Pilsēta un prāts
Ņujorka Hannas Ārentes acīm – vietas, cilvēki un intelektuālās gaitas

Ņujorka Hannas Ārentes dzīvē nav tikai trimda un jauns sākums, viņa šeit atrada ne tikai patvērumu, bet arī vietu, kur attīstīt savas idejas. No šaurām istabiņām līdz skatam uz upes krastu – pilsēta veidoja viņas intelektuālo ceļu un kļuva par fonu dažiem no viņas nozīmīgākajiem darbiem.

Valters Šlekts

Hannas Ārentes ierašanās Ņujorkā iezīmēja jaunas intelektuālās nodaļas sākumu – to veidoja trimda, neatliekamība un pilsēta kustībā.

Elisa sala (Ellis Island)

1941. gada 22. maijā Hanna Ārente un viņas vīrs Heinrihs Blihers (Heinrich Blücher) kā bēgļi ieradās Elisa salā. Kad viņa ieraudzīja Brīvības statuju, iespējams, viņa nedomāja par tās ikoniskajām asociācijām ar brīvību un atbrīvošanu, bet drīzāk par sava drauga Valtera Benjamina redzējumu par vēstures eņģeli – tēlu, kurš redz pagātni kā “vienu vienīgu katastrofu, kas turpina kraut drupas uz drupām un met tās viņam pie kājām”, kamēr “vētra neatvairāmi dzen viņu nākotnē, kurai viņš ir pagriezis muguru, kamēr gruvešu kaudze viņa priekšā aug debesīs.” Benjamins secina, ka “šo vētru mēs saucam par progresu”. Šo metaforu Benjamins aplūkoja savā esejā “Tēzes par vēstures filozofiju”, kas bija nepublicēts manuskripts, kuru viņš pirms pašnāvības uzticēja Ārentei. Šis manuskripts bija viena no mantām, ko Ārente paņēma līdzi uz Ameriku pēc trauksmainās bēgšanas no Francijas. Ņujorka būs pilsēta, kurā Ārente nodzīvos visu savu atlikušo mūžu un kurā viņa nenogurstoši pētīs ļaunuma un totalitārisma spēkus, kas piespieda viņu pamest Eiropu un gandrīz iznīcināja pašu kontinentu. Laiks, ko viņa pavadīja šajā rosīgajā pilsētā, raksturojams kā nemiera un aktivitātes pilns – viņa metās domāt, pētīt, rakstīt, mācīt un publicēt, kamēr Benjamina progresa vētra viņu rāva arvien tālāk 20. gadsimtā.

317 West 95th Street

Pirmā Ārentes un Blihera pieturvieta Ņujorkā bija šaura istabiņa 317 West 95th Street, kas atradās Augšvestsaidā (UpperWestSide). Sākot ar 1941. gada novembri, Ārente rakstīja slejas vācu valodā vietējam daudzvalodu laikrakstam “Aufbau”, kā arī rakstus citiem emigrantu žurnāliem. Šajā apkaimē dzīvoja daudz vācu izcelsmes ebreju, un Ārente veidoja draudzības ar citiem vācu valodā runājošiem cilvēkiem, piemēram, vēsturnieku Salo Baronu (Salo Baron), kurš strādāja netālu esošajā Kolumbijas universitātē, un modernisma rakstnieku Hermanu Brohu (Hermann Broch), kurš dzīvoja netālajā Prinstonas pilsētā Ņūdžersijā. Barons pat palīdzēja viņai iegūt darbu Eiropas Ebreju rekonstrukcijas komisijā.

Hanna Ārente no sava skatu laukuma Manhetenā turpināja vērot, kā pie kājām turpināja augt drupas, karš turpinājās un Eiropas ebreju situācija kļuva arvien nepanesamāka. Šajā laikā viņa sāka rakstīt darbu, kas pēc kara, 1951. gadā, tika publicēts angļu valodā ar nosaukumu “Totalitārisma pirmsākumi” (The Origins of Totalitarianism) un kas nostiprināja viņas kā intelektuāles statusu ASV.

130 Morningside Drive

Gadā, kad tika publicēta grāmata “Totalitārisma pirmsākumi”, Ārente un Blihers beidzot pārcēlās uz ziemeļiem uz savu dzīvokli 130 Morningside Drive. Tajā trūka vietas, taču Ārentei bija iespēja nenogurstoši rakstīt un izklaidēt ap viņu arvien pieaugošo intelektuāļu loku. Šajā laikā Ārentes raksti jau tika publicēti angļu valodā vairākos ievērojamos tā laika amerikāņu žurnālos. Ārentes nesavtīgā draudzība ar tādiem amerikāņu rakstniekiem un intelektuāļiem kā Rendals Džarels (Randall Jarrell) un Mērija Makartija (Mary McCarthy) palīdzēja paplašināt viņas valodas zināšanas un ļāva pilnīgāk izprast amerikāņu dzīvi. Politiskā ziņā viņa apbrīnoja Amerikas revolūciju un tās apgaismības pamatus, un šo tēmu viņa aplūkoja 1963. gadā izdotajā grāmatā “Par revolūcijām”. 1951. gadā viņa kļuva par ASV pilsoni pēc gadiem ilgasbezvalstniecības, unBliherssekoja viņas piemēram 1952. gadā. TačuĀrentisatrauca ASV akadēmisko dzīvi pārņēmusī biedējošā politiskā gaisotne. Amerikas akadēmiskās aprindas pārņēmamakartismarēgs, un tādiem cilvēkiem kāBlihers, kuri agrāk bija saistīti ar Komunistisko partiju, draudēja darba vai pat pilsonības zaudēšana.

370 Riverside Drive

1959. gadā Ārente un Blihers varēja pārcelties uz plašāku dzīvokli 370 Riverside Drive, tieši virs Augšvestsaidas. Riverside Drive ir gandrīz tik bukoliska, cik nu Manhetena var tāda būt, un stiepjas pāri salas rietumu pusei gar skaistiem parkiem. 19. gadsimtā šī apkaime tika attīstīta jaunbagātniekiem, uzbūvējot gleznainas daudzdzīvokļu ēkas tieši pie Hudzonas upes, bet līdz ar kara beigām tajā lielākoties mitinājās vidusšķiras ļaudis un tā kļuva par mājvietu daudziem vācu ebreju imigrantiem kā Ārente. No Ārentes jaunā dzīvokļa pat pavērās skats uz Hudzonas upi, un tas bija lieliska vieta darbam un viesībām.

Tieši šajā dzīvoklī tapa viņas grāmata “Eihmanis Jeruzalemē”. 1961. gadā viņa devās uz Jeruzalemi, lai ziņotu par bēdīgi slavenā nacistu SS virsnieka Ādolfa Eihmaņa tiesas prāvu, jo vēlējās pati savām acīm redzēt nacistu noziedznieku. Viņa bija pārsteigta, ka Eihmanis nešķita atbilstošs radikāli ļauna noziedzīga ģēnija tēlam, bet gan drīzāk atgādināja viduvēju birokrātu, kurš nav spējīgs radīt pat vienu oriģinālu domu. Šī sastapšanās ar cilvēku, kurš spēj organizēt masu slepkavības, bet nav spējīgs uz kritisku introspekciju, lika Ārentei radīt viņas pazīstamāko frāzi “ļaunuma banalitāte”. Viņas reportāža par tiesas prāvu tika publicēta pa daļām laikrakstā “New Yorker” 1963. gadā, bet pēc tam tajā pašā gadā tā tika izdota grāmatā “Eihmanis Jeruzalemē”. Tas kļuva par viņas slavenāko un pretrunīgāko darbu. Kritiķi viņai pārmeta, ka viņa relativizē Eihmaņa noziegumus un pat jūt viņam līdzi. Viņa tika nomelnota arī par to, ka ebreju padomes nacistiskajā Vācijā (Judenräte) palielināja ebreju iznīcināšanas apmērus Eiropā, jo tās pakļāvās nacistiem. Tomēr grāmata ir saglabājusies, neraugoties uz tās kritiķiem, tāpat kā Hannas Ārentes kā intelektuāles slava.

Vēlākie gadi

Ārentes dzīvokli turpināja apmeklēt daži no tā laika fascinējošākajiem domātājiem un rakstniekiem, tagad arī jaunākās paaudzes pārstāvji, piemēram, laikraksta “New Yorker” žurnāliste un rakstniece Renata Adlere (Renata Adler) un vācu rakstnieks Uve Džonsons (Uwe Johnson), kurš 1967. gadā apmetās viņai kaimiņos – 247 Riverside Drive. Pati Ārente turpināja nenogurstoši strādāt gan kā skolotāja (lai gan nekad nepieņēma štata vietu), gan kā rakstniece.

Ārente arvien biežāk rakstīja par politiskajiem notikumiem un katastrofām savā mītnes zemē. Dažreiz viņa tās pārprata. Ievērojama viņas agrīna neveiksme bija 1959. gadā žurnālā “Dissent” publicētais raksts “Pārdomas par Litlroku” (Reflections on Little Rock), kurā viņa strīdējās ar Pilsonisko tiesību kustības skolu desegregācijas stratēģiju, uzskatot izglītību par privātu lietu, kas netaisnīgi izmanto melnādainus bērnus politiskās spēlēs. (Vēlāk viņa privātā sarakstē ar Ralfu Elisonu (Ralph Ellison) atzina, ka ir kļūdījusies.) Taču daudzos gadījumos viņa bija ārkārtīgi vērīga Amerikas politikas un tās neveiksmju kritiķe, piemēram, Vjetnamas kara un Votergeitas skandāla laikā. Savā pēdējā publicētajā esejā “Kā sauc, tā atskan” (Home to Roost), kas tika publicēta pirms viņas nāves 1975. gadā, viņa brīdināja: “Ļoti iespējams, ka mēs atrodamies vienā no tiem izšķirošajiem vēstures pagrieziena punktiem, kas atdala veselus laikmetus vienu no otra. Laikabiedriem, kas, tāpat kā mēs, ir ieslīguši ikdienas dzīves neizbēgamajās prasībās, robežšķirtnes starp laikmetiem var būt grūti pamanāmas to šķērsošanas brīdī; tikai pēc tam, kad cilvēki ir paklupuši aiz tām, tās kļūst par sienām, kas neatgriezeniski noslēdz ceļu uz pagātni.” Laikraksta “New Yorker” redaktors Viljams Šons (William Shawn) par viņas nāvi rakstīja šādi: “Mēs sajutām satricinājumu, it kā būtu zudis kāds atsvars visai pasaules nesaprātībai un samaitātībai.”