Eiropas savienība „Mums vajadzētu dibināt Eiropas pilsoņu kustību“

Klauss Legevī
Klauss Legevī | Foto: © KWI, Georg Lukas

1957. gada marta Romas līgums ielika pamatu vēlākajai Eiropas Savienībai. Politikas zinātnieks Klauss Legevī par Eiropas ideju vērtību un to apdraudējumiem.

Legevī kungs, vai pēdējā laika notikumus, piemēram, Brexit, Jūs redzat kā Eiropas idejas apdraudējumu?

Saimnieciskās, sociālās un politiskās sekas, ko sev līdzi nesīs Brexit, vēl joprojām ir tikpat kā neiespējami novērtēt. Bet tieši tas tagad varētu arī vairot Eiropas sabiedrības spēju pretoties Nexit vai Frexit draudiem.

Šie jēdzieni apzīmē iespējamu Nīderlandes vai Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Vai galvenais šo centienu dzinējspēks ir labēji populistiskie spēki?

Šie spēki ir tie, kas nacionālismu Eiropā atkal padarījuši sociāli pieņemamu, bet daži kreisie nacionālisti rīkojas tiem līdzīgi. Abi zāģē zaru, uz kura mēs sēžam.

„Eiropiešiem nevajadzētu ļaut sevi sašķelt“

Ko vajadzētu darīt, lai atkal vairotu ES popularitāti? Un kādas vērtības tā vispār pārstāv?

Kā būtu ar mieru, drošību, labklājību, demokrātiju? Zinu arī, ka daudziem tas vairs neskaitās svarīgi. Tāpēc – mums vajadzētu novērst vēstures aizmirstību, sekmēt demokrātisko līdzdalību un pārtraukt frivolo kurnēšanu par EU. Un, pirmkārt, mums vajadzētu nodibināt Eiropas pilsoņu kustību, līdzīgu kā “Praxis Europa”. Tajā ir apvienojušies vidējās paaudzes profesionāļi no dažādām pilsoniskās sabiedrības sfērām, no zinātnes un kultūras, kas kopīgi domā par demokrātisku, taisnīgu un nākotnē pastāvēt spējīgu Eiropu, un vēlas apturēt tās draudošo sabrukumu. Šobrīd mostas pēc 1970. gada dzimušie, jo, piemēram, paredzamās Brexit sekas, ļauj viņiem saprast, ko viņi var pazaudēt. Mums, eiropiešiem, vajadzētu aicināt Eiropas ienaidniekus savaldīties un nevajadzētu ļaut sevi sašķelt.

Ar ko saistīts tas, ka kara neesamība pēc 1945. gada lielākajā daļā Eiropas valstu vairs netiek uzskatīta par Eiropas Savienības integrācijas procesa sasniegumu un rezultātu?

Jo mieru nodrošināja ne Romas, Māstrihtas vai Lisabonas līgums, bet gan šausmu līdzsvars Aukstā kara laikā. Kā arī Vācijas un Francijas alianse un Vācijas un Polijas izlīgums, kas ierobežoja eiropeiskā nacionālisma vīrusu. Es biju domājis, ka uz ilgu laiku.

„aplami adresēta šķiru cīņa“

Kas īsti vieno ES kritizējošos spēkus Polijā, Ungārijā, Francijā un arī Vācijā?

Etniski autoritāra nacionālisma renesanse, kas vēlas pielikt punktu gan Eiropas Savienībai, gan demokrātijai. Tas mērķē uz republikas pamatiem, arī uz 1968. gada sasniegumiem – labējiem spēkiem netīkamo ikdienas dzīves, dzimumu un paaudžu savstarpējo attiecību liberalizāciju. Tāpat arī uz daudzām lietām, ko pašsaprotami garantē tiesiska valsts. Nacionālistus vieno moto “Tauta stāv augstāk par tiesībām”. Orbans, Erdogans un arī Trampa padomnieks Stīvs Benons izteikti cenšas panākt plebiscītā balstītu vienpersonisku autokrātiju, kas likvidēs partijas, parlamentus, brīvo presi un neatkarīgās tiesas.

No kurienes ceļas šīs lielās bailes no mūsdienīguma?

No grūti paciešamās mūsdienīguma otras puses: individuālās autonomijas, neaizsargātības pret riskiem, pastāvīgas konfrontācijas ar „citiem“ un „svešajiem“. Īsi sakot, no visa tā, kas nosaka modernās kultūras pievilcību. Tās piekritējiem tiek uzbrukts ar neticamu nicinājumu, nekaunību un muļķību.

Vai tie ir pārsātinājuma fenomeni? Jeb arī tomēr labēji populistiskajā kritikā slēpjas arī kāds patiesības graudiņš?

Jā, un pat liels grauds. Es nekritīšu pēc Trampa ievēlēšanas uzliesmojušajā kreisi liberālajā mazohismā, jo nekāda atstumtība neattaisno tāda seksista un rasista ievēlēšanu. Pret tādiem ir jāvēršas ļoti izlēmīgi un eventuāli jāorganizē pretestība. Taču noteikti ir jāņem vērā arī tas, ka līdz ar sociālo nevienlīdzību, partiju oligarhiskajām tendencēm un nacionālo valstu vadības grožu nonākšanu globālo ekonomikas un finanšu spēlētāju rokās ir pieaugusi šodienas demokrātiju reprezentatīvā un leģitimizācijas krīze. Labējie radikāļi nodarbojas ar aplami adresētu šķiru cīņu. Tā vietā, lai vērstos pret krīzes izraisītājiem, tie pavērš tautu pret minoritātēm, svešajiem, žurnālistiem, profesoriem, ekspertiem, kultūras darbiniekiem. Pirmais oficiālais (nedod dievs!) kancleres Petri kultūras ministra akts būtu Gētes institūtu, sabiedriskā radio un kritiskās pētniecības atbalsta likvidēšana.
 

Klauss Legevī

Dzimis 1950. gadā, politikas zinātnes profesors un Esenes Kultūrzinātniskā institūta (KWI) un Duisburgas Centre for Global Cooperation Research direktors. 2015./16. ziemas semestrī tika iecelts par pirmo Ludviga Bernes profesoru Gīsenes Universitātē. Kopā ar kolēģi Romanu Leandru Šmitu politikas zinātnieks ir nodibinājis 2017. gada februārī publiski prezentēto proeiropeisko iniciatīvu “Praxis Europa”.