Intervija ar Moniku Geieri Detektīvs kā svētdienas sprediķis

Monika Geiere autorlasījumā, Gētes institūtā Rīgā 28.08.2018.
Monika Geiere autorlasījumā, Gētes institūtā Rīgā 28.08.2018. | © Kaspars Garda

Aiz šķietami civilizētā mūsdienu sabiedrības vaiga nereti slēpjas vistumšākie noziegumi, bērnu tirdznieciba, verdzība, nevienlīdzība un rasisms.
“Mūsdienu kriminālromāni ir veids, kā runāt par sabiedrības nepievilcīgajām šķautnēm”, uzskata vācu rakstniece MONIKA GEIERE.
 

Viņas jaunākais kriminālromāns “Tur priekšā viss tik gaišš” šogad saņēmis Vācijas Kriminālromānu balvu, kritiķiem atzīmējot, ka autores rokrakstā jaušamas klasiķes Agatas Kristi asredzīgais tvēriens. Aizvadītajā nedēļā autore ar romāna lasījumiem viesojās Gētes institūtā Rīgā.

Kā nākas, ka jūs, būdama diplomēta būvinženiere, pievērsāties rakstniecībai, turklāt esat bijusi ļoti radoša - iznākuši jau astoņi romāni?

Rakstīšana vienkārši ir radošāka par arhitektūru! Savulaik ievēroju, ka arhitektam strādājot vienmēr jādomā pozitīvā virzienā - vienmēr jārada telpa, kas būtu apdzīvojama. Neviens taču negribēs uzturēties šķībā, tumšā vai citādi dzīvošanai nederīgā telpā. Savā ziņā cilvēkam, telpa allaž ir jāpakļauj, un man šī pakļaušana nekad nav patikusi. Man tuvāka ir situācija, kurā ļauju lietām iedarboties uz mani, ļauju tām palikt tādām, kādas tās ir. Reizē rakstīšana ir kaut kas tāds, kas man vienkārši ārprātīgi labi padodas (smejas), un tā lieliski attīra garu.
 
No otras puses, mājas cilvēkiem būs vajadzīgas vienmēr, bet rakstniecība tomēr ir samērā nestabila profesija bez garantijām. Jādomā, Vācijā pieprasīti rakstnieki par iztikšanu nesūdzas.

Rakstīšana ir mana kaislība, kas prasa ārprātīgi daudz laika, bet nevaru teikt, ka varu no tās iztikt nepārtraukti, jo vienmēr nāk nākamais gads, kad viss jāsāk no gala, un, piekrītu, šī absolūti nav stabila dzīve. Turklāt esmu mamma, kura viena audzina trīs dēlus, tāpēc strādāju vairākos darbos - mazpilsētas pasta nodaļā pārdodu pastmarkas un pieņemu sūtījumus, mācu rakstīšanu skolas jaunākajās klasēs un gatavoju sleju par indīgajiem augiem Reinzemes - Pfalcas reģionālajam laikrakstam, kur lieti noder arī mana zīmēšanas prasme.
 
Indīgos augus un vielas savulaik itin labi pazina arī Agata Kristi!
 
Kristi ir mana autoritāte jau kopš bērnības, izlasīju visas viņas grāmatas, un tās man mīļas joprojām – darba struktūra, noslēpuma atminējums, viņa joprojām ir nepārspēta negaidītu risinājumu ģēnijs. Detaļu meistare, pēc profesijas būdama aptieķniece, kura smalki zina, kādās devās zāles pārvēršas par indi.
 
Kas jūs pašu un tik daudzus lasītājus saista kriminālromānos? Vācijā katra ceturtā izdotā grāmata  esot detektīvs, arī Latvijā tieši šis žanrs ir starp visvairāk lasītajiem, ja var ticēt  bibliotēku statistikai.

Protams, detektīvi būs populāri vienmēr, jo tie vienmēr skar kādu ļoti svarīgu lietu - ļaunā un labā attiecības, turklāt tiecas ieņemt skaidru nostāju jautajumā, kas ir labs un kas ne. Savā ziņā mūsdienās tie ir nokļuvuši svētdienas sprediķa vietā. Kriminālromāna autoram gribot vai negribot ir jāpieņem kaut kāda morāla pozīcija, pasakot, kas ir labs un ļauns, un cilvēkus saista tieši šis aspekts - lasītajs vēlas šādas skaidras robežas. Mani kriminālromānā saista tā dabaszinātņu fons. Mīkla, kas jāatmin un jāizskaidro. Šajā noslēpuma atminēšanā vienmēr ir arī kaut kas romantisks. Pati labprāt lasu detektīvus, tomēr bieži esmu pieķērusi sevi domājam, ka būtu rakstījusi citādi, ieviesusi citu personāžu vai likusi tam mutē citus vārdus. Iespējams, man kādā brīdi bija sakrājies tik daudz ideju, ka bija jāpiesēžas un jāraksta pašai.
 
Izklaides literatūra vai mākslas žanrs - kādas, jūsuprāt mūsdienās ir kriminālliteratūras robežas?

Labs kriminālromāns sen vairs nav tikai izklaide. Protams, ir jābūt izklaides elementam, un kas var būt interesantāks par dzīvību un nāvi! Par sevi varu teikt - jā, es jūs izklaidēšu, bet reizē arī aprakstīšu šo pasauli tādu, kāda tā ir. Pasauli, kurā ir meitenes, kuras izmanto un moka, sievietes, kuras audzina bērnus vienas, nespējot savilkt galus. Mana varone nav dāma ar D izmēru un augstiem papēžiem, nerakstu par piedzīvojumiem, kuros sieviete ir tikai daiļa nelaiķe.
 
Ne velti jūsu grāmatu galvenā varone, komisāre Betīna Bolla, ir sieviete, kas audzina bērnus viena, brauc ar vecu auto un ir kā baltais zvirbulis vīriešu kolektīvā.

Protams, katrā no maniem varoņiem mazdrusciņ esmu es pati, jo smeļos vielu grāmātam savos ikdienas novērojumos. Esmu ārkārtīgi ziņkārīga un uzkrāju pieredzi, novērojumus, kas paplašina arī manis pašas pasauli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ man joprojām nav apnicis rakstīt. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka manu romānu galvenā varone  ir sieviete - citādi tas nemaz nevarēja būt. Man ir prieks, ka mana izdevniecība vēlas īstas, dzīvas sievietes literatūrā - gan kā autores, gan varones. Jo tā vienkārši ir interesantāk. Arī vīriešiem.
 
Vai arhitektūras zināšanas noder rakstniecībā?

Protams. Es domāju telpiski, un katra mana stāsta iesākumā ir nepieciešami divi elementi - kāda notikumu vieta, telpa un tēma, par kuru vēlos runāt. Arhitektūras studijas man iemācījušas ideju pārvērst projektā - konkrētā modelī. Patiesībā iesaku jebkuram rakstniekam – studējiet arhitektūru! Tomēr rakstīšana ir radošs process, tajā ir kaut kāda maģija, kuru nespēju izskaidrot, vienkārši joņoju uz iedvesmas viļņa.
 
 
Jūsu jaunākās grāmatas notikumi risinās Frankfurtes bordelī, kurā noziegumu veic nepilngadīga prostitūta. Kur smeļaties materiālu šiem notikumiem?


Impulss grāmatai atnāca kādā braucienā uz Vīni. Vēlējos dēlam paradīt Šēnbrunnas pili, un ceļā uz to kādā no pilsētas metrostacijām sastapām kādu meiteni – viņai nevarēja būt vairāk par 15 gadiem. Pēc ārienes bija skaidrs, ka viņa ir prostitūta, bet reizē – pilnīgs bērns. Viņai izkrita naudas zime, pacēlām, pārmijām pāris vārdus un viss. Tas bija šokējoši - pilsonisks, pārticis kvartāls un šis bērns tajā, raugoties uz manu dēlu kā uz otru bērnu, ar kuru vēl varētu iet spēlēties. Nesapratu kā rīkoties, neradot viņai nepatikšanas, un vienkārši devāmies talāk. Tomēr šī aina nedeva mieru. Mēs esam Eiropas vidienē, un ir divi bērni - viens dodas ekskursijā uz parku, bet otrs - piepelnīties. Veicu intervijas policijā, bērnu tirdzniecības nodaļā, un izrādījās, ka tā ir milzu problēma visā Eiropā. Mans galvenais uzdevums bija rakstot dot vārdu arī upuriem, citādi parasti uzmanības lokā nonāk varmākas.
 
Visi jūsu stāstu notikumi risinās jūsu dzīvesvietā – Reinzemē - Pfalcā.

Varu rakstīt tikai par kaut ko, ko pazīstu. Mani mazliet kaitina tendence, ka esmu kļuvusi par oficiālo šī reģiona pārstāvi kriminālromānu jomā, taču Vācijā ir šāda tendence, lai arī es labprāt izvarītos no reģionālās rakstnieces slavas. Manos romānos nav sīki aprakstītas lokālo ēdienu receptes, vienkārši rakstu par to, kas man apkārt.
 
Vai jūsu ikdienu skar arī pašreizējie labējo un kreiso spēku konflikti un imigrantu krīze?

Šie konflikti lielākoties sastopami kādreizējā Austrumvācijas daļā. Nesen biju Leipcigā, un tur šīs nesaskaņas starp kreisajiem un labējiem izvērtušās karā, un lielu daļu kaut kur uzkrātā niknuma saņem nabaga patvēruma meklētāji. Kāda mana kolēģe, rakstniece, precējusies ar Mozambikas pilsoni, viņiem ir trīs melnādaini bērni, un jāatzīst, ka viņas dzīvesvietā Meklenburgā - Priekšpomerānijā viņa piedzīvo neticami naidīgu attieksmi. Vieta, kur dzīvoju es, ir mierīgs apvidus, tas ir iemesls, kādēļ imigranti nav nokļuvuši manos darbos, taču uzskatu, ka viņi noteikti būtu jātematizē literatūrā - arī manā mazpilsētā ir gana daudz latentu “labējo”. Bērni viegli pieņem to, ka turpmak kūciņu “melngalvis” (“Morenkopf”, vācu val.) sauksim par šokolādes zefīru, bet manam tēvam to ir grūti saprast - viņa paaudzes cilvēki nevēlas atteikties no kaut kā, kas viņiem bijis visu mūžu, no kaut kā, kas saistās ar patīkamām emocijām. Tomēr to vajadzētu darīt.

Rakstniece Monika Geiere (1970)

  • Vācu kriminālromānu rakstniece, studējusi arhitektūru Kaizerslautenas universitātē, pirmās grāmatas tika rakstītas paralēli būvinženieres darbam.
  • Šobrīd – neatkariga autore, izdevusi astoņus detektīvromānus. 2000.gadā romāns “Kā jūs varat gulēt” (“Wie könnt ihr schlafen”,1999 saņēma Mārlova balvu, bet jaunākais romāns “Tur priekšā viss tik gaišs” (“Alles so hell da vorn”, “Argument Verlag”) ieguva 2018.gada Vācijas Kriminālromānu balvu.