Algoritmi
"Digitālais kapitālisms ir viltus iespēju nodrošinājums"

Mēs digitāli strādājam, lasām un spēlējam spēles, veicam dažādus pasūtījumus, nemaz nerunājot par aktivitātēm sociālajos tīklos. Mājās ikdienas dzīvi organizē Aleksa, un viedpulkstenis uz mūsu rokas saka, ka mums atkal vajadzētu izkustēties. Digitalizācija, visur. Mediju zinātnieks Tung-Hui Hu pēta nogurumu un vilšanos digitālajā laikmetā. Mēs ar viņu runājām par to, kā mūsu dzīvi ietekmē digitālā letarģija – pat tad, kad esam bezsaistē.

Johanness Cellers

Tung-Hui Hu, savā jaunākajā grāmatā jūs apgalvojat, ka digitālais kapitālisms mūs ievedis "atvienošanās laikmetā". Kas ir digitālais kapitālisms, un kā tas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi?

Digitālais kapitālisms ir kapitālisma paplašināšanās ne tikai attiecībā uz datiem un informāciju, bet arī uz veidu, kā notiek ikdienas dzīves mediatizācija. Digitālais kapitālisms jūs ietekmē arī tad, kad esat bezsaistē. Piemēram, algoritmiski procesi ietekmē to, kā mēs iepērkamies vai cik daudz guļam. Un tie nepārtraukti spiež mūs būt autentiskām personībām – bezgalīgi paust savu viedokli, pieņemt lēmumus, būt aktīviem un iesaistītiem –, kas var būt diezgan nogurdinoši. Tas noved pie stāvokļa, ko es saucu par digitālo letarģiju, kas ir arī manas grāmatas nosaukums.

Jūs raksturojat digitālo letarģiju kā stāvokli, "kad jūs nevēlaties būt pats, kad būt pašam ir slogs". Vai varat minēt kādu piemēru?

Ja esat Uber taksometra vadītājs un vēlaties iegūt augstu reitingu, jums tiek ieteikts prezentēt klientiem pašam sevi. Jums jāstāsta par savām interesēm un hobijiem, demonstrējot sevi kā autentisku pilsētas daļu utt. Taču būt pašam ir svarīgi ne tikai strādājot klientu apkalpošanas jomā, tas ir arī jaunais darba formāts. Es domāju, ka arvien vairāk cilvēku neieredz šo pastāvīgās klātbūtnes nepieciešamības sajūtu. It kā patiesais mērķis būtu radīt vairāk datu personalizēšanas algoritmiem. Digitālā letarģija ir tas, kas notiek, kad gribam būt vienkārši pasīvi un bez mijiedarbības vai lēmumu pieņemšanas tikai ritināt ekrānā informāciju. Lai gan digitālā letarģija nedaudz liek justies kā robotam nevis cilvēkam, tā tomēr arī novēršas no nedabiskās prasības pastāvīgi būt aktīvam.

Pirms desmit līdz divdesmit gadiem, Arābu pavasara periodā, "digitālai iespēju nodrošināšanas" koncepcijai tika pievērsta liela uzmanība. Tā bija ideja, ka cilvēki var izmantot tehnoloģijas, lai organizētos cīņā pret apspiestību. Kas notika ar šo ideju?

Digitālais kapitālisms ir pilnībā piesavinājies digitālo iespēju nodrošinājumu. Iespēju nodrošinājuma aizsegā digitālais kapitālisms aicina lietotājus ne tikai klikšķināt un dalīties, bet arī sacelties un pretoties. Tomēr te runa ir par individuālu, nevis kolektīvas rīcības fantāziju, ka būt skaļam mūsdienās nozīmē būt politiskam. Tas ir dziļi iesakņojies digitālās kultūras vēsturē. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Silīcija ielejā digitālā emancipācija radās no idejas, ka internetā ikviens var sacelties pret autoritātēm, un ka nevienu nevar apklusināt vai cenzēt. Digitālais kapitālisms to atdarina. Tas paņem tikai nelielu daļu no tā, kas veido aktīvismu, piemēram, spēju kritizēt, un nodrošina, ka tas izpaužas tādā datu vākšanas platformā kā Twitter. Sistēmā ir iekļautas daudzas no taktikām, kas šķita efektīvas vēl pirms desmit vai divdesmit gadiem. Tāpēc es domāju, ka ir laiks domāt par jaunām taktikām.

Kāda veida taktikas tās varētu būt?

Pirmkārt, mums būtu jāuzdod jautājums, ko skaļās izpausmes politika izslēdz, proti, cilvēkus ar tumšu ādas krāsu un cilvēkus no jaunattīstības un jaunās rūpniecības valstīm. Mediji vienmēr meklē varonīgas protesta formas. Bet tā vietā mums vajadzētu ieklausīties radošajos veidos, kā mediji digitālajā ekonomikā noturas virs ūdens un smeļas spēkus, lai izturētu. Otrkārt, mums būtu jāpievēršas tādām bezdarbības formām kā, piemēram, dīkdienīga klejošana tiešsaistē vai klusa atteikšanās, kas mūs novirza no digitālā kapitālisma veicinātajām produktivitātes un (paš)izaugsmes vērtībām. Mums jādomā par taktikām, kas ir klusākas, mazāk konfrontējošas un obligāti neizskatās kā pretošanās.

Kādas struktūras veicina digitālo kapitālismu?

Digitālais kapitālisms prasa milzīgu piepūli un darbu, lai uzturētu sistēmu darbībā. Šo darbu veic cilvēki, kas elektronisko ierīču vajadzībām iegūst litiju, cilvēki, kas apmāca mākslīgo intelektu, vai noliktavu darbinieki, kas iepako un nosūta ierīces. Tādējādi veidojas digitālā apakšklase – visi piegādes ķēdes dalībnieki, kas tiek ne tikai aizvākti no redzesloka, bet pat apzināti slēpti. Cilvēki, pret kuriem izturas tā, it kā viņi būtu roboti. Tas atkal notiek iespēju nodrošinājuma aizsegā. Kā piemēru var minēt kādu uzņēmumu, kas ieradās Kenijā un paziņoja, ka vēlas tur radīt labas darbavietas, pasniedzot to kā humānu rīcību – ražotnes atvēršanu. Taču darbs ir briesmīgs. Piemēram, tur strādā satura moderatori, kuriem visu dienu jāskatās vardarbīgi video. Protams, ir arī pārklāšanās ar citām kapitālisma formām. Derīgo izrakteņu ieguve īpaši neatšķiras no datu ieguves. Piemēram, Zimbabve pārdeva piekļuvi visai savai vēlētāju datubāzei Ķīnas uzņēmumam, kas vēlējās apmācīt savu sejas atpazīšanas programmatūru uz melnādainajām sejām.

Vai šī "digitālā apakšklase" koncentrējas pasaules dienvidu valstīs?

Lai gan zemākā digitālā sabiedrības klase ir koncentrēta pasaules dienvidu valstīs, tā ir sastopama arī bagātajās valstīs. Piemēram, uzņēmums Amazon Amerikas Savienotajās Valstīs reklamēja, ka mikrouzdevumu veikšana varētu būt "jautrs hobijs" mājsaimniecēm. Tomēr saprotams, ka pastāv jau stingri iesakņojušās nevienlīdzības formas, un digitālais kapitālisms to vēl vairāk pastiprina. Padomājiet, piemēram, par zvanu centriem, kur cilvēki visu dienu strādā kā roboti, veicot vienus un tos pašus uzdevumus, kas bieži tiek nodoti ārpakalpojumu sniedzējiem valstīs ar zemākiem ienākumiem, piemēram, Filipīnās. Digitālais kapitālisms ir dehumanizācijas pārstāvis. Tas cenšas mums iemācīt, ka daži cilvēki ir mazāk vērti par citiem.

Vai digitālo kapitālismu var pārveidot vai regulēt tā, lai tas būtu mazāk dehumanizējošs?

Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula ir pierādījusi, ka ir iespējams regulēt datus. Arī digitālo kapitālismu ir iespējams mainīt. Internets ir organizēts nelielos kopienu sektoros, kas pielāgoti lietotāja gaumei. Tādējādi jūs ieskauj cilvēki, kas jums patīk. Tomēr tas var būt kaitīgi, jo rezultātā veidojas filtrēšanas burbuļi. Mēs varētu to mainīt, veidojot sociālos tīklus nedaudz citādāk. Pašlaik tie lielākoties ir orientēti uz to, cik cilvēki ir nikni un skaļi. Profesore Vendija Čuna (Wendy Chun) ierosina veidot tīklus, kas balstītos vienaldzībā, lai datora ekrānattēlu ritināšana vairāk līdzinātos pastaigai pa pilsētu, kur pret sastaptajiem cilvēkiem iespējams izturēties vienaldzīgi, nevis uzreiz piekrist vai nepiekrist katra uzskatiem. Tomēr lielākais konceptuālais solis, ko varam spert, ir tīklu izveides procesā attālināties no hiperindividuāla "lietotāja" vajadzībām, centrā izvirzot kolektīvus dzīves formātus.

Kas no digitālā kapitālisma iegūst visvairāk?

Digitālais kapitālisms pieprasa datu koncentrāciju platformās. Vislielāko labumu gūst tie uzņēmumi, kuriem ir nauda, lai koncentrētu lietotājus savās platformās un pēc tam tos tur ieslēgtu.

Lielākā daļa šo uzņēmumu atrodas ASV. BRICS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) un citas valstis tagad atklāti izaicina vienpolāro pasaules kārtību. Kāda loma cīņā par varu būs datiem un digitālajam kapitālismam?

Viena no sākotnējām interneta idejām bija, ka tas ir universāls. Un tā ir ļoti rietumnieciska ideja, jo "universāls" patiesībā nozīmē liberālismu un brīvo tirgu. ASV pēc 1945. gada veicināja ideālu par pasauli ar globālām brīvībām, taču pēdējā desmitgadē šī hegemonija ir kļuvusi arvien trauslāka. ASV vairs nekontrolē domēna vārdu pakalpojumus. Ķīna vienmēr ir rīkojusies pēc saviem ieskatiem, un Brazīlija vairs nevēlas, lai ASV Nacionālās drošības aģentūra uzraudzītu visu datplūsmu, kas šķērso tās valsti. Mūsdienās ir daudz dažādu internetu, kas savā starpā nesazinās. Būs interesanti vērot, kā tas viss attīstīsies.