsvērt saikni starp šo vēsturi un cilvēku šodienas atbildību. Sociālie mediji un jaunās tehnoloģijas ir jauni rīki, kas mums jāliek lietā šo uzdevumu īstenošanai. Bet uzdevums paliek nemainīgs – pieminēt upurus, nodot tālāk viņu stāstus un mūsdienu cilvēkiem konkrēti izskaidrot pagātnes nozīmību. 

Abba Naors:
Vēl viens mazs papildinājums. Lai gan man šodien ir 92 gadi, neskatoties uz visu, ko esmu pieredzējis, man jāsaka: dzīve ir lieliska lieta. Ar to nevajag apieties vieglprātīgi. Tagad runāju vispirms ar jauniešiem. Baudiet dzīvi un tiecieties sasniegt tajā vislabāko. 

Ernsts Hitls:
Es Savicka kungam varu tikai piekrist. Runa ir par jautājumu: kāds tam sakars ar mani? Kā mums izveidot saikni ar mūsdienām? Vai spējam ierosināt empātiju, perspektīvas maiņu un pašrefleksiju? Un otrādi – turpmākajam atceres darbam nevajadzētu radīt melnbaltu domāšanu un attieksmi “tie citi”. Personīgi man būtu svarīgi, lai cilvēkiem tiktu nodrošināta iespēja atcerēties un pieminēt tā, kā viņi paši uzskata par pareizu. Nediktēt noteiktus priekšrakstus. Tāpēc es projektu “Yolocaust” uztveru diezgan kritiski, jo tas nosaka samērā stingrus uzvedības noteikumus un to ievērošanu mēģina panākt ar publisku kaunināšanu nevis skaidrojot iemeslus. Piemēram, kāpēc pašbilžu uzņemšana holokausta memoriālā ir piedauzīga. Es iestājos par atvērtu telpu, kur ir iespējamas varbūt pat kļūdas. 

Pāvels Savickis: 
Mūsu diskusijā ir skaidrs viens: neatkarīgi no tā, kādus rīkus izmantojam, atceres darba pamatā ir izdzīvojušo liecinieku sacītais un stāsti. Vēl mums ir izdzīvojušie, kas to visu var papildināt. Mums ir nepieciešami cilvēki. Kas attiecas uz turpmākajām tendencēm nākotnē, es domāju par tām institūcijām visā pasaulē, kuras pēdējo 75 gadu laikā ir uzkrājušas neskaitāmas lappuses un fiksējušas ierakstu minūtes. Mēs to vienmēr izmantosim. Bet šie krājumi joprojām ir ļoti sadrumstaloti plašā telpā. Ja ir kāds projekts, par kuru es sapņoju, tad par šo datu bāzu digitālo apvienošanu, kas ļautu pētniekiem, pedagogiem un skolēniem visā pasaulē piekļūt vēl citiem izdzīvojušo liecinieku stāstiem. Mums jākoncentrējas uz sadarbību un materiālu kopīgošanu. Tas prasīs daudz laika, bet tas ir tā vērts. 

Ernsts Hitls:
Es domāju par diviem konkrētiem projektiem. Viens no tiem ir Pinkasa Gutera hologramma – tā tik tiešām ir ierakstīta kā hologramma, taču pagaidām vēl neeksistē tehnoloģija, lai to kā tādu arī prezentētu. Kaut kad nākotnē šāda tehnoloģija droši vien būs. Ir arī divu Notingemas universitātes profesoru – Maikenas Umbahas un Gērija Millsa – projekts. Pieņemu, ka viņi to realizēs 2020. vai 2021. gadā. Tas vēsturiskas, t.i., divdimensiju fotogrāfijas modelē kā trīsdimensiju telpas, kurā apmeklētāji var pārvietoties ar virtuālās realitātes starpniecību. Bieži šos vēsturiskos uzņēmumus ir fotografējuši paši noziegumu veicēji. Tas, kurš tās aplūko 2D formātā, tiek piespiests skatīties no nozieguma veicēja perspektīvas. Trīsdimensiju telpa, kurā iespējams pārvietoties, ļauj mainīt perspektīvu. Ar interesi gaidu, kā izdosies šis fantastiskais projekts. 

Emelija Fuksa:
Es gribētu aicināt ciešāk iesaistīt skolas digitālajā atceres darbā un skolām meklēt intensīvāku saikni ar digitālo pasauli. Jo, kā jau iepriekš teikts, skola ir vieta, kur jaunieši ar šo tēmu saskaras visvairāk. Piemēram, klases savu projektu rezultātus varētu publicēt tiešsaistē un tādējādi ar skolēnu starpniecību sasniegt citus jauniešus, īpaši sociālajos tīklos, piemēram, Instagram

Abba Naors:
Pēdējos 20 gadus es nodarbojos ar holokaustu, gandrīz katru dienu. Domāju, ka es jau visu esmu izmēģinājis. Esmu ticies ar visdažādākajiem bērniem, dažkārt pat 500 skolēnu lielām grupām. Jaunieši, neatkarīgi no viņu izcelsmes un reliģijas, šo pagātni uztver ar lielu respektu. Tas mani patiešām nomierina. Tātad cilvēks var dzīvot kopā ar cilvēku. Jāatrod tikai īstā saikne vienam ar otru. 


Teksta izveide tīmeklī: Elīza Johuma, Svenja Hofmane, Elizabete Gšvantnere, Linda Hīgela, Mirjama Štellere.