Simulēts reālais laiks „Atcerēšanās ir vairāk nekā nostalģija“

Jau desmit gadus vācu izcelsmes zviedru autors Torkels S Vehters rekonstruē savas vācu-ebreju ģimenes vēsturi Otrā pasaules kara laikā. Tiešsaistes projekts “32 Postkarten“ (“32 pastkartes”) sniedza iespēju nepārtrauktas dienasgrāmatas formā vēlreiz piedzīvot šos notikumus “simulētā reālajā laikā”. Tagad “32 pastkartes” iznākušas arī grāmatas formātā.
 

Vehtera kungs, Jūs jau gadiem strādājat pie sava vācu-ebreju izcelsmes tēva atstātā mantojuma. Viņa vecāki – Jūsu vecvecāki – tika nogalināti nacistu koncentrācijas nometnē, viņš pats ilgu laiku atradās apcietinājumā un tika spīdzināts. Patiesībā Jūs par Vāciju varētu nebūt pārāk labās domās, vai ne?

Taisnība, es patiešām uzaugu ar ļoti negatīvu Vācijas tēlu. Pēc tam, kad mans tēvs 1938. gadā, bēgdams no nacionālsociālistu režīma, bija ieradies Zviedrijā, viņš par savu dzimteni neko vairs negribēja zināt. Taču, kad atradu visas tēva atstātās pastkartes, vēstules un dokumentus un pamazām sāku tos atšifrēt, notika kaut kas interesants. Pēkšņi es aptvēru, ka tēva naids uz Vāciju, ko biju piedzīvojis kā bērns, patiesībā bija nodota mīlestība. Īstenībā viņš Vācijā pavadīja ļoti skaistu jaunību. Mani vecvecāki dzīvoja Hamburgā, mans tēvs spēlēja futbolu Hamburgas sporta klubā, bija iesaistījies “Wandervögel” kustībā un mīlēja vācu filozofiju un literatūru.

Autors Torkels S Vehters Autors Torkels S Vehters | © Jurek Holzer Tātad Jūs ar Vāciju esat izlīdzis?

Jā. Varbūt pat vairāk. Varētu pat teikt, ka esmu pienācis arvien tuvāk un tuvāk savas ģimenes vēsturei. Vispirms apguvu valodu, lai vispār spētu izlasīt tēva atstātos materiālus. Kopā ar tēva otro sievu Rūtu devos uz Vāciju un biju dziļi iespaidots, redzot viņas atvērto, piedodošo attieksmi pret valsti, kas iznīcinājusi arī viņas ģimeni.  Kopš 2006. gada es un mani bērni pat esam Vācijas pilsoņi.

Atcerēšanās simulētā reālajā laikā

Tomēr materiāls, ko pirms 14 gadiem atradāt savas Stokholmas mājas bēniņos, runā arī par dziļām ciešanām un izmisumu. Jūs izlēmāt to publicēt, turklāt izvēlējāties tam īpašu formu, ko dēvējat par “simulētu reālo laiku”. Kas ar to jāsaprot?

Sākotnējā ideja bija vēlreiz nosūtīt tās 32 pastkartes, ko mans tēvs laikā no 1940. gada marta līdz 1941. gada decembrim bija saņēmis galvenokārt no maniem vecvecākiem Hamburgā, – tikai šoreiz tiešsaistē un 70 gadus vēlāk. Efekts bija pārsteidzošs. Lasītāji pastkartes varēja abonēt, savā ziņā iejūtoties saņēmēja lomā, un tādējādi paši sajust bažas par to, kā klājas sūtītājiem, proti, maniem vecvecākiem.

Pastkaršu saturs bija pakļauts visstingrākajai nacistu iestāžu cenzūrai. Tie ir nekaitīgi vēstījumi par Jūsu vecvecāku ikdienu Hamburgā. Kā Jūs lasītājam atšifrējāt situāciju?

Tas tiesa, pašas pastkartes sākotnēji ir grūti atšifrējamas. Tās ir ikdienišķas, nav iespējams saprast, kādā situācijā tās rakstītas. Tādēļ izlēmu katrai pastkartei pievienot arī īsu komentāru, ne garāku par pašu oriģināltekstu, kas attiecīgo situāciju ierindo vēsturiskā kontekstā. Tomēr es arī vēlējos apzināti atturēties kā autors un radīt iespēju runāt pašām pastkartēm.

Komunikācija pāri kontinentiem

Ko pastkartes par sevi var pastāstīt?

Jau kā objekti vien pastkartes sniedz gana daudz informācijas. Ir redzami nacistu iestāžu sarkanie cenzūras zīmogi, redzams, ka adrese ir pārsvītrota un pievienota jauna adrese. Pēc pasta zīmogiem var spriest, ka bija nepieciešams aizvien ilgāks laiks, lai pastkartes no Hamburgas nonāktu līdz manam tēvam Zviedrijā. Un arī manu vecvecāku smalki izzīmētais Ziterlina stila rokraksts, manuprāt, ir vērtīga laikmeta liecība, kas lasītājam var palīdzēt dziļāk iepazīt vēsturi.

Pārsteidzoši, ka Jūsu vecvecāki saziņai izvēlējās pastkartes, kas būtībā ir visneaizsargātākā komunikācijas forma.

Tā ir, taču viņu situācijā tas ir pilnīgi loģiski. Pastkartes viņi izmanto tā, kā mēs šodien liktu lietā e-pastu. Viņi rakstīja arī vēstules. Taču pastkartes bija mugurkauls, bāzes tīkls infrastruktūrai starp kontinentiem, ar kura palīdzību mani vecvecāki saturēja kopā ģimeni – manam tēvam bija vēl divi brāļi, kas bija aizbēguši uz Argentīnu un Brazīliju.

Atcerēties nozīmē veidot nākotni

“32 pastkartes” nav vienīgais projekts, kas veidots, balstoties uz šo materiālu. Projektos “Die Ermittlung” (“Izzināšana”) un “On this day 80 years ago” (“Šajā dienā pirms 80 gadiem”), kas arī veidoti kā tiešsaistes portāli, Jūs pievēršaties arī citiem dokumentiem. Vai pastkartes savā ziņā ir tikai aisberga redzamā daļa?

Tā varētu teikt. Dažkārt ir sajūta kā Edvarda Snoudena gadījumā. Materiāla interesantākā daļa vēl nav publicēta. Tā ietver, piemēram, mana tēva vēstules no Fūlsbiteles koncentrācijas nometnes laikā no 1935. līdz 1938. gadam. Es uzturu kontaktus arī ar citiem cilvēkiem, kuru pieredze līdzinās manējai. Un domāju, ka drīkstu apgalvot, ka dokumenti, ko man atstāja tēvs, ir kaut kas ļoti īpašs.

Pēc visa, ko šobrīd zināt, – kāda ir Jūsu attieksme pret jautājumu par vācu vainu?

Nacionālsociālisma laika traģēdija nedrīkstētu aizēnot to, ka vāciešu un ebreju vēsture daudzu gadsimtu garumā patiesībā bija veiksmes stāsts. Turklāt es izjūtu dziļu cieņu pret vāciešu gatavību izvērtēt savus noziegumus. Katrai paaudzei būtu jāatrod pašai savi veidi, kā atcerēties. Un allaž jāpatur prātā, ka runa nav par nostalģiju, bet gan par nākotnes veidošanu.