Mākslīgais intelekts un māksla
Iejūtīgais algoritms

Mākslīgais intelekts sen ir ienācis mūsu ikdienā. Tas padara gudrākus mūsu viedtālruņus, nosaka medicīnas diagnozes un raksta scenārijus. Vai tas varētu mūs drīz pārspēt arī radošuma un empātijas ziņā? Un reiz pat palīdzēs mums kļūt nemirstīgiem?

Johannes Cellers

Ar mākslīgo intelektu (MI) apzīmē mācīties spējīgas digitālās sistēmas, kas patstāvīgi uzlabo savas spējas. Tās mūs atbalsta arvien vairāk nozarēs: attēlu analīzē, medicīniskajā diagnostikā, akciju tirgus prognozēšanā, un pat mūzikas komponēšanā. Arī īsfilmas „Sunspring“ scenāriju ir uzrakstījusi datorprogramma. Priekšstats, ka kāda mašīna varētu būt inteliģentāka un radošāka par mums, daudziem uzdzen zosādu. Uzņēmuma „Tesla“ dibinātājs Īlons Masks pat brīdināja, ka MI potenciāli esot daudz bīstamāks par atomieročiem un varot izraisīt Trešo pasaules karu.

Informātiķis Jirgens Šmidhūbers, kurš kā mākslīgo neironu tīklu izstrādātājs cita starpā pazīstams arī kā “MI tēvs”, šo tēmu uztver daudz nepiespiestāk. „95 % mākslīgā intelekta izpētes ir pievērsti tam, lai cilvēka dzīvi padarītu garāku, vieglāku un veselīgāku,“ viņš skaidro kādā no intervijām. Tikai pieci procenti MI pētniecības esot veltīti militārajai jomai, tam nevajadzētu nevienu satraukt. Mākslīgais intelekts ar cilvēkam līdzīgu intelektu, empātiju un radošumu Šmidhūberam jau sen vairs nav nekāda utopija. Tāpat kā priekšstats, ka kādudien mūsu smadzenes spēs turpināt dzīvot tālāk inteliģentās mašīnās.

MI prot daudz vairāk nekā tikai matemātiku 

Šmidhūbers kopš 15 gadu vecuma sapņo par mākslīgā intelekta attīstīšanu, kas gudrībā pārspēj viņu pašu. Šobrīd viņš šķiet tik tuvu savam mērķim, kā nekad agrāk: kopš 1995. gada Šmidhūbers vada itāliešu uzņēmēja un filantropa Dalle Molle vārdā nosaukto pētniecības institūtu Šveicē. Tur izstrādātie „dziļās mācīšanās neironu tīkli“ („Deep Learning Neural Networks“) ir ne tikai novatorisks sasniegums mašīnmācīšanās jomā, bet arī viens no vispieprasītākajiem produktiem. To izmanto pieci vadošie digitālie uzņēmumi pasaulē – Apple, Microsoft, Amazon, Facebook un Google mātes kompānija Alphabet –, un tas ir atrodams vairāk nekā 3 miljardos viedtālruņu. Paralēli tam lielus panākumus valodas atpazīšanas un tulkošanas jomā ir guvusi arī Šmidhūbera un viņa kolēģa Zepa Hohreitera 1997. gadā prezentētā „ilgās īslaicīgās atmiņas“ tehnoloģija („Long Short-Term Memory“-Technologie (LSTM)). Piemēram, Amazon digitālā balss asistenta Alexa veiklo atbilžu pamatā ir LSTM.
 
Tehnoloģijas dara datorus apķērīgākus, piešķir tiem verbālas spējas un reizē personību. Tur laikam arī slēpjas iemesls, kāpēc modernais mākslīgais intelekts raisa neomulīgo sajūtu. Kad 1996. gadā šaha dators Deep Blue uzvarēja šaha meistaru Gariju Kasparovu, un 2016. gadā programma AlphaGo pārspēja labāko Go spēles spēlētāju – cilvēku, tie neapšaubāmi bija pagrieziena punkti mākslīgā intelekta pētniecībā. Kurš kaut reizi ir sarunājies ar Alexa, Siri vai kādu citu digitālo balss asistentu, jau zina, ka šis mākslīgais intelekts kļūst mums arvien līdzīgāks arī emocionālā līmenī.

Mākslīgais intelekts, ko empātijas un radošuma ziņā vairs nevar atšķirt no cilvēka, – pie tā varētu novest pētniecība Dalle Molle institūtā. Taču pagaidām vēl psihologiem un radošās jomas profesionāļiem par savu darbu nav jātrīc. Skaidrs rādītājs tam ir „Sunspring”, pirmā filma, kuras scenāriju sarakstījusi programmatūra. Izmantojot LSTM, Oskars Šārps un Ross Gudvins izstrādāja automātisku scenārija autoru vārdā “Jetson”. Tas tika “barots” ar zinātniskās fantastikas klasikas un supervaroņu filmu scenārijiem, “mācījās” no tām un uzrakstīja scenāriju īsfilmai, kas tika uzņemta ar seriāla “Silīcija ieleja” (Silicon Valley) zvaigzni Tomasu Midltiču. Londonas Zinātniskās fantastikas filmu festivālā šis drīzāk dīvainais rezultāts tika uzņemts visnotaļ pozitīvi. Taču teju nesakarīgie dialogi un lēcienveidīgais sižets skaidri parāda, ka automātiski ģenerētu kases grāvēju ēra vēl nav sākusies – kas nebūt nenozīmē, ka mēs tādu dienu nepiedzīvosim.

Solis augstākas pakāpes kompleksumā 

Daudzās medicīnas nozarēs, piemēram, diagnostikā, mākslīgais intelekts palīdz pagarināt mūsu dzīvi. Bet vai kādudien tas padarīs mūs pat nemirstīgus? Ideju par mūsu smadzeņu ieskenēšanu un ielādēšanu robotā vai iespēlēšanu virtuālā realitātē mēs pazīstam jau no 20. gs. 60. gadu zinātniskās fantastikas filmām. Ja ticam Šmidhūberam, tad fiziski tas nav neiespējams un dažiem cilvēkiem tas patiešām varētu kļūt par realitāti. Taču īslaicīgajā MI ekonomikā šīm „augšupielādētajām smadzenēm“ būtu jāattīstās milzīgā ātrumā, kā rezultātā tās beigās kļūtu par kaut ko pavisam citu. Tāpēc Šmidhūbers uzskata, ka pilnībā attīstītam mākslīgajam intelektam Zeme ātri vien kļūtu par mazu un tas izplatītos kosmosā: „Ja šķetinām tālāk dzīvības ideju, es nedomāju, ka cilvēks spēlēs lielu lomu mākslīgā intelekta izplatībā kosmosā. Bet tas ir labi, jo mēs nedrīkstam uzskatīt sevi par radības kroni. Cilvēces civilizācija ir daļa daudz lielākajā shēmā – nozīmīgs, bet ne pēdējais solis – Visuma ceļā uz augstākas pakāpes kompleksumu.“