Vācu kriminālliteratūra Liela masa, augoša klase

Veiksmīgi, taču ne vienmēr lielā literatūra – vācu kriminālromāni
Veiksmīgi, taču ne vienmēr lielā literatūra – vācu kriminālromāni | Foto (fragments): © Paulista/Fotolia

„Kurš bija slepkava“ – ap to grozās lieta daudzās kriminālliteratūras grāmatās. Vācijā kriminālromāni gan ir ļoti iecienīti, taču tikai dažiem no tiem izdodas sasniegt literatūras aristokrātijas līmeni.

Kriminālromāni Vācijā ir piedzīvojuši ilgu un solīdu tradīciju. Jau no paša sākuma, kopš 19. gadsimta, vācu valodā tika tulkoti lielo franču, angļu un amerikāņu autoru darbi. Un arī vācu autori jau agri deva savu pienesumu starptautiskās kriminālliteratūras attīstībā. Priekšgājēji bija, piemēram, Frīdriha Šillera “Noziedznieks zuduša goda dēļ” (1786) un E.T.A. Hofmaņa “Fon Skuderi jaunkundze” (1819). Epohāla nozīme bija kinematogrāfa attīstībai 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs – Frīdrihs Vilhelms Murnavs un Frics Langs (M – pilsēta meklē slepkavu) ar savu daiļradi noteicoši ietekmēja Noire jeb melno estētiku kino un literatūrā.

Uzmanības centrā – vainīgā meklējumi

Kolektīvajā apziņā kriminālromāns līdz pat šodienai balstās modelī „Whodunnit“ („Kurš tas bija?“) jeb mīklainajā kriminālromānā, kāds tas attīstījās angļu kriminālliteratūrā 20. gadsimta 20. gados – Agata Kristi ir viena no nozīmīgākajām autorēm. Turpretī tajā pat laika periodā ASV dzimušais reālistiskais “rūdītās” (hard-boiled) detektīvliteratūras modelis, kādā rakstīja, piemēram, Reimonds Čandlers un Dešils Hemets, bija mazāk veiksmīgs, jo vairāk tādēļ, ka līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem ASV autori tika uzskatīti par jaunatni nelabvēlīgi ietekmējošiem.
 
Ņujorkieša Eda Makbeina romāns policijas iecirknī („Police Procedural“), ko zviedru autoru pāris Maja Šēvala un Pērs Valē ar saviem desmit romāniem par komisāru Beku pavērsa sociālkritiskā virzienā, bija izšķirošais impulss jaunas sociālkritiskas rietumvācu kriminālliteratūras attīstībai pagājušā gadsimta 60. gados. Turpmākajās dekādēs Vācija piedzīvoja plašu starptautiskās kriminālliteratūras recepciju, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Vācija ir naska uz tulkošanu un tai ir arī ieinteresēti izdevēji, kas vācu lasītājus cenšas iepazīstināt ar mazzināmiem darbiem no visas pasaules. Kā izcili piemēri vācu valodā tulkotajai literatūrai jāmin apgāds Züricher Unionsverlag ar savu Metro sēriju un mūsdienās izdevniecība Liebeskind-Verlag, kas Vāciju iepazīstināja ar amerikāņu Noire autoriem, kurus arī viņu dzimtenē novērtē vien literāri kompetenta publika.

„Reģionālie kriminālromāni“ ir īpaši iecienīti

Šodien vācu valodā sarakstītā kriminālliteratūra, kā arī publikas sajūsminātā tās uztveršana visu iespējamo mediju formātā pēc būtības līdzinās attīstībai citās rietumu zemēs. Ar vienu izņēmumu – kā literatūrā, tā televīzijā eksistē īpaši spēcīgi izteikts reģionālais fenomens. Visuzskatāmāk to demonstrē kopš 1971. gada svētdienu vakaros pārraidītais televīzijas seriāls ”Tatort” (Nozieguma vieta): virknē vācu lielpilsētu noziegumus atklāj neskaitāmas izmeklētāju komandas. Grāmatu produkcijā par starptautisku šķirkli kļuvušais “reģionālais kriminālromāns” ir tik visuresošs, ka liekas, ka ikvienai apdzīvotai vietai, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz desmit tūkstošus, ir sava izmeklētāju komanda. Tādiem tūristu iecienītiem galamērķiem kā Berhtesgādene noteikti uzreiz ir pat vairāki ievērojami izmeklētāji. Ķelnes izdevniecība Emons-Verlag, kas 1984. gadā publicēja pirmo reģionālo kriminālromānu, tikai Bavārijā vien uzskaita 31 apdzīvotu vietu, kurās tā izdod kriminālromānus; Algavā darbojas deviņi Emons autori ar 15 romāniem. Taču “reģionālais kriminālromāns” ir nevis literāra kategorija, bet gan mārketinga prečzīme. Ar šo etiķeti tiek izdoti daudzi pārsvarā zemas kvalitātes kriminālromāni.

Atkarīgs no tirdzniecības

Jau šis piemērs vien parāda, ka runāt par vācu kriminālromānu lielas jēgas nav. Tāpat kā beletristikā, arī šajā žanrā ir tikai daži literāri nopietni uztverami autori. Tā kā kriminālliteratūra ir teju pilnībā no tirdzniecības atkarīgs žanrs – nav tikpat kā nevienas stipendijas vai cita veida atbalsta – tad šķēres starp bestselleru autoriem un literāri nozīmīgiem rakstniekiem ir ļoti plašas. Izdevēji tikai izņēmuma veidā investē autoros, kas skaitās “grūti saprotami”, “sarežģīti” vai “pārāk politiski”.
 
Taču vācu literatūras nozarē ir arī virkne institūciju, kas atšķir graudus no pelavām. Kriminālliteratūrai veltītas slejas nopietnos recenziju pielikumos, pamazām pieaugoša literatūrzinātnes interese, kā arī daži literatūras apbalvojumi dod savu pienesumu tajā, lai notiktu vērtēšanas un uztveres kritēriju maiņa. Arvien biežāk tiek atzīti arī tādi romāni, kas atsakās no formulas “Whodunnit”, ir intertekstuāli un kompleksi veidoti un noziegumam tuvojas ar visām modernajām literārajām stāstīšanas formām.
 
Ja vācu publika liekas visnotaļ labi apgādāta ar starptautisko importu, tad ar nozīmīgas vācu kriminālliteratūras eksportu izskatās drīzāk bēdīgi. Andrea Marija Šenkele (The Murder Farm) ir vienīgā anglofonajās ārvalstīs pazīstamā literāri augstvērtīgu bestselleru autore. Pat no plaši pazīstamā Bellas Blokas tēla radītājas – feministiski kreiso spārnu pārstāvošās Dorisas Gerkes – vairāk nekā 20 romāniem angliski ir tulkots tikai viens. Kaut arī ar citām valodām situācija izskatās labāk – piemēram, Korejā vācu kriminālromāni ir ļoti iecienīti. Viens no literāri visaizraujošākajiem vācu kriminālautoriem Frīdrihs Ani, piemēram, līdz 2016. gada beigām vēl nebija piedzīvojis nevienu sava darba tulkojumu angļu valodā. Kaut arī tieši viņa rakstīšanas stils, piešķirot balsi nabadzīgajiem, izstumtajiem un sociāli vājajiem, lieliski bagātinātu arī starptautisko kriminālliteratūru.