Digitalizācija
Digitālā atbūtne

Petīciju parakstīšana, peldbaseina apmeklējuma rezervācija, tiešsaistes apmācības – daudzas ikdienas lietas šodien darbojas digitāli. Tie, kuriem nav piekļuves internetam vai arī viņu digitālās kompetences ir visai ierobežotas, tādējādi varētu tikt atstumti no sabiedrības.

Volfgangs Mulke

Ilgu laiku Vācijas Dzelzceļa (Deutsche Bahn) vilcieni bija sava veida digitālā diaspora. Mobilo telefonu zvani pasažieriem bija iespējami tikai tad, ja netālu no dzelzceļa atradās mobilo sakaru torņi, nemaz nerunājot par sērfošanu tīklā. Tikai pēc politiska spiediena vilcieni tika aprīkoti ar WLAN, vismaz ātrgaitas vilcienos internets tagad darbojas samērā ciešami. Šeit industriālā nācija gan paspējusi iekavēto panākt, tomēr atsevišķās jomās Vācija vēl joprojām ir digitāla attīstības valsts: nav visaptveroša optisko šķiedru interneta tīkla, un, jo īpaši lauku reģionos, trūkst ātrgaitas interneta.

Atbilstoši Eiropas statistikas aģentūras Eurostat datiem 2019. gadā internetu nekad nav izmantojuši tikai pieci procenti vāciešu, aptuveni 90 procenti ir tiešsaistē vismaz reizi nedēļā. Dažās citās ES valstīs aina ir ievērojami sliktāka. Bulgārijā, kas atrodas šīs ES aptaujas pēdējā vietā, gandrīz katram ceturtajam pilsonim nav piekļuves internetam. Pat augsti attīstītajā Itālijā 17 procenti respondentu atbildējuši, ka nekad neizmanto internetu. Savukārt Skandināvijas valstīs sabiedrība faktiski ir pilnībā integrēta digitālajā tīklā.

Vecāki un mazāk izglītoti cilvēki – ārpusē

Pat ja Eiropas Savienībā Vācija salīdzinājumā ieņem vietu augšējā trešdaļā, digitālā šķelšanās visnotaļ rada bažas politikas kontekstā. Valsts ekonomikas ministrs Pēters Altmaiers brīdina, ka digitalizācijas pozitīvā ietekme spēs attīstīties tikai tad, "ja šīs izmaiņas būs pieņēmušas visas sociālās grupas". Neskatoties uz pieaugošo sociālo atbalstu, tas tomēr vēl nav noticis. Atbilstoši Initiative D21 digitalizācijas indeksēšanas aptaujai 2019. gadā, uz kuru atbildes sniegušas aptuveni 22 000 mājsaimniecības, secināms, ka gandrīz katra piektā mājsaimniecība “distancējas no digitalizācijas”. Šīs grupas pārstāvju vidējais vecums ir aptuveni 70 gadi, vairums no viņiem lieto tikai vienkāršu mobilo tālruni vai arī ļoti selektīvi izmanto internetu, piemēram, meklēšanas funkcijām vai SMS pakalpojumiem. Kā galvenie iemesli tiek norādīti intereses trūkums, interneta sarežģītība, kā arī ierobežots pakalpojumu klāsts. Lai gan šis īpatsvars pēdējā laikā ir nedaudz samazinājies, aptaujas veicēju skatījumā skepse šajā iedzīvotāju grupā nostiprinās.

Tajā pašā laikā iedzīvotāji nojauš, cik svarīga viņu personīgajam progresam ir saikne ar digitālo laikmetu. 43 procenti respondentu apliecina, ka jaunās tehnoloģijas jau ir mainījušas viņu darba procesus. Četri no pieciem mūžizglītību uzskata par galveno faktoru viņu profesionālajos panākumos, kamēr 40 procenti mazāk izglītoto darbinieku digitalizāciju uztver kā slogu.
Šī iedzīvotāju grupa, kurai turklāt bieži vien ir tikai nelieli ienākumi, līdzās vecāka gadagājuma cilvēkiem ir vissvarīgākā “atbūtnē esošo” grupa. Kamēr no labāk izglītoto iedzīvotāju vidus 97 procenti regulāri lieto internetu, tas attiecināms tikai uz divām trešdaļām iedzīvotāju ar zemāku oficiālās izglītības līmeni. Cilvēki ar zemu oficiālās izglītības līmeni bieži vien ievērojami atpaliek daudzās kompetenču jomās – gan lietotņu instalēšanā un atjauninājumu veikšanā, gan datu aizsardzības iestatījumu izmantošanā, reklāmu atpazīšanā, tāpat arī uzticamu ziņu atšķiršanā no apšaubāmām.

Vajadzība pēc labākas digitālās izglītības

Digitālajā atbūtnē esošajiem var nākties saskarties ar graujošām sekām: tie, kas nav tiešsaistē, nespēj pilnībā piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Kā piemērs minams tas, ka arvien vairāk sabiedrisko pakalpojumu tiek piedāvāti tikai tiešsaistē. Koronavīrusa ierobežojumu laikā valsts iestādes tika slēgtas un bieži vien bija pieejamas tikai digitāli, pat peldvietu ieejas biļetes 2020. gada vasarā lielākoties bija iespējams rezervēt tikai tiešsaistē. Arī darba meklēšana arvien vairāk notiek internetā, un tīklājā balstīta attālinātā strādāšana no mājām, pateicoties koronavīrusa izraisītajai krīzei, visbeidzot veikusi izrāvienu darba dzīves ikdienā.

Tas uzsvērts arī mazāk pazīstamajā konsultāciju uzņēmumu “Capgemini” pārstāvošajā Klaudijas Krummenerles pētījumā, kurā tika pārbaudīta situācija četrās Eiropas valstīs, ASV un Indijā. "Pētījumā mēs konstatējām, ka atrašanās bezsaistē var izraisīt izolāciju, vientulību vai nepietiekamības sajūtu," ziņo Krummenerle. Piemēram, gandrīz puse no aptaujātajiem, kuriem nebija piekļuves internetam, paziņoja, ka justos vairāk saistīti ar draugiem un ģimeni, ja viņiem būtu pieejams internets. Turklāt daudzi uzskata, ka tādējādi viņi varētu atrast labāk apmaksātu darbu un izmantot tālākizglītības iespējas. “Skolu slēgšanas un pārejas uz tiešsaistes nodarbībām dēļ bērni no mājsaimniecībām, kurās nav interneta pieslēguma vai klēpjdatora, atpaliek vēl vairāk. Turklāt tieši bērnu dalībai digitālajā izglītībā ir izšķiroša nozīme.” Rezultāti sakrīt ar Vācijas pētījumu par digitalizāciju – tajā pirmām kārtām tika konstatēta arī nepietiekama digitālā izglītība skolās. Tikai katrs trešais vācietis uzskata, ka skolās apgūstamās kompetences ir pietiekamas.