Stāstīt stāstus atbilstoši laika garam
Jaunas tendences vācu valodā sarakstītajā bērnu un jauniešu literatūrā

No cieta kartona bilžu grāmatām pašiem mazākajiem, kuras var arī bāzt mutē, līdz pusaudžu un jauniešu romāniem, kas nodarbojas ar identitātes meklējumiem, no grafiski ilustrētiem bērnu romāniem līdz populārzinātniskām grāmatām ar pamatīgi savāktu materiālu “visa vecuma” lasītājiem: vācu valodā sarakstītās bērnu un jauniešu grāmatas, ko piedāvā grāmatu tirgus, ir izteikti daudzveidīgas, un literārais piedāvājums – daudzkrāsains un augstvērtīgs. Arī ekonomiskā ziņā šis sektors ir daudzsološs: katru gadu tirgū parādās apmēram 9000 jaunu grāmatu nosaukumu; tulkojumu daļa šai skaitlī ir ievērojama, īpaši daudz ir tulkojumu no angļu valodā runājošajām zemēm. Tomēr vācu valodā sarakstītās grāmatas salīdzinājumā ar citu valstu grāmatām izskatās labi.

Karolīne Rēdere

Turpmāk tekstā ieskicēšu dažas interesantas tendences. Pirmā no tām – duras acīs, ka bērnu un jauniešu literārie mediji turpina tuvināties (šo tendenci var novērot jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem) daiļliteratūras attīstības tendencēm. Ļoti labi pārdotās grāmatas, piemēram, Volfganga Herndorfa “Čiks” (2010) un Bova Bjerga “Mūsu māja” (2015) ļauj izdarīt secinājumu, ka robežas starp “pieaugušo” literatūru un piedāvājumiem jauniešu auditorijai kļūst arvien nenoteiktākas. Šāda veida literatūra tiek dēvēta par pārejas jeb “Crossover” literatūru un tā sasniedz plašu lasītāju auditoriju; tas nozīmē, to var lasīt un no tās sev kaut ko iegūt gan jauns, gan vecs. Šo tendenci uzskatāmi parāda fantāzijas romāni, piemēram, angļu valodā sarakstītie milzīgus panākumus guvušie Dž. R. R. Tolkīna, Dž. K. Roulingas un Sūzenas Kolinsas romāni, tāpat arī vācu valodā sarakstītie ilgstoši labi pirktie darbi, piemēram, Mihaela Endes “Bezgalīgais stāsts” (1979) un Valtera Mersa Camonijas romāni (astoņas grāmatas no 1999. līdz 2019. gadam) un aktuālās grāmatas, piemēram, Kornēlijas Funkes “Tintes pasaules” (2003–2007).

Otrā tendence – acīs duras saturiskās ievirze izmaiņa. Mūsdienu literatūrā (te domāta literatūra pieaugušajām lasītājām un lasītājiem) pēdējos gados vērojama jauna angažētība; šajos tekstos redzama pastiprināta koncentrēšanās uz sabiedriski politiskām esošajam laikam raksturīgām parādībām, kā arī uz tagadnes un nesenās pagātnes tēmām. Paraugoties uz aktuālo bērnu un jauniešu literatūru, varam secināt, ka šī attīstības iezīme raksturīga arī šim grāmatu tirgus sektoram, kā piemēru var minēt Gritas Popes romānu “Ieslodzīti” (2009) un Kristiana Linkera romānu “Džihāda aicinājums” (2015). Interesanti, ka īpaši tirgus sektorā “Bilžu grāmatas”, kas tradicionāli adresēts visjaunākajiem lasītājiem, nu parādās daudz grāmatu, kas ķeras klāt salīdzinoši ‘smagām’ tēmām un intensīvi nodarbojas, piemēram, ar kara un izraidīšanas tēmu un starpkultūru jautājumiem. Kā piemēru var minēt Kirstenas Boies “Noteikti viss būs labi” (2016), arī Anjas Tukermanes “Nusrets un govs” (Mehrdada Zaeri / Uli Krapenas ilustrācijas, 2016). Šīs ārkārtīgi svarīgās sabiedrības dzīves puses netiek apskatītas pamācošā un audzinošā manierē, autori par tām runā, mākslinieciski un estētiski pārveidojot realitāti un izmantojot parabolas, tiek uzsvērta atvērtība un iecietība pret citādo (piem., Armīna Grēdera “Sala” (2015). Šai sakarā jāmin arī ‘dziļi apdāvinātais’ Riko no brīnišķīgās Andreasa Šteinhēfela grāmatu sērijas par Riko un Oskaru (pirmā grāmata 2008. gadā), kas vēja ātrumā iekaroja lasītāju sirdis.

Runājot par šo attīstības tendenci, jāpiebilst, ka tieši attēlu mediju jomā patlaban kļuvusi pamanāma jauna vācu valodā runājošu mākslinieču un mākslinieku paaudze, kas rada tā sauktos grafiskos romānus. Šajos tekstos arī dominē pašreizējā laikā un nesenajā pagātnē aktuālas sabiedriski politiskas tēmas un autobiogrāfisks stāstījums. Te īpaši jāmin Reinhards Kleists ar darbu “Bokseris. Hercko Hafta patiesais stāsts” (2012) un “Sapnis par Olimpiskajām spēlēm” (2015); par Vācijas Demokrātiskās Republikas vēsturi runā īpaši Mavils darbā “Bērnuzeme” (2014) un Simons Švarcs darbā “Otrpus” (2009), ārkārtīgi interesantas klasikas adaptācijas, piemēram, stāstam par Minhauzenu, radījis mākslinieks Flikss, kas ar darbu “Spirū Berlīnē” (2018) leģendāru žanra klasikas darbu ietērpis jaunās drānās.

Mūžīgā jaunība un “on the run”

Jāmin vēl kāda tendence, kas nav mazāk svarīga. Jauniešu literatūras jomā ir arvien vairāk grāmatu, kas iekaro vietas vislabāk pirkto grāmatu sarakstos. Pusaudžu un jauniešu vētrainais dzīves posms ar visiem augstajiem lidojumiem un zemajiem kritieniem, ko augot piedzīvo vai pārcieš varoņi, šķiet, ir īpaši iemīļota lasāmviela, ko augstu vērtē gan tie, kuriem šis dzīves posms vēl priekšā, gan tie, kuri no šīs tranzīta telpas izkļuvuši vai arī tajā iekārtojušies uz palikšanu. Šīs grāmatas pauž: jaunības gadiem 21. gadsimtā bieži raksturīgi dzīves gaitā iemantoti traucējumi, tas ir, tādi traucējumi, kas radušies, piedzīvojot vardarbību ģimenē vai karā, piedzīvojot traumas bēgot vai tiekot izraidītiem, vai arī tiekot izstumtiem un diskriminētiem. Piemēram, Alīnas Bronskas “Lausku parks” (2008); Sūzenas Krelleres “Ziloņus neredz” (2012) un Jūlijas Rabinovičas “Visam pa vidu – es” (2016). Tomēr arī skaidri redzams: pusaudža un jaunieša gadi ved dažādos tālos ceļojumos, kas reizēm nozīmē sāpīgu atvadīšanos (Elizabetes Šteinkelneres “Kraukļu vasara” (2015); Tamāras Bahas “četrpadsmit” (2016)), kurus var lasīt kā pasāžas (Nila Mola “Reiz bija indiāņu zeme” (2011)) vai kas attēlo pastāvīgu meklēšanu kustībā, kuras iedomātais mērķis saistīts ar pusaugu varoņu iekšējo pasauli (Natālijas Elizabetes Savinas “Mana labākā maita” (2018)). Šķiet, jaunatne 2.0 šajos romānos dzīvo nevis ar saukli “forever young”, bet drīzāk ir noskaņoti visu mūžu sekot sauklim “on the run”.