Leonards Emerlings
Hannas Ārentes aktualitāte

Hannas Ārentes darbi ir pārsteidzoši aktuāli. Tāds secinājums rodas, lasot 1951. gadā izdoto grāmatu trīs daļās “Totalitārisma izcelsme”.

Leonards Emerlings

Hanna Ārente nav jāuzskata par 20. gadsimta izcilāko filozofi; viņas darbus var vērtēt arī kritiski, kā to dara, piemēram, Marija Luīze Knota grāmatā “370 Riverside Drive, 730 Riverside Drive” (Berlin, 2022) vai Deivids D. Kims grāmatā “Arendt’s Solidarity” (Stanford, 2024). Tomēr tik un tā ir vērts atkal pievērsties dažiem viņas darbiem. Piemēram, šajā gadījumā – viņas grāmatai “Totalitārisma izcelsme”, kas pirmo reizi tika publicēta 1951.  gadā. Tajā Ārente analizē antisemītismu, imperiālismu un totalitārismu, un paralēles ar mūsdienām liek aizturēt elpu, īpaši lasot trešo daļu par totalitārismu (...es pārspīlēju. Vai varbūt arī ne...).

Ārente pievēršas totalitārās varas formām Staļina un nacistu režīma laikā un atklāj abām sistēmām vienlīdz raksturīgas stratēģijas. Tas, ka starp šīm abām diktatūrām norisa cīņa uz dzīvību vai nāvi, pēc Ārentes domām, nav svarīgi, jo viņa atklāj paralēles starp metodēm, ar kurām šīs diktatūras izveidojās un saglabāja varu. Tas, protams, rosina pārnest Ārentes secinājumus uz šodienu. Piemēram, domājot par to, kādu terminoloģiju būtu lietderīgi izmantot, lai precīzi apzīmētu pašreizējās Rietumu valdības formas, kuras parasti tiek vienkāršoti dēvētas par populistiskām.

Autoritāra? Autokrātiska? Oligarhiska? Fašistiska? Totalitāra?

Daži piemēri. Ko secināt, lasot, ka totalitāru līderu propaganda balstās uz to, ka viņi saka nepatiesību? Ka meli savukārt ir veiksmīgi tikai tad, ja tie ir “milzīgi” un, apkopojot visus faktus saskaņotā kontekstā, rada fiktīvu pasauli? Kas savukārt novestu pie tā, ka cilvēki būtu raduši visu uztvert tikai kā sazvērestību, lai cik absurds būtu tās saturs?

Kura vārds nāk prātā, kad viņa raksta, ka totalitārie līderi ar neparastu atklātību lepojas ar saviem pagātnes pārkāpumiem (viņa raksta: “noziegumiem”)? Un atklāti paziņo, ka arī nākotnē plāno darīt tieši to pašu?

Kas nāk prātā, kad Ārente raksta, ka totalitārās sistēmas būtībā nevis seko politiskajiem mērķiem, bet tikai apreibina sevi ar darbību pašplūsmā?

“Satura iztukšošanās” un “brīvība no savas ideoloģijas satura” tiek notušētas, nemitīgi uzturot priekšvēlēšanu kampaņas režīmu, kurā sabiedrība tiek pārsteigta un šokēta ar likumu un dekrētu lavīnu. Ārente raksta, ka viņu bieži vien izbrīna izvēlēto tēmu objektīvās nozīmes neatbilstība. Varētu arī teikt: ne jau mazākumtautības ir tās, kas sabiedrību grūž bezdibenī, bet tās vienkārši ir ideāli piemērotas, lai radītu iekšēju ienaidnieku, lai atkārtoti mobilizētu radikālos piekritējus. Tā kā, pēc Ārentes domām, politiskajai kustībai nav mērķa, tā nevar beigties un tādēļ tai ir nepārtraukti sevi jāattaisno, atkal un atkal radot ienaidnieku, ar kuru jācīnās.

Ikdienas ārprāta virpulī

Pieeja, kādu es šeit izmantoju, izveidojot sasaisti no viena punkta uz otru, varbūt nav pats elegantākais. Bet es uzskatu, ka šādā veidā Ārentes darbu aktualitāte atklājas pārsteidzoši skaidri, jo ir sāpīgi saprast, cik lielā mērā viņas secinājumi par divām sistēmām, kas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un nupat kā bija sabrukušas, ir attiecināmi uz mūsdienām.

Pēkšņi kļūst saprotams, kāda ir melu funkcija, saprotams, kāda jēga ir uzkurināt sabiedrību, nepārtraukti bombardējot to ar acīmredzamām nepatiesībām, faktu sagrozījumiem un politisko pretinieku nepatiesām apsūdzībām, ‒ lai to notrulinātu un atņemtu spriestspēju. Tāpēc tiek atgādinātas dažas ļoti fundamentālas pārliecības, kas ikdienas trakumā draud tikt aizmirstas: “Republika balstās uz konstitucionālu valdību, kurā vara pieder tautai; tajā rīkojas saskaņā ar tikumības principu, kas balstās uz mīlestību pret vienlīdzību.” Labāku aprakstu par politikas un tikumības vai morāles savstarpējo saistību grūti atrast.

– Kāds pazīstams cilvēks nesen man norādīja, ka federālisti trīs politiskās varas –likumdošanas, izpildu un tiesu varu – ir identificējuši ar cilvēka gribas, saprāta un spriešanas spēju. Ja, kā tas ir pašlaik, likumdošanas vara tiek neitralizēta ar valdības dekrētiem, bet tiesu vara ‒ ar tiesu ignorēšanu un valda tikai izpildu varas griba, tad no saprāta un spriestspējas nekas daudz nepaliek pāri. Arī par to Hannai Ārentei bija daudz kas sakāms. Viņa savā politiskajā filozofijā veltīja veselu grāmatu spējai veidot spriedumu. Grāmata, kuras nosaukums ir “Prāta dzīve” un kurai ir trīs daļas: par domāšanu, gribu un spriedumu. Nav šaubu, ka arī gara dzīvei ir nepieciešama kopšana.